Henrieta Verhoustinska: Tu, uzrunādams "Kultūrdevas" skatītājus, atgādināji, cik svarīgi ir kopt attiecības ar cilvēkiem šeit, Latvijā. Kā tu nonāci līdz šai atziņai?
Valters Dakša: Zini, ar pieredzi un visu savu dzīvi. Es esmu daudz pieredzējis, un man vienmēr patika lasīt piedzīvojumu grāmatas. Tad, kad sākās lielā dzīve, bija iespēja pašam doties piedzīvojumos.
Un tieši cilvēki tev ir svarīgākie dzīvē, nevis grāmatas?
Tieši cilvēki, nevis grāmatas. Tas ir daudzkārt apliecinājies, jo
visa mana darbība ir liels komandas darbs un no katra individuāli atkarīgs, cik mums labi veiksies samaketēt jaunāko žurnālu, izdot jaunu grāmatu vai izglābt kādu bibliotēku.
Tu uz studiju esi atnācis ar rakstāmmašīnu. Pastāsti, kas tas ir par rekvizītu?
Īstenībā tas ir eksponāts un arī darbarīks, nevis rekvizīts. Es esmu nonācis pie atziņas, ka vēlos izveidot drukas muzeju. Esmu sācis kolekcionēt visu, kas saistīts ar druku. Ja kādam skatītājam ir kas par un ap grāmatām un grāmatsiešanu, arī no priekšmetiem, jaunais drukas muzejs gaidīs!
Lai sazinās ar Valtera Dakšas izdevniecību.
Jā.
Vai tu joprojām jūties kā grāmatu glābējs, kā tevi dēvē?
Es joprojām jūtos kā grāmatu glābējs. Es tomēr ļoti labi pārzinu visu par un ap grāmatām un to procesiem.
Ko iesākt ar tiem grāmatu kalniem, ko mēs esam mantojuši no saviem vecākiem, kas ir vākti privātās bibliotēkās padomju laikos un kur ir ļoti daudz padomju laikos izdotas padomju literatūras? Ko tu rosinātu iesākt ar šādām grāmatām, kuras, it kā ir skaidrs, ka neviens vairs nelasīs?
Tiem cilvēkiem, kas veidoja šīs bibliotēkas, ļoti bieži (vismaz es ar to saskaros) tās bija brīvības salas, kurās tu biji patiešām brīvs un varēji sevi īstenot. Tāpēc, ja jūs paši nelasīsiet, tad ir jāatrod kāds grāmatu eksperts, kurš saprot, kuras grāmatas pārdzīvo savu laiku un kuras ne. Jo, protams, visas grāmatas nepārdzīvo savu laiku gan lielo tirāžu dēļ, gan arī ir daudz ideoloģiska satura grāmatu, kas ir novecojušas.
Šomēnes grāmatu izdevējam Jānim Rozem ir 145 gadi. Vai saskati kādas paralēles starp sevi un Jāni Rozi?
Es saskatu paralēles.
Es ar vēsturiskajiem grāmatu izdevējiem saskatu daudz paralēles, jo mana aizraušanās ar lietotajām grāmatām ir likusi daudz no viņiem mācīties. Mans visu laiku iedvesmojošākais latviešu grāmatu izdevējs ir Helmārs Rudzītis,
jo viņš sasniedza ļoti grūti aptveramu veiksmi savā uzņēmējdarbībā. Viņam raibs mūžs ir bijis, un viņš ļoti daudz laba Latvijai ir izdarījis.
Man pie rokas ir divas tavas izdevniecības grāmatas – Gunta Kursiša dzejoļu krājums "Sāpes un ziedi" un Rolanda Virka ļoti asprātīgs īsprozas krājums "Cilvēki man nepatīk". Tie rakstītāji, kuriem tu dod iespēju izdot viņu pirmos stāstu krājumus, pirmos dzejoļu krājumus – vai tie ir tavi draugi, tavas paaudzes cilvēki?
Viņi mēdz būt arī mani draugi, bet mani visvairāk iedvesmo viņu talants. Talants ir pāri visam. Talantiem ir jākļūst redzamiem un jānonāk pie lasītājiem.
Valter, pirms tu un tavi domubiedri izdevniecībā ķērāties pie "Avīzes Nosaukuma", kas bija tie izdevumi, kas veidoja tevi? Vai tādi kultūras periodikā maz bija?
Bija, un īstenībā ļoti daudz. Es kā grāmatu kolekcionārs pārzinu visus vēsturiskos izdevumus, kas jebkad latviešu valodā ir iznākuši. Esmu arī ticies ar daudziem cilvēkiem, kas tos ir kolekcionējuši, lasījuši un dzīvojuši ar tiem. Konkrēti mani ļoti iedvesmoja Maijas Kurševas organizētais Zīnu festivāls un zīnu kultūra (saīsinājums no angļu "magazine" – žurnāls – red.). Liels paldies Maijai! No žurnāliem mani iedvesmoja klasiskie žurnāli, kas mums iznāca, kā "Māksla", "Studija", "Literatūra un Māksla", "Karogs", "Avots", "Grāmata", arī "Kentaurs". Tie visi bija izcili žurnāli.
Es jūtos sena, jo zinu visus šos žurnālus un dažos pat esmu strādājusi.
