Kā literāro pseidonīmu Dagnija izmanto savu vārdu latgaliski – Dagneja. Dzejnieces vietā Dagnejai labāk patīkot apzīmējums "ailiniece", jo ailes latgaliski ir dzejas rindas.
Ar latgaliešu literāti Dagneju jeb īstajā vārdā Dagniju Dudarjonoku satiekamies pie Preiļu parka vārtiem un, tā kā ir silts un saulains rīts, dodamies pastaigā pa parku. Rokās viņa tur savu pirmo dzejas krājumu "Ups, kūki i mes", latviski – "Upe, koki un mēs."
Sarunājamies latgaliski. Arī visi krājumā apkopotie dzejoļi ir latgaliski. Grāmatā viņa mēģinājusi saglabāt savu Kalupes puses izloksni: "Piemēram "tīks". "Kluss" nozīmē. Mana vecmamma, viņai ir 95 gadi, viņa pasaka vēl tā: "Tīks, vēja nav. Es domāju, tas ir tāds tīrākais avots, no kā vecos vārdus mācīties."
Dzejā Dagnejai patīk spēlēties ar valodu. Viņa nevairās izmantot arī frāzes un izteicienus krievu un angļu valodā:
"Vecmamma "juniversal" veikalā gāja ar iepirkumu maisiem un teica: "Oh mai gād, idjom vperjod" un izgāja pa durvīm ārā. Es to ieliku arī savā dzejolī, jo mēs tā Latgalē dzīvojam – viens runā krieviski, vēl angļi parādās, cits latgaliski, cits latviski."
Literāte atzīst – viņa cenšas radīt dzejoļus, kas liek cilvēkiem nezaudēt modrību un domāt: "Tie, kas saprot, ko es esmu domājusi ar uzrakstīto, tie var nolasīt ļoti daudzas lietas, par ko dzejnieki un rakstnieki runā. Es aprakstu mūsdienu situāciju, kas ir Latgalē, tā, kā mēs dzīvojam. Tā ir moderna mūslaiku dzeja, kur ir salikta kopā gan pilsētas, gan lauku dzīve, gan interneta dzīve, gan internacionālais. Tas viss ir tā "samiksēts", ka cilvēks, kas negrib iedziļināties, nesaprot [un domā]: "Ko viņa te samurgoja?", bet īstenībā, ja iedziļinās, tad var saprast, ka es ļoti vienkāršos veidos ne tikai parādu Latgali tāda, kāda tā ir, bet arī runāju par eksistenciālām lietām – dzīves jēgu, sevis meklējumiem, savām iekšējām pārmaiņām, sevis mīlēšanu. Piemēram, man ir dzejolis par sevis mīlēšanas treniņu "Just do it", kas angļu valodā nozīmē "vienkārši dari". Tad es salīdzinu, kā mēs trenējam ķermeni fizisko, tā mēs trenējam arī mīlestību."
"Es rakstu tikai par to, ko es zinu un esmu garšojusi un jutusi.
Ja es rakstu par pīļu dzeltenajām pleznām, tad es tās esmu aiztikusi. Ja es rakstu, ka pakasīt tev gribu aiz spurām, es zinu, kur tās spuras zivij ir un kur var pakasīt.
Visi dzejoļi ir ļoti patiesi. Par manu dzīvi un manu pieredzi," atklāj dzejniece.
Dagneja uzsver – viņa raksta par reālo lauku dzīvi, un, lai arī var likties, ka tā brīžiem ir skarba, dzejniece tam nepiekrīt: "Lauku realitāte nav skarba, manos dzejoļos vispār ne cik. Lauku realitāte ir tāda, kāda tā ir. Man ir tāds dzejolis – tādas Latgales vairāk vairs nav, kāda bija manas vecmammas laikos. Un samierinies! Ka nav Teklītes, ka nav Ņineites, ka nav rudzu kūlīšu, jo ir kombaini, ir ruļļi. Tas viss ir ļoti labi, un tur nav nekādas sāpes.
Par tukšajiem laukiem es vispār nebēdāju. Ja cilvēki gribēs, būs vairāk vietas, kur izpausties."
Dagnejai ir dzejoļi arī par mīlestību. Viņa gan norāda – lielākoties viņa rakstījusi, domājot nevis par romantisko mīlestību, bet gan par mīlestību pret savējiem, pret sirdsdraugiem: "Ir arī vīram veltīti dzejoļi. Man ir skaists dzejolis arī par vīrieša un sievietes mīlestību, kas saucas "Tuvums"."
