Krūtīs, uz papīra un baznīcu altāriem. Sirds visdažādākās puses grāmatā «Sirdspuksti»

Atvēršanas svētkus 12. decembrī piedzīvos Lias Guļevskas darbs "Sirdspuksti". Tā no ļoti dažādiem aspektiem runā par jēdzienu "cilvēka sirds". Galvenokārt jau par sirdi kā garīgu vērtību, bet pieskaroties arī citiem aspektiem un arī atgādinot, cik svarīgi mums katram ir sargāt savu sirdi gan fiziskā, gan arī garīgā nozīmē.

Viens no impulsiem grāmatai bijis savulaik kardioķirurga, profesora Romana Lāča teiktais, ka sirds ir dvēseles mājoklis. Romāns Lācis ir veicis vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju, pirmais Latvijā arī sirds transplantāciju pirms nu jau vairāk nekā 20 gadiem. Viņš ļoti labi pazīst šo šķērssvītroto muskuli fiziskā nozīmē, un tomēr viņš saka – sirds viņam ir un paliek mistērija, sirds ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai orgāns. Ne velti tieši par sirdi ir tik daudz dziesmu, dzeju, stāstu, ne velti tik bieži mēs sirdi savā valodā lietojam kā simbolu, kā metaforu. Nu, piemēram, mēs sakām – "es tevi mīlu no visas savas sirds", bet mēs taču nesakām "es tevi mīlu ar visiem saviem baltajiem zobiem, es tevi mīlu ar kreiso nieri." Kāpēc tieši sirds ir tik īpaša, kāpēc tieši sirds ir dvēseles mājas – par to tad arī Lias Guļevskas grāmata. Tās pamatu veido sarunas ar kultūras un dažādu citu nozaru cilvēkiem, kuriem ir ko teikt šī temata saistībā un kuriem pašiem piemīt spēja uzrunāt citu cilvēku sirdis.

Kardiologs, profesors Romans Lācis ir viens no grāmatas varoņiem. Izlasāma viņa saruna ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, kurā viņi apspriež sirds noslēpumus katrs no sava skatpunkta, arhibīskaps stāsta, kā sirds jēdziens atspoguļojas Svētajos Rakstos, un, kā izrādās, sirds Bībelē ir pieminēta patiešām ļoti daudz.

Viens no grāmatas varoņiem ir arī Andrejs Līcis, kuram pirms 10 gadiem Romana Lāča vadībā tika veikta sirds transplantācija. Viņš stāsta, kādas viņam kopš tā laika ir pārdomas par cilvēka sirdi, tās lomu un būtību.

Publicēts arī fragmenti no viņa vēstulēm donoram, ko viņam ik pa laikam ir nepieciešamība rakstīt. Tās ir kā pateicība, kā saruna. Andrejs Līcis, protams, nezina, kas bija šis cilvēks, tikai tik daudz, ka viņš bija gandrīz 20 gadus jaunāks par viņu pašu.

Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis savukārt palīdz ieraudzīt, cik bagāta ar sirds motīviem un simboliku ir Latvijas sakrālā vide. Fotoattēlos varam redzēt arī spilgtākos piemērus, kur baznīcu altāros redzamas Jēzus gleznas ar ērkšķiem apvītas, asiņojošas un mīlestībā pret cilvēkiem liesmojošas sirds attēlu krūtīs. Katoļu baznīcās īpaši attīstīts arī Marijas sirds kults.

Grāmatā uzrunāts arī literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis, kurš stāsta par savu sirds mīlestību pret rakstnieku Jāni Poruku. Interesants aspekts, ka, izanalizējot, kuri ir visbiežāk lietotie lietvārdi divos Poruka romānos – "Pērļu zvejnieks" un "Rīga" –, izrādās, ka pēc lietvārdiem "kungs", "jaunkundze" un "cilvēks" tieši "sirds" ir ceturtais visbiežāk minētais lietvārds. Tāpat sirds tēls ir ļoti raksturīgs arī Poruka dzejai. Piemēram, kādā dzejolī viņš saka: "Tikai ar sirdi mums karot būs." Vai citā – "Pilnīga spēj būt tikai sirds". Viesturs Vecgrāvis ielūkojas arī citu rakstnieku teiktajā par sirdi – tostarp, Raiņa, kurš dzejā apgalvo – "Laba sirds ir visa sākums,/laba sirds ir visa beigums./Vairāk cilvēks nespēj sasniegt". Bet modernists Čaks 30. gados raksta: "Sievietes, ņemiet, lūk, mana sirds", tā akcentējot, ka sirds cilvēkam viņa attiecībās ar līdzcilvēkiem ir galvenā.

Ir tāds teiciens, ka akmens sirds ir auksta un nejūtīga. Lūk, tad šo teicienu grāmatā pilnībā atspēko tēlniece Vija Dzintare, uzsverot, ka akmens ir dzīvs un viņas rokās kļūst silts un dvēseliski jūtīgs.

Grāmatā lasāmas sarunas arī ar komponistu Jēkabu Jančevski, rakstniekiem Māru Svīri, Marinu Kosteņecku un Jāni Lejiņu, režisorēm Rozi Stiebru un Ināru Kolmani, dzīvnieku patversmes "Ulubele" vadītāju Ilzi Džonsoni, aktrisi Mudīti Šneideri, kas pirms mēneša devās mūžībā, arī aktrisi Māru Zemdegu un aktieri Gundaru Grasbergu, kurš atzīst, ka aktiera profesijā nav iespējams būt bez jūtīgas sirds, bet teātrim ideālā gadījumā skatītāja sirds ir emocionāli jāaizkustina, jo cilvēks iet uz teātri pēc jūtīgas sirds. Aktieris arī uzdod ļoti interesantu jautājumu – bet vai tas, cik jūtīga ir katra mūsu sirds, ir mūsu nopelns? Pats viņš nonācis pie secinājuma – nē, tas nav paša cilvēka nopelns, un viņam ir arī sava versija, kāpēc tas tā ir un kas par to liecina.

Grāmatas autore Lia Guļevska pati nekad nevar aizmirst dienu, kad viņa – savulaik rakstot grāmatu par Romanu Lāci – palūdza iespēju būt klāt sirds operācijā. Kā viņa atzīst, pieredzētās sajūtas vārdos nav iespējams aprakstīt, bet pukstošās sirds tuvplāns viņai ļāva apzināties sirds absolūto vienreizību un unikalitāti, to, cik tā ir dārga, saudzējama, kopjama un mīlama. Kā viņa saka – ja viņa būtu Valsts prezidents, viņa izdotu rīkojumu, sākot jaunu dienu, pirms TV rīta ziņām vismaz pāris minūtes tuvplānā parādīt, kā pukst cilvēka sirds! Cik ļoti tas sakārtotu dienu, jo mēs būtu apjautuši vissvarīgāko.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti