Elze fon Kampenhauzena atmiņas, kas pie Latvijas lasītājiem dodas tikai tagad, uzrakstīja 1947. gadā Vācijā. Vadīdama vecumdienas meitas ģimenē, viņa atceras Latviju – Zaķu muižu Aumeistaru pusē, kur piedzimusi, Lēdurgu, kur ieprecējās. Smilteni, Drustus, Straupi, Ungurmuižu, un vēl citas Latvijas vietas, kur gadījies ilgāk uzkavēties. Grāmatā iekļautas arī vīra Rūdolfa fon Kampenhauzena atmiņas.
Fragmentu lasa apgāda "Madris" vadītāja Skaidrīte Naumova: "Laulības notika 1907. gada 29. decembrī. Ceremonija – divas eglītes ar bezgala daudzām svecēm, mana baltā mežģīņu kleita, milzīgs maijpuķīšu pušķis, ko Rūdolfs bija pasūtījis no Nicas. Leni un Renī, kuras šņukstēdamas turēja galviņas mātei klēpī. Hugo kā mazais Hellas Fēgezakas maršals, Rihards ar Benitu kā pirmais pāris brūtes pavadoņu gājienā un noslēgumā – tante Leonī sarkanā samta svinību tērpā."
Tas ir laiks, kas vairs nav piedzīvojams, izsaucas grāmatizdevēja: "Toreiz meitenes vienas pašas bez pavadoņa nekur staigāt nevarēja. Mani ārkārtīgi pārsteidza, ka Valmierā notika lielas balles, kur varēja sevi izrādīt un noskatīt sev pāri."
Elzes fon Kampenhauzenas vecā pasaule pamazām sašķīst druskās – ievērojamu vietu grāmatā ieņem atmiņas par vācbaltiešu 1939.gada izceļošanu no Latvijas Lai arī tā ir pretrunīgi vērtēta vēstures daļa, viņi 700 gadus bija dzīvojuši šajā teritorijā. Un neviens viņu stāstu nevar pastāstīt labāk par pašiem – nevis no vēsturnieka, bet parasta cilvēka pozīcijām, secina Skaidrīte Naumova. Apgāds "Madris" jau iepriekš izdevis arī Allažu muižas pārstāvja Herberta fon Blanhenhagena atmiņas.
"Par šīm grāmatām interese ir, tās ir veicinājušas domu apmaiņu. Interese ir, un tā varētu tikai pieaugt," spriež Naumova, atzīstot:
"Mēs šobrīd vēsturi piedzīvojam ļoti tuvu sev. Elzes un Rūdolfa stāstu grāmatā arī ir kari, revolūcijas, cara krišana, daudzi notikumi, ko mēs šobrīd paši piedzīvojam. Tā ir iespēja mācīties, salīdzināt un izvērtēt."
Grāmatas tulkotājai Indrai Čeksterei gan Herberta fon Blanhenhagena, gan Elzes fon Kampenhauzenas atmiņas uzticējis vācu profesors Aksels fon Kampenhauzens, kurš ir Elzes vīra Rūdolfa radinieks, Veselavas un Ungurmuižas baronu pēctecis.
"Mans profesionālais darbs ilgus gadus bija Gaujas Nacionālajā parkā, es biju etnogrāfe, jau tad satikos ar Kampenhauzeniem. Pirms 20 gadiem, kad GNP bija tikai 30 gadi, mēs rīkojām tādu akciju Veselavā ar balli, veselavieši paši bija sajūsmināti par savu senatni, ļoti aizrāvās, paši turpināja pētīt… Es viņiem tulkoju arī Veselavas muižas īpašnieka dēla mīlestības vēstules līgavai, arī vienas Veselavas muižas meitenes atmiņas par dzīvi Veselavas muižā," stāsta Čekstere.
Vācbaltu ģimeņu stāsti atklāj blīvu kultūrslāni – tradīcijas, ēdienus, cilvēku savstarpējās attiecības. Cik daudz šajās atmiņās un arī Elzes fon Kampenhauzenas manuskriptā ir pieminēti latvieši?
Tulkotāja norāda: "Visās vācbaltu atmiņās ir pieminēti latvieši, tas ir neizbēgami. Viņi dzīvoja kopā. Viņa, piemēram, raksta par Igates muižā dzīvojošo lielisko amatnieku Robertu Legzdiņu, kas ir mūsu pirmā zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa tēvs. Viņa apraksta, ka viņš Lēdurgas muižā cēla divstāvu piebūvi vasaras villai, kur dzīvoja neprecētās māsas un atraitnes, un es pēc tam lasīju Hugo Legzdiņa atmiņas par to, kā viņš kā puika pavadīja tēvu tad, kad viņš cēla to piebūvi, un es tā savienoju šīs lietas."
Elze fon Kampenhauzena nāk pretī no grāmatas fotogrāfijām – jauna sieviete ar atsegtu pieri un vienkāršā copē saņemtiem matiem. Bet uz izdevējas galda jau stāv citas tulkojamās grāmatas vāks ar citas sievietes attēlu – viņa Latvijā dzimusi britu ģimenē un pieredzējusi gan ebreju holokaustu, gan latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju. Kā? Drīz paši to varēsiet lasīt.