Dagneja seko līdzi arī citu latgaliešu dzejnieku daiļradei. Viņas plauktā esot visu latgaliešu literātu dzejas krājumi: "Valentīns Lukaševičs mani iedvesmo, kā raksta, Oskars Seiksts, Jānis Riučāns, Ilze Sperga. Ilze Sperga man ir favorītos. Man patīk vairāk praktiskie [dzejoļi], tā vairāk vīrieši raksta, bet Ilze Sperga arī. Viņi ir tādi praktiski, sadzīviski, nav tādi romantiski. Mani iedvesmo ļoti [Antons] Kūkojs. Man bija prieks viņu satikt arī dzīvajā, dzirdēt, kā viņš skaita savus dzejoļus. Manuprāt, pagaidām viņam ir skaistākie mīlestības dzejoļi."
Savu nākamo dzejoļu krājumu Dagneja iecerējusi veltīt tikai mīlestības tēmai. Viņa pieļauj – tas varētu tapt kopā ar citiem latgaliešu dzejniekiem:
"Latgaliešiem nav daudz dzejoļu par mīlestību, jo latgalieši nerunā par mīlestību. Latgalieši ir ļoti praktiski. Sieva parasti nesaka vīram vai vīrs sievai: "Es tevi mīlu!", bet pasaka to citā veidā – no rīta uztaisa tēju, palīdz, ja redz, ka sievai grūti, – panes spaini."
Dzejniecei ir gumijas zābaki sarkanā krāsā, uz kuriem uzrakstīti dzejoļu fragmenti. Tos viņa sauc par saviem dzejas zābakiem: "Apģērbu zābakus kājās un staigāju pa ciemu, un rakstu dzejoļus." Mums tiekoties, Dagneja savus sarkanos gumijas zābakus gan nav apģērbusi, bet toties viņai galvā ir sarkana filca cepure. Arī dzejas krājuma vāka zīmējuma centrālais elements ir sarkanā cepure: "Es tā "bišķiņ" spēlējos ar cepuri un zābakiem. Tas ir mazliet tāds PR [sabiedrisko attiecību] paņēmiens, lai būtu interesantāk. Visiem liekas, ka dzejnieki ir ar šallēm, arī es domāju, ka vajag kaut ko izdomāt, lai mazliet izceltos."
Dagneja dzīvojusi dažādās pilsētās – Rēzeknē, Rīgā, Daugavpilī, pat Viļņā, taču nu jau vairākus gadus pārcēlusies uz dzīvi Preiļu novada Vecvārkavā: "Troksnis, reklāmas, daudz projektu – vienmēr "ieberžos" visādos projektos un aktivitātēs. Gribējās mieru. Tā mēs palikām. Es izeju ārā – man Dubnas [upes] līkums ir. Gar logu tek. Es katru rītu baudu putnu dziesmas, un tad, kad kāds tevi sauc atkal kādos darbos, tu pasaki: "Es esmu laukos, es negribu braukt. Tālu, man nav izdevīgi." Un visi saprot.
Laukos vienkāršāk atteikties no liekā, iziet puķu dārzā, paravēt, parakstīt dzejoļus un pabaudīt dzīvi."
Taču pavisam bez pilsētas Dagneja tomēr nevar, tāpēc kādu laiku strādāja Preiļu pašvaldībā un šobrīd darbojas latgaliešu kultūras kustībā "Volūda", kur vada jauniešu projektu.
Sarunas vidū Dagneja pēkšņi pamana, ka pa manu jakas apkaklīti rāpo mārīte un ieminas – par to varētu uzrakstīt dzejoli: "Tūlīt uz vietas sacerēt kādu improvizāciju par dieva gosniņu. Mans teiciens ir, ka visa dzīve ir improvizācija, un arī mana dzeja ir improvizācija."
Viņai gan pieder arī vārdi: "Arī rakstot var piekust vairāk nekā mēslu talkā."
"Ja daudz raksti, piekūsti, protams, kā jebkuru darbu darot, jo rakstīšana arī ir darbs. Dzejnieks, ja gribētu vai varētu nerakstīt, viņš neraksta," teic Dagneja.
Lai arī viņas dzejas krājums "Ups, kūki i mes" iznācis jau jūnija vidū, tā prezentācijas pasākums paredzēts septembrī – Dzejas dienu laikā.
