Ar Zviedrijas latvieti Signi Rirdanci uzkāpjam pa taciņu stāvajās klintīs, uz kurām uzbūvēts Hēgerstēnas rajons Stokholmā. Signe lasa Jura Kronberga dzejoli no krājuma "Tagadnes", kas 1990. gadā izdots apgādā "Daugava":
"Mazpilsēta, piediegta lielajai pilsēta, viduspunkts – "LM Ericsson" fabrikas tornis
Ļāva tai noturēt līdzsvaru. Mēs, bērni, laidāmies kā izlūklidmašīnas gar fabrikas sētu
LM celtnes mums likās tikpat noslēpumainas un biedējošas
Kā visas runas par krieviem un vāciešiem, un bumbām.
Mēs dzīvojām kalnā, pašā augšā, tur, kur beidzās Valūtavēgens
Un tramvaja 14. līnija, dēvēta "Baltic Express" – tas bija pasaules sākums un gals."
Viss tāpat kā dzejolī – milzīgs futbola laukums klinšu pakājē, no tā līdz mums atskan balsu troksnis. Jā, šajā baltajā četrstāvu mājā ar dzeltenajiem balkoniem drīz pēc iebraukšanas Zviedrijā dzīvoja Jura Kronberga ģimene, tepat blakus – vēl pulks latviešu. Arī Jānis Grīns, Veronika Strēlerte ar Andreju Johansonu un dēlu Pāvilu, kas kopā ar Jāni Zālīti 60. gados tepat dibināja rokgrupu "Dundurs". Daudziem tā laika jauniešiem vecāki strādāja dzejolī minētajā "Ēriksona fabrikā".
"Mūs Jānis Zālītis izvadāja ekskursijā un stāstīja, kur viņš ir gājis un kur Kronbergs gājis, un ka viņiem ir bijis telefona vadi pa āru novilki, lai var runāt bez maksas; tie ir tie logi, kur viņi visi te ir dzīvojuši un auguši – kā tādā latviešu geto," rāda Signe Rirdance.
Zviedrijas latvieši, nu jau trešā un ceturtā paaudze emigrācijā, kā arī pēdējā laika atbraucēji, kam pieder Signes Rirdances ģimene, apmetušies izklaidus pa visu Stokholmu. Tāpēc viņai 2020. gadā, pandēmijas laikā, ienāca prātā doma izdot 2021. gada latviešu kalendāru. Ja nevar tikties klātienē, tad vismaz domās savienoties caur to. Pirmais kalendārs bija veltīts Zviedrijas latviešu kultūras darbinieku atceres dienām, stāsta latviete: "No sākuma domāju – pāris katru mēnesi, bet beigās bija simts cilvēku, un likās, ka vajadzētu vēl kādu ievietot."
Līdz šim ir iznākuši arī kalendāri ar Zviedrijas latviešu fotogrāfu darbiem, ar Lara Strunkes gleznām un Jura Kronberga dzejoļiem, bet 2024. gada kalendārs, kas tikko nodrukāts, veltīts jūrai: "Tā, protams, bijusi vienmēr nozīmīga Zviedrijas latviešiem, bet jo īpaši to gribas atcerēties nākamgad, jo tad paiet 80 gadi kopš 1944. gada bēgļu ar laivām, kas pārcēla daudzus latviešus pāri Baltijas jūrai un šeit sākās lielākas trimdas latviešu kopienas dzīve."
Jaunajā kalendārā jūra rādīta dažādos gadalaikos un dažādās tonalitātēs, visi fotogrāfi pieder Zviedrijas latviešu kopienai.
Jau kopš 90. gadiem to papildina tādi cilvēki kā pašas Signes Rirdances ģimene, kas Zviedrijā ieradās darba dēļ. Un arī viņu bērni negrib zaudēt saikni ar latvisko. Tāpēc Signe, kura strādā arī Stokholmas latviešu skoliņā, paralēli kalendāram likusi kopā Zviedrijas latviešu literatūras izlasi, tā iznāks nākamā gada sākumā – deviņi autori un darbu fragmenti: Kārlis Skalbe, Alfrēds Dziļums, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Anna Dagda, Dzintars Sodums, Juris Kronbergs, Pāvils Johansons un Juris Rozītis.
Par Rozīti Signe stāsta: "Viņš uzauga Austrālijā, viņam ir stāsts par to, ka arī nebija tik vienkārši dzīvot svešā vidē, kur mājās runā latviski un skola ir citā valodā. Mūsu bērni varētu identificēties ar tām problēmām, just, ka kāds ir par viņiem rakstījis."
Tad, kad Latvija atguva neatkarību, rosīgā latviešu izdevējdarbība Zviedrijā apsīka, taču otrpus Baltijas jūrai ir izaugusi atkal viena latviešu paaudze, saka Signe Rirdance. Protams, šī izlase veidota, lai būtu atraktīva viņiem, kuri – tāpat kā vienaudži Latvijā – lasa aizvien mazāk. Taču sastādītāja sola nodrošināt grāmatas pieejamību arī interesentiem Latvijā.
