Vairāk ierasts, ka cilvēki autobiogrāfijas raksta mūža nogalē. Mārai Upmanei-Holšteinei tā tapusi vēl pirms 40 gadu vecuma. Sākumā tas pašai šķitis nedaudz mulsinoši, bet tad viņa ļoti skaidri atskārtusi, ka tieši šis ir visatbilstošākais laiks viņas stāstam, kas ir arī velte grupas "Astro'n'out" 20 gadu jubilejai. "Tas noteikti nav nekāds apstāšanās posms, bet drīzāk mēs aizveram vēsturi, lai ietu tālāk ar atkal jaunu un citādāku skatījumu. Mani iedvesmoja arī kolēģis Jānis Šipkēvics, kurš vienā intervijā pateica tādus vārdus – vienā brīdī tu saproti, ka arī vairs neesi tik jauns, lai vienmēr visu atliktu uz – vēlāk. Šis teikums manī kaut kā ļoti norezonēja. Jo pirms tam man tiešām likās, ka grāmata ir jāraksta vēlāk. Tad es aizdomājos – bet kad tad ir tas vēlāk? Varbūt tieši tagad?" stāsta Māra Upmane-Holšteine.
Galvenais akcents grāmatā ir tieši uz Māras Upmanes-Holšteines radošo ceļu, bet neizbēgami tas savijas ar viņas personīgo dzīvi. Viņa raksta par bērnību, attiecībām ar vecākiem, sāpīgo pieredzi, kad no ģimenes aizgāja tēvs. Gan par cilvēkiem, kas viņai iedzina kompleksus, gan par tiem, kas viņai atraisīja spārnus. Uzzinām arī satikšanās stāstu ar vīru, ar kuru viņa iepazinās 16 gadu vecumā Vācijā, kritušo karavīru kapu kopšanas nometnē.
Spilgti izgaismots brīdis, kā viņa saslima ar skatuvi, kādi ir bijuši viņas upuri mūzikas dēļ un kādi citi ļoti sāpīgi izaicinājumi, pēc kuriem mūzika bija jāiemīl atkal no jauna un citā kvalitātē.
"Kāpēc es atstāju grāmatā dēla veselības izaicinājumus, cīņu ar leikēmiju? Jo man šķita, ka tās ir tēmas, kas ļoti bieži sabiedrībai ir tabu, un ja man ir iespēja to lauzt, mainīt attieksmi pret šiem mazajiem varoņiem, kas cīnās slimnīcā, tad būtu negodīgi to nedarīt," teic Māra Upmane-Holšteine. "Arī šajā nodaļā es daudz runāju par mūziku. Par to, kā saprast, kāpēc tu mūziku gribi turpināt pēc tik liela klusuma. Iespējams arī, ka tas posms bija vispār rakstura lūzuma brīdis. Jo pēc tam es turpināju darīt mūziku ar tikpat lielu mīlestību pret to, bet mazliet vēl lielāku cieņu arī pret sevi un ģimeni ārpus mūzikas. Agrāk man šķita, ka – es un mūzika – esam neatdalāmāki lielumi. Šis laiks slimnīcā deva iespēju paskatīties no malas, un tagad man šķiet, ka mūsu muzicēšana ir kļuvusi sazemētāka, gruntīgāka, ka tam, ko es gribu pateikt, ir lielāks svars un nozīme, pat ja es gribu vienkārši priecāties."
Gana daudz par grāmatu pasaka tās nosaukums "Piezīmes uz šaubu malām", jo kā atzīst Māra Upmane-Holšteine – šaubas ir viens no retajiem lielumiem, kas viņu pavadījis vienmēr. Taču šīs šaubas pārtrumpot allaž palīdzējis radošais piepildījums, ko spēj sniegt mūzika.
Ar savu tagadējo pieredzi Māra Upmane-Holšteine šaubas dēvē par pilnīgi normālu radošā procesa daļu, kas netraucē sasniegt mērķus, un šis ir viens no vēstījumiem, ko viņa īpaši vēlas nodot saviem lasītājiem: "Es atļāvos uzrakstīt ievadā, ka šī ir tāda grāmata, ko es būtu gribējusi izlasīt pirms 10 gadiem. Es būtu gribējusi zināt, ka būs sastāva krīzes, es būtu gribējusi zināt, ka ir normāli arī nejusties normāli. Uzzināt, ka ir grūtie koncerti un ka ir lieliskie koncerti, bet pēc tiem tu iekrīti, jo tikko bija aplausi un tagad tu pēkšņi esi viens ar mājas darbiem.
Tā ir kontrastu dzīve, kam īsti jau sagatavoties nevar, bet tomēr, to lasot, tu vari varbūt sajusties, ka neesi viens, ja arī tev pirmajos soļos nevedas.
Jo mums ļoti ilgi likās, ka mēs esam kaut kādi īpašie, kuri tikai sitas kā zvirbulēni pret logu, kuriem neveras tās durvis tik viegli vaļā. Tagad, vienā brīdī atskatoties, es sapratu, ka patiesībā mums negodīgi daudz tās durvis atvērās, bet mēs to neredzējām, jo mēs fokusējāmies uz tiem brīžiem, kas nevedās. Tas ir pats galvenais, ko es būtu gribējusi sev pateikt, – turpini darīt, un neatlaidība nesīs augļus!"
Māra Upmane-Holšteine rakstīšanu pirms vairākiem gadiem pilnveidojusi Ingas Žoludes vadītajos rakstniecības kursos, un Inga Žolude ir arī viņas grāmatas redaktore. Viņa atzīst, ka "reti kad rodas iespēja lasīt tik vaļsirdīgi atklātu cilvēka pieaugšanas stāstu, kas uzrunā mūsu pašu lielās, mazās un slēptākās neveiksmes, lai iedrošinātu turpināt, jo tikai tā iespējams uzvarēt."