Man ir ļoti žēl, ka šie žurnāli neiznāk joprojām. Tā ir mūsu lielākā atšķirība ar kaimiņvalstīm: Lietuva un Igaunija šiem žurnāliem analogus saglabāja, bet mēs visu atstājām tādai brīvībai. Brīvība – tas ir skaisti, bet skaistas ir arī tradīcijas, ja tu vari lasīt to pašu žurnālu, ko lasīja tavs vectēvs un tēvs. Mums sanāk veidot tradīcijas pa jaunam.
Tavs kolēģis Valters Liberts teica, ka visi cilvēki, kas ir iesaistīti šajā darbā, dara to bez atlīdzības. Bet, lai žurnāls iznāktu uz papīra, ar skaistām, krāsainām ilustrācijām un zīmējumiem, kaut kādi līdzekļi tomēr ir nepieciešami. Kā tu sabalansē savus ienākumus un izdevumus?
Smagi strādājot. Lai šie žurnāli iznāktu, ir ļoti svarīgi, ka izdevniecībai ir pašai savs printeris. Mums ir jāiegādājas jauns printeris. Jo krāsu drukai ir nepieciešama kvalitāte, bet mūsu līdzšinējais printeris ir nokalpojis. Tad nu es smagi strādāšu, lai tiktu pie jauna printera. Ja raidījumu klausās kāds mecenāts, tad, lūk, ir labs mērķis – palīdzēt iegādāties printeri.
Cik liela tirāža ir šim izdevumam?
200 eksemplāri.
Un tie pārsvarā tiek izplatīti caur grāmatnīcām?
Jā. Un labi ir tas, ka, ja izpērk kādu numuru, ir iespēja piedrukāt klāt, jo mums pašiem ir sava drukas darbnīca.
Valter, tavā dzīvē ir noticis liels pavērsiens – tu esi iestājies dienestā Latvijas armijā. Saki, lūdzu, kāds bija tavs stimuls to izdarīt? Vai tas bija karš, kas sākās Ukrainā?
Karš bija viens no faktoriem. Sakrita ļoti daudz faktoru, lai es iestātos. Viena svarīga motivācija –
es gribēju klāt un līdzi tiem jauniešiem, kuri sāk valsts aizsardzības dienestu. Tāpēc arī bija svarīgi būt pirmajā iesaukumā.
Vai tev kā radošam cilvēkam, kuram nav sveša arī tādas radošas sabiedrības izpausme kā bohēma, bija viegli iekļauties armijas disciplīnā?
Nebija viegli iekļauties armijā, bet ne bohēmas dēļ. Bohēmas dēļ ļoti vienkārši iekļauties armijā – ja tu noguli darbu, tev uzliek sodu, pieņemsim, ka uz nedēļu tu nedrīksti pamest izvietojumu. Grūtākais ir ar darbu apvienot. Man dienests armijā bija vajadzīgs arī profesionālai izaugsmei, lai paskatītos uz sevi no malas jaunos apstākļos. Kas ļoti svarīgi – es gribu cildināt savus dienesta biedrus, jo viņi ir tik gudri, tik disciplinēti un viņiem tiešām patīk dienests. Tā ka es tiešām lepojos ar saviem dienesta biedriem, viņi ir ļoti forši jauni cilvēki.
Tu jūties vecāks tajā kompānijā?
Es esmu visvecākais. Man, kā jau cilvēkam ar pieredzi, varbūt tāpēc ir grūtāk tajā disciplīnā iekļauties, jo es jau esmu tajā vecumā, kad māku pateikt "nē".
Bet tur nedrīkst teikt "nē"?
Vispār nedrīkst. (Abi smejas)
Matīsa Kažas filmā "Klejotāji" tava epizode ir vispoētiskākā, īpaši jūsu gājiens pa upi. Ko tev deva līdzdalība šajā filmā? Principā varētu teikt, ka tas bija atspēriens, grūdiens tavai atpazīstamībai.
Man filmā patika, ka dokumentēja kādu manas dzīves posmu, kas bija ļoti skaists. Protams, ir jauki, ja uz to var paskatīties ar gadu starpību. Bet es gribu cildināt vēl vienu filmiņu, un tā ir Betijas Zvejnieces "Einaratīvs" par Eināru Pelšu. Filma lielā mērā atspoguļo arī izdevniecības darbību un to visu sirsnību, kas latviešu literatūrā saistās ar Eināru Pelšu un Preiļu konceptuālismu. Sveicieni Eināram un Betijai!
Betija ir arī viena no izdevuma "Avīzes Nosaukums" redkolēģijas.
Jā, protams. Čakli strādā.
Mūsu sarunas noslēgumā vēlos jautāt, kas ir tie jaunumi, kurus mēs tuvākajā laikā varam gaidīt no tavas izdevniecības?
Jāsāk ar lielāko un sarežģītāko – tas ir mākslas žurnāls. Tas ir sarežģīti un dārgi, jo žurnāls iznāks reizi nedēļā.
Reizi nedēļā – tas ir neticami!
Tas ir neticami. Gada abonements būs dārgs – 300 eiro, jo
daži numuri būs īsti mākslas darbi: vai nu autors būs ar roku uzzīmējis vai atnāks sūtījums pastkastītē.
No grāmatām – Māra Bišofa krāsainie zīmējumi, Ivara Šteinberga grāmata – sveicieni Ivaram –, un Sintijas Sudmales debijas krājums "Uz manas mēles", kas man liekas brīnišķīgs, un Marta Pujāta stāstu krājums bērniem.
Es novēlu tev veiksmi visos tavos notikumos! Paldies tev par šo sarunu!
