Es pieļauju, ka ļoti daudziem šis vārds nešķiet pazīstams, savukārt, ja es nosauktu Marisu Vētru vai Mildu Brehmani-Štengeli, tad uzreiz būtu skaidrs, ka runa ir par slaveniem operdziedātājiem. Nu, tad, lūk, arī Jānis Vītiņš bija tikpat slavens, arī operdziedātājs, taču viņš palicis nezināms. Kāpēc? Visdrīzāk jau tāpēc, ka padomju režīms savulaik iznīcināja ne tikai viņu pašu, bet arī teju visas liecības par viņu, jo viņa dzīvesstāsts, viņa varonība bija varai pat ļoti nevēlama un izaicinoša.
No aizmirstības Jāņa Vītiņa personību pirmo reizi pirms pieciem gadiem izcēla Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns, kad Siguldā izskanēja Umberto Džordano opera "Andrē Šenjē", kas bija veltījums Jāņa Vītiņa piemiņai. Tieši Šenjē loma viņam savulaik bija virsotņu virsotne, viņš par to izpelnījās milzīgu skatītāju atzinību, ovācijas un ziedu klēpjus, ko Vītiņš pēc izrādēm esot nesis un licis pie tolaik nesen uzceltā Brīvības pieminekļa.
Taču viņš nebija tikai izcils tenors, viņa biogrāfija neparasta ar to, ka sākotnēji viņš apzināti veidoja militāru karjeru un arī kaujas laukā viņam bija lieli panākumi. Kā virsleitnants viņš piedalījās Latvijas brīvības cīņās, bija liels citu karavīru iedvesmotājs, par varonību cīņās pie Bolderājas saņēma Lāčplēša Kara ordeni.
Brīvības cīņām beidzoties, viņš nolika malā šauteni un izmācījās par dziedātāju, paviesojoties arī visu tenoru sapņu zemē Itālijā, kur apguva skaisto belkanto stila balss skanējumu.
Dziedāja ne tikai Latvijā, bet Šveicē, Somijā, Holandē un citviet, bet visilgstošāk Vācijā, kur viņam vairākus gadus bija kontrakts ar Duisburgas operu.
Pēc padomju tanku ienākšanas Rīgā Vītiņš iesaistās pretpadomju organizācijā "Tēvijas sargi", čeka viņu apcietina, viņš iziet ļoti smagu moku ceļu gan čekas pagrabos, gan Centrālcietumā, tiek izsūtīts uz Astrahaņu, kur viņa mūžu 44 gadu vecumā pārtrauc čekista lode.
Pirms nāves notiek kas ļoti neparasts, kas varētu šķist tikai leģenda, ne īstenība, bet kā apliecinājis grāmatas autors – tā tomēr ir īstenība, proti,
pirms nošaušanas čekists piedāvā izpildīt sodāmā pēdējo vēlēšanos, pats pajautājot – vai varbūt Vītiņš grib uzsmēķēt? Vītiņš tā vietā izvēlas ko citu, viņš izvēlas nodziedāt savu mīļāko āriju no operas "Andrē Šenjē". Un viņam arī atļauj.
Patiešām, šis notikums šķiet tuvu neticamam, jo kādā gan sakarā čekas cietumā tiktu izpildīta upura pēdējā vēlēšanās? Bet, ka tā patiešām bijis – to apliecinājis cits šajā pašā cietumā ieslodzītais, kam izdevās izdzīvot un atgriezties dzimtenē.
Par Jāni Vītiņu kopumā nav daudz dokumentālu liecību, bet grāmatas autors Jānis Ūdris romānu būvējis gan no skopajiem arhīva datiem, gan laikabiedru atmiņām, protams, daudz liekot lietā arī savu fantāziju.
Vītiņam bija ļoti liela piekrišana pie sievietēm, tāpēc grāmatā ir arī romantiskas un erotiskas epizodes. Autors Brehmanes-Štengeles mutē licis vārdus, ka "ja vien viņš gribētu, varētu sieviešu sirdis lauzt kā sērkociņus". No grāmatas izriet – viņš to neizmantoja, jo viņa mūža īstie cilvēki bija un palika viņa sieva Erna un dēls Gunards, kurš dzimtu arī turpinājis tālāk.
Pasaka "Eža kažociņš" zīmju valodā
Vēl gribēju pieminēt, ka 14. novembrī atvēršanas svētkus piedzīvos pazīstamā pasaka "Eža kažociņš", kas ir īpašs notikums nedzirdīgiem cilvēkiem, jo tā izdota zīmju valodā. Līdz šim vairāk esam dzirdējuši par grāmatām Braila rakstā, audioformāta grāmatām, grāmatām vieglajā valodā, bet šis ir
viens no ļoti retajiem mēģinājumiem pielāgot drukātu literatūru cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.
Šādu grāmatu Latvijā ir ļoti maz, un tādas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem esot ļoti vajadzīgas.
Grāmatas atvēršana notiks 14. novembrī pulksten 15.00 Latvijas Nedzirdīgo savienībā, Elvīras ielā 19.
