Pasākumu ciklu "Fragmenti, kas palīdz dzīvot" Ziedoņa muzejs aizsāka pagājušajā gadā, kad notika pirmā brīvdabas izstāde. Ciklam ir divi mērķi: tā kā cilvēki aktīvi apmeklē muzeja teritoriju arī tā sauktajā nesezonā, kad tā iekštelpas ir slēgtas, tad brīvdabas izstāde viņu pastaigām kalpo kā vēl viena pievienotā vērtība. Muzejam savukārt tā ir iespēja parādīt krājumu neparastā, Ziedoņa būtībai atbilstošā veidā.
Šogad tas ir pat divu dzejnieku krājums, jo šis ir gan Imanta Ziedoņa, gan Ojāra Vācieša 90. jubilejas gads. Viņus abus vienoja cieša saikne, un kā tēmu abus vienojošai izstādei muzejs izvēlējies uguni.
Uguns daudzkārt parādās abu meistaru dzejā un krājumu nosaukumos, un savā ziņā aizdedzinoši viņi bija arī abi kā personības. Lūk, ko savā laikā Imants Ziedonis teica par Ojāru Vācieti: "Ojārs mums ir programmas dzejnieks. Mēs šo programmu nedrīkstam pazaudēt. Nekad, nevienā vietā, nevienu brīdi. Un, ja mēs viņu pazaudējam, tad mums atkal pie tā ir jāatgriežas atpakaļ."
Abiem dzejniekiem veltītā izstāde ir šāda atgriešanās. Ziedoņa muzejs to veidot aicināja mākslinieku Andri Kaļiņinu. Viņš radīja instalāciju simboliska ugunskura veidolā, kurā apspēlēti abiem dzejniekiem piederējuši priekšmeti, kas dažādās nozīmēs saistīti ar uguni. To vidū ir svečturis, Lielvārdes josta ar ugunskrustu, sērkociņu kastīšu kolekcija, telefona vads un citas lietas, ko Andris Kaļiņins iedzīvinājis abstraktā mākslas darbā.
"Uzdevums vispār ir gana sarežģīts – iznest ārpus telpas muzeja priekšmetus," atzīst mākslinieks. "Bet tad es izlasīju Ziedoņa teikto par Vācieti, proti, viņš bija rakstījis – "Es zinu, ka tas izklausās abstrakti, lai ir! Ojārs bija mana mīļākā abstrakcija". Tas man kļuva par atspēriena punktu, ka es pilnīgi droši varu iet abstraktās kategorijās, un es no šiem priekšmetiem esmu paņēmis tikai to siluetu un formu, kas aizstāj šos priekšmetus mūsu ugunskurā. Ir izvēlēti materiāli, kas ir caurspīdīgi. Tas ir stikls, kas ir dažādās krāsās, un tas arī saistīts ar to, ka Ziedonis aprakstīja Vācieti kā kautrīgu, biklu cilvēku, kam tomēr ir sava stāja. Un tad tas manī pārvērtās par stikla materialitāti."
Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite stāsta, ka, strādājot pie izstādes, uguns tēma abu dzejnieku saistībā ieguva arvien jaunas nozīmes un atklāsmes: "Ir šis stāsts, kā Imants Ziedonis skolas laikā ir rakstījis dzeju, un skolotāja viņam ir maigi norādījusi, ka tas visdrīzāk ir plaģiātisms, par ko viņš ir ļoti apvainojies un nometis vispār savu iekšējo sajūtu, ka viņš varētu būt dzejnieks, malā. Un tieši jau studiju laikos, lasot Ojāra Vācieša dzeju, viņš saprot, ka viņš arī tā var. Līdz ar to mēs jau to pārfrāzējam, ka Ojārs Vācietis ir iedvesis atpakaļ uguns dzirksti Imantā Ziedonī kā dzejniekā. Ir arī citas paralēles. Ojāram Vācietim ir dzejas krājums "Ugunīs", Imantam Ziedonim savukārt ir krājums "Sirds dinamīts", par ko viņš pats saka, ka tas ir ļoti vācietisks, un tātad sirds dinamīts arī ir kaut kas sprāgstošs, saistīts kaut kas ar uguni, ar liesmu."
Kā papildinājums izstādei un velte Ojāram Vācietim jubilejā drīzumā klajā nāks viņa minimismu krājums, kas piepulcēsies jau diviem Imanta Ziedoņa minimismu krājumiem. Tie ir īsi, kodolīgi fragmenti, esence no dzejnieku daiļrades, kas var kalpot kā ēsma, lai ieinteresētu par viņiem plašāk. Stāsta Ziedoņa muzeja radošais direktors Jānis Holšteins-Upmanis: "Ņemot vērā visu kontekstu, Imanta un Ojāra savdabīgo draudzību, man šķiet, ka viņi ir tādi ceļa līdzgājēji, vienā gadā dzimuši ģeniāli prāti. Un mēs tā domājām, ja Imants būtu dzīvs, ko viņš dāvinātu Ojāram, un mums šķita, ka minimismu grāmata Ojāram Vācietim ir tas veids, kā mēs kā Ziedoņa muzejs varam apsveikt Ojāru dzimšanas dienā, tēlaini izsakoties. Bet mēs arī jūtam, ka ir svarīgi ik pa laikam atgādināt mūsu dzejas dižgaru veikumu."
Ojāra Vācieša "Minimismu" krājums klajā nāks viņa jubilejas mēnesī novembrī. Bet izstāde "Fragmenti, kas palīdz dzīvot. Imka un Ojka" Ziedoņa muzeja dārzā Murjāņos būs skatāma līdz nākamā gada maija beigām.
