Gunda Vaivode: Šomēnes Rīgas pilsētas teātrim, ko mēs visi atpazīstam kā Vāgnera namu, ar konferenci un koncertu tika svinēta 240. dzimšanas diena. Saki, kad un kā pie tevis atnāca ideja par Vāgnera nama atjaunošanu? Vai tas tiešām bija tik vienkārši, kā stāstīja Zaiga Gaile konferencē, ka pēc kāda džentlmeņu kluba viņa ir teikusi – nu, ko jūs varat tik daudz runāt, izdariet beidzot kaut ko labu un lielu!
Māris Gailis: Apmēram jau tā bija. Arnolds Klotiņš uzaicināja Zaigu tādā biedrībā, bet tā nebija Vāgnera biedrība, tā bija nama atdzimšanas organizācija, kaut kas tamlīdzīgs. Tur bija visādi svarīgi, interesanti cilvēki – muzikologi, juristi, arhitekti, pats Klotiņa kungs.
Un Zaiga man teica – nāc, piedalies, jo tev tāpat tagad vairs nav īsti ko darīt.
Lipkes muzejs ir pabeigts, tas uzlikts uz sliedēm un strādā. Kādu laiku vēl pārdomāju un tad nospriedu – kāpēc nē? Bet, ja es to daru, tad es neiešu svešā organizācijā, man ir tāds raksturs – vai nu, vai nu. Par cik tā niša bija brīva, Vāgnera biedrības mums nebija. Oficiāli tā Latvijas Mūzikas akadēmijā savulaik bija darbojusies, taču nebija noorganizēta oficiāli. Parunājāmies ar juristiem: jā, var būt publiskā-privātā partnerība un uz trīsdesmit gadiem paņemt no valsts. Izstrādājām apmēram plānu, sarunājot celtniekus, izdomājot shēmu, kādā veidā to varētu būvēt. Nauda toreiz izskatījās daudz mazāka nekā 25 miljoni. Dibinātājos uzaicināju ar mūziku saistītus cilvēkus, dažus no bijušajiem politiķiem, arī Egilu Siliņu un Miku Čeži. Nodibinājām biedrību un tad nu vairākus gadus cīnījāmies.
Ļoti labi atceros brīdi, kad tevi satiku uz Valdemāra ielas pie grāmatnīcas "Zvaigzne" – tu nāci ar mapi un teici: "Ir jāceļ Vāgnera nams, eju tagad uz Ministru kabinetu runāties." Tas bija labu laiku atpakaļ. Kāds šis statuss tagad ir?
Seši gadi kopš tā laika pagājuši...
Arī nemaz tik daudz!
Jā, ja tā ņem "priekš Dieva vaiga".
Katrā gadījumā man ir tā iespēja apmeklēt premjerministrus, un viņi parasti mani pieņem. Jā, visi ļoti atzinīgi atbalstīja, sāka gatavot dokumentus,
kamēr pieņēma lēmumu izstrādāt pirmo plānu, ko Kultūras ministrija darīja vēl Melbārdes laikā. Bija arī konkurss. Kādus 20 000 viņi iedeva, izstrādāja biznesa plānu, iesim tik uz priekšu, tomēr Kučinska valdība noairēja to jautājumu. Un tad bija interesants pavērsiens: solīja, solīja, solīja, un pēdējā valdības sēdē pirms iepriekšējām vēlēšanām Reizniecei nepatika tā ideja, un ar to arī visam tika pielikts punkts.
Gaidīju, kad sastādīs jauno valdību. Pagāja vairāki mēneši, un es saku – lieliski, tagad ir jauna valdība. Iepriekšējā negribēja, tagad ir jauna valdība – taisām privāto publisko partnerību! Bet tas nozīmē valdības līdzdalību – ka viņi faktiski garantē. Tur ir tā. Bet viņiem katru gadu būtu bijis jāmaksā kādu pusotru miljonu 30 gadu laikā. Tas ir maz, bet māja būtu. Un Reirs teica – nē, mums tam naudas nav, tā nav nekāda prioritāte, tā jau par daudz kultūrai ir sadots.
Jā, nu bet jūs jau paralēli mazliet konkurējāt ar ideju par akustisko koncertzāli.
Varētu teikt arī tā, lai gan es vienmēr esmu sacījis, ka tas nekādi nekonkurē. Bet par naudu jācīnās vienalga.
Un tanī brīdī teicu – bet tad tā sabruks!
Skaidrs, ka nevar to pārdot vai atdot kādai citai funkcijai, tad tā vienkārši būtu pilnīgi kauna lieta, kas politiski neiet cauri. Teiksim, viesnīcai vai bordelim, kazino vai kam tādam. Un viņš teica – nu tad ņemiet un dariet! Un es teicu – labi. Ņemam. Tas, protams, tāds kārtīgs izaicinājums.
Un tad tu devies uz Bundestāgu.
