Grāmata atstāj ļoti spēcīgu iespaidu, liek krustu šķērsu atkal pārdomāt mūsu vēsturi un arī šodienu, cilvēka dzīvi vispār, bet visvairāk jau to, kas ir tas pamats, kas daļai cilvēku dod īpašo spēku pretoties režīmiem un pat vissmagākajos brīžos tomēr nesalūzt un nepadoties. Šādu nelokāmu cilvēku kopumā nav ļoti daudz, jo cilvēkam jau tomēr ir raksturīgi baidīties no represijām, pazemojumiem, fiziskām un garīgām ciešanām.
Kā Lidija visas šausmas varēja izturēt? Viņa arī pati sniedz atbildi uz šo jautājumu, un viņas spēks ir ticība Dievam, un šo viņas ticību, tāpat kā viņas pašas personību, var tikai un vienīgi apbrīnot, jo, drīzāk liekas, ka cilvēks, piedzīvojot tik lielus pārbaudījumus, pat varbūt varētu ticību pazaudēt. Bet tas nav stāsts par Lidiju, jo, kā viņa kādā brīdī grāmatā atzīst – viss ar viņu notiekošais viņai deva tikai vēl lielāku pārliecību par Dievu. Viņai bijis tik daudz iespēju nomirt, bet Dievs arvien viņu pacēlis grūtumam pāri, kad viņa vairs nejaudāja.
Lidija tika apcietināta un lēģera šausmas piedzīvoja trīs reizes. Kopumā ieslodzījumā pavadīja savas dzīves 14 gadus. Šogad, nedaudz vairāk kā pēc nedēļas, 28.jūlijā, viņai apritēs 98 gadi.
Kad viņu apcietināja pirmo reizi par palīdzēšanu mežabrāļiem, viņai bija 21 gads, kam sekoja astoņi nebrīves gadi Turinskas lēģerī Sverdlovskā un pēc tam Vorkutā.
Kā viņa izsakās, tad toreiz no laimīgas un mīlošas pasaules viņa uzreiz nokļuva gluži kā ellē, līdz tam viņa ļaunumu nepazina.
Trešo reizi viņu apcietināja 58 gadu vecumā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, sekoja ieslodzījums Mordovijas lēģerī, pēc tam izsūtījums uz Kalnu Altaju.
Šajos 14 gados viņai nācās dzīvot sapelējušās kamerās un visādos citos drausmīgos apstākļos, piedzīvot badu un aukstumu, saslimšanu ar tuberkulozi, īpaši baisma pieredze viņai bija kamerās kopā ar kriminālistēm, jo tur valda neiedomājama rupjība un neķītrība, bet arī par šiem brīžiem Lidija saka tā: "Tur nebija citas izejas, kā vien Dievu lūgt. Tas viss apkārt kā viens čūsku kamols, kā tāds melns mutulis, un tad man izlauzās izmisuma lūgšana – izved mani, Dievs, no šejienes, lai mana dvēsele nenomelnē pilnīgi melna!". Un Lidija liecina, ka Dievs viņu šajā un citās līdzīgās reizēs arī uzklausīja un notika brīnumi. Arī ar šiem brīnumiem viņa dalās grāmatā.
Līdzīgi kā ar ticību Dievam, Lidija allaž ticēja arī tam, ka padomju režīms sagrūs. Šo ticību viņa bija mantojusi no tēva, kurš viņai jau kā pusaudzei bija iedvesis pārliecību, ka tāda sistēma, kas Dievu ir izdzinusi no savas dzīves, nevar pastāvēt, jo tas ir nams, kas uzbūvēts uz smiltīm.
Noteikti jāuzsver, ka –
lai arī grāmata vēsta par daudziem skarbiem notikumiem, tās intonācija ir gaiša, labestīga, sirsnīga un dažkārt arī mīļi humorīga, jo tieši tāda ir arī pati Lidija.
Viņas stāstījums ir kā saulrieta skaistums, kas vēsta par bijušo dienu, – tā ļoti precīzi šo intonāciju raksturojusi grāmatas sakārtotāja Inga Ābele.
Lidija grāmatā nevairās stāstīt arī par saviem kārdinājumiem, un viens no lielākajiem bija tad, kad viņai lēģerī uz slimo bērnu baraku vajadzēja nest tikko izceptus cepumus, kas bija uz skaita. Lidija bija mūžīgā badā, un viņai tik ļoti gribējās cepumu apēst, bet kārdinājumu palīdzēja pārvarēt apziņa, ka tad kāds bērns paliks bez cepuma, un to viņa nevarētu sev piedot.
Tāpat Lidija nevairās runāt arī par to, cik riebīgi ir piedzīvot drauga nodevību, bet arī tas viņai nav gājis secen, jo cilvēks, kuram viņa ļoti un no visas sirds uzticējās, izrādījās, par viņu visu sīki ziņoja čekai, bet Atmodas sākumā pat plecu pie pleca ar viņu baznīcā sirsnīgi lūdzās.
Kad Lidija uzzināja, ka viņš bija stukačs, piedot viņai bija ļoti grūti, bet viņa to pārvarēja, jo vēl grūtāk bija turēt sevī rūgtumu un žulti.
Grāmatā uzzinām arī, kāpēc Lidija 1994. gadā atdeva atpakaļ Triju Zvaigžņu ordeni.
Un vēl. Tagad ik pa laikam uzpeld iniciatīvas par valsts himnas maiņu, bet varbūt šai saistībā der ieklausīties, ko saka Lidija Lasmane-Doroņina, – viņa atminas kā Vorkutā, kad bija neciešami grūti un auksti, cilvēki gulēja uz grīdas, cieši blakus viens otram un dziedāja himnu, jo mūsu himna vispirms ir lūgšana, un tajās briesmās jau nebija nekā cita, pie kā vērsties, kā vien Dievs. Mūsu himna ir tik spēcinoša un svarīga arī tieši tāpēc, ka tā ir izdzīvojusi cauri visām šausmām – cietumiem, lēģeriem, kariem, un tā atraisa mīlestību uz to, kas ir pats dārgākais – dzimteni, tautu un Dievu.
Grāmatai "Lidijas ziediņi" ir trīs daļas – pirmā saucas "Rozes", otrā – "Lilijas", bet trešā "Safrāna drīksnas", savukārt grāmatas noformējumā izmantota Ievas Jurjānes glezna, kurā redzamas nātres. Grāmatu izlasot, katram varētu būt sava versija, kādēļ tieši šis augs ir kā tāds caurviju motīvs visam grāmatas stāstam.
Lidiju Lasmani-Doroņinu un arī Ingu Ābeli varēs dzirdēt šo piektdien, 21. jūlijā, sarunā ar Māru Rozenbergu raidījumā "Kultūras rondo".