Nē, tad vēl ne. Sāku ar deputātiem un Dagmāru Beitneri, manu seno paziņu vēl no jaunības. Viņa bija Konservatorijā strādājusi un uzņēmās iniciatīvu – sāka gatavot likumu. Dažādu frakciju pārstāvji parakstīja šo likumu, jo bija skaidrs, ka caur valdību tas būs birokrātija un es to nesagaidīšu.
Dabūjām to likumu cauri – ka māju atdod Vāgnera biedrībai, protams, ar nosacījumiem, ka tikai kultūras mērķiem, bet tāds jau bija arī mūsu mērķis no sākta gala. Bet man gan uzlika arī laika ierobežojumus – jāuzsāk trīs gadu laikā, kas jau ir izdarīts, un jāpabeidz 10 gadu laikā.
Ja viss ies pēc maniem plāniem, tad pabeigsim 7 gadu laikā.
Es te pieminēju Bundestāgu, un sākās visa sadarbība ar vācu pusi. Tas bija caur Evu Vāgneri, vai tas ir atsevišķs stāsts?
Tas ir apmēram tā, jā. Tā tas viss arī sākās. Kad bija skaidrs, ka mums jāatrod atbalstītāji Vācijā. Tas vēl bija tajā publiskās-privātās partnerības laikā, runāju ar Andreju Žagaru un teicu, ka mums jātiek Baireitā. "Par blatu" ar Zaigu dabūjām biļetes, toreiz uz "Klīstošo holandieti". Atceros, tas bija pēdējais gads, kad Eva vadīja Baireitas festivālu – kā zinām,
mēs aizgājām uz turieni, satikāmies ar viņu, un es viņu uzaicināju kļūt pat festivāla patronesi.
Bet tad, kad viņu izdzina no festivāla, kā tas Vāgnera ģimenē notiek, viņa īstenībā atrada tā kā tādu saiti ar lietu un kļuva ļoti aktīva. Viņa arī brauca vairākas reizes uz šejieni.
Radiomājā Eva nudien ir bieži viesojusies!
Tad bija gājiens, kura laikā dziedātāji devās, dziedot Tanheizera Svētceļotāju kori. Bet man vajadzēja kādu naudas vācēju Vācijā, un Eva ieteica savas draudzenes, arī vāgneristes paaudzēs, dēlu, kurš bija ar ļoti labiem kontaktiem. Viņš bija strādājis par vienu Bundestāga deputāta palīgu un pēc tam bijis vienas pavalsts premjerministra kabineta biroja vadītājs.
Tā mēs ar viņu sākām, viņam tāda maza firma, nav tā, ka tas par velti. Viņam jāmaksā par stundām, man jāvāc nauda, lai es varētu viņam samaksāt par stundām, tas nav maz. Bet brīnums notika, tā mēs, protams, stādījām visaugstāko mērķi, cik nu vari augsti stādīt.
Nākamais bija jāsarunā, lai patrons būtu mūsu valsts prezidents, bet pēc tam vācu prezidents. Egilu Levitu es jau zinu no 80. gadu vidus, viņš arī tā padomāja un piekrita. Un tad viņš to nostrādāja, ka sarunāja ar Šteinmeieru, jo bija tā kā draugi. Parasti vācu prezidenti neielaižas projektos, kuri nav simtprocentīgi nofinansēti. Tajā brīdī vācu nauda mums jau bija.
Aizbraucām uz Bundestāgu prezentēt savu skaisto maketu, ko Zaigas birojs uztaisīja, un atkal palaimējās! Īsti palaimējās!
Tā bija vācu Baltijas grupa – mums arī ir tādas, kurās ir no visām frakcijām, arī no opozīcijas deputāti. Aloizs Kārlis, kas vadīja to grupu, bija arī Budžeta komisijas priekšnieks. Kā var sagadīties un laimēties! Un viņš apsolīja: labi, mēs palīdzēsim!
Bet lielākā daļa jums jāatrod pašiem. Un tas notika. No vācu Bundestāga dabūjam 5,2 miljonus, daudzi neticēja. Nauda tika sadalīta sešos gados, un tas arī bija ļoti prātīgi, viņiem liela pieredze, kāpēc pa 200 000. Tātad priekšprojektam, un tad pa miljonam katru gadu. Nu, un tad tie 200 000 pagājušogad tika izmantoti – sagatavojām projektu nākamā līmenī, faktiski skiču stadijā. Un tagad esmu procesā dabūt pārējo naudu. Protams, ka starplaikā izrādījās, ka tas projekts paliek dārgāks, kā jau viss –
ir arī inflācija, un tagad tā cena ir 40 ar pusi miljonu. Daudz vairāk nekā sākumā.
Droši vien arī termiņš būs ilgāks iecerētajam, bet domāju, ka ar tavu precizitāti un punktualitāti, un apgriezieniem jebkurā gadījumā šis projekts būs.
Nebūs ilgāk, nē, jo mans plāns ir tāds: šis mēnesis ļoti izšķirošs. Pirmā lielā nauda nāks no Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta. Tā ir nauda vēstures, arhitektūras un kultūras pieminekļu atjaunošanai, padarot tos ekoloģiski labākus – siltinot un tā tālāk.
Un man ir jādabū tie 15 miljoni no viņiem, trīs šajā posmā nāk no Vācijas, man ir 18 miljoni, un mēs varētu pabeigt projektu un nākamgad vidū apmēram uzsākt būvniecību.
Es teiktu, man ir puse naudas, vajag otrus divdesmit.
Bet nākamgad atveras struktūrfondu finansējuma līnija, un tad es pretendēšu arī tur. Un iespējams, ka iešu vēlreiz atpakaļ uz Bundestāgu – aiznākamgad.
Kas ar visiem šiem milzīgajiem līdzekļiem tai Vāgnera namā būs – izstāsti! Jo ir skaidrs, ka tur ir pietiekami daudz telpu, māja ir liela. Kas tur ir paredzēts?
Pirmā lieta, kas ir daudzu ar mūziku saistītu cilvēku sapnis – atjaunot teātri apmēram tādu, kāds tas bija, kad to likvidēja 19. gadsimta beigās. Tas nozīmē, ka mēs izlauztu divus pārsegumus. Uztaisītu teātri apmēram tādu, kādā strādāja Rihards Vāgners.
Tur mums sanāk kādas 470, 480 vietas, ieskaitot kādas 30 stāvvietas. Akustiski tas būtu mūzikai, baletam, ne dramatiskajam teātrim. Mēs to redzam kā projektu teātri, nevis repertuāra teātri. Mūsu uzdevums būtu noturēt maksimāli augstu līmeni, lai tas būtu ļoti pievilcīgi un lai būtu arī dārgākas biļetes.
Teātra zāle ir tā, kur agrāk mēģināja tautas deju ansamblis "Daile".
Tad mēs restaurētu skaisto Muses zāli, ko pazīstam kā Vāgnera kamerzāli, to nosaukumu tā dabūja tikai 80. gadu beigās.
Tā varētu būt tāda kā zāle atpūtai?
Visam kam. Tur ir laba akustika, kā mēs visi to zinām. Varētu to daudzām funkcijām lietot, arī kamermūzikai, ballēm. Patreiz tur dejo tango. Esam iznomājuši. Mēs jau visu laiku lietojam to māju dažādām kultūras aktivitātēm, jo arī kāda nauda ir jādabū, jo tā ir jāuztur – ko nozīmē apkurināt māju ar cauriem logiem.
Vai esat domājuši jau arī no tā mazliet tālāk – tā kā senos laikos bija Muses biedrība, kur bija tiešām biedri, jau pašā sākumā, pirmajos gados, vairāk par trīssimts, kuri arī savā veidā uzturēja.
Visdrīzāk nē, bet dažas telpas trešajā stāvā gan mums šķiet, ka vajadzētu atjaunot, kādas tās izskatījās kluba laikos – ar simt gadu vecu interjeru, jo trešā lielā funkcija – Vāgnera muzejs – un tur es tieši saskatu lielāko ieņēmumu pozīciju, jo sevišķi vācu tūristiem
Vāgners ir ļoti svarīgs un zāle mums ir jāpadara kā ļoti pievilcīga tūrisma importam. Lai brauc un skatās.
Pa dienu mums būtu muzejs. Man jau ir pieredze ar muzeja iekārtošanu – Lipkes muzejs izdevās ļoti labi. Tagad būtu Vāgnera muzejs. Plus, kā es teicu, vēl arī paraugs no džentlmeņu kluba, Muses kluba.
Kafejnīciņas, veikaliņi.
Protams, krāmveikals ir katrā muzejā! Protams, arī kafejnīca. Jo dzirkstošais jāiedzer... Protams, ka nemūžam mēs ar kultūras aktivitātēm nevarētu dabūt ieguldīto naudu, tāpēc jau arī mēs vēršamies pēc palīdzības, pēc dotācijām un tā. Bet nodrošināt, mūsuprāt, pēc plāna ikdienas vajadzības mēs varētu. Tāds ir mans plāns.
KONTEKSTS:
Vairākus gadus Rīgas Riharda Vāgnera biedrība ar dažādām zibakcijām centās pievērst sabiedrības uzmanību Vāgnera zāles pamestībai.
Vēlāk tapis likumprojekts ar mērķi nodot šo ēku Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai, kura piedāvāja zāli atjaunot par saviem līdzekļiem. Uzņēmēja Māra Gaiļa vadītā un vairāku redzamu kultūras personību atbalstītā biedrība vairākus gadus cīnījās par zāles atjaunošanu un apņēmās to veikt pilnībā par pašu piesaistītu naudu, no valsts neprasot ne centa.
2020. gada 17. septembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu par ēkas Riharda Vāgnera ielā nodošanu Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai. Mēnesi vēlāk ēkas ansambļa atslēgas tika nodotas Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai.
Savukārt 2020. gada decembrī Vācijas Bundestāgs apstiprinājis 5,2 miljonu eiro piešķiršanu Vāgnera nama atjaunošanai Rīgā.
