Arnis Krauze: "Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē," tā ir teikusi arhitekte Zaiga Gaile, un šis moto ir īstenojies daudzos viņas projektos un iecerēs. Pērnā gada pašā izskaņā, 27. decembrī, vēstīts, ka ekspluatācijā nodots Jaunā Rīgas teātra ēku komplekss. Plānots, ka drīzumā teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25. Ēku kompleksa rekonstrukcija un pārbūve īstenota atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes projektam.
Sveicināta, Zaiga! Mūsu sarunu ierakstām pirmdienā, kad Rīgā ir mīnus 20 un vairāk grādi. Lai nu ko es negaidīju ieraudzīt Latvijas Radio lielajā foajē, bet, ka atvērsies lielās durvis un Zaiga Gaile radio mājā ieripos ar riteni… Zaiga, mīnus 20, kā?
Zaiga Gaile: Sveiks, Arni! Pavisam vienkārši – es braucu ar riteni 25 gadus un katru dienu. Tā ir tāda rutīna. Interesanti, kad es braucu ar riteni, man nekad nesalst, bet man salst, ja es eju ar kājām. Tad ieslēdzas kaut kādi citi mehānismi. Galvenais ir pareizs apģērbs, siltas rokas, silts kakls un kājas. Man ir elektriskais ritenis jau kādus piecus gadus. Vīrs tā izdomāja, un tad mēs to nopirkām. Elektriskais ritenis iedod mazliet jaudu. Teiksim, ja jābrauc uz tilta augšā, tad piespiež podziņu, un tas ir burvīgs transportlīdzeklis. Vienīgais, ka tā elektronika salā kādreiz niķojas, kā jau visiem. Vakar "Panorāmā" noklausījos garu sižetu, ka elektriskās mašīnas un elektriskie vilcieni, par tiem nemaz nerunāsim, bet mans elektriskais ritenis arī dažreiz mazliet apsalst. (smejas)
Kādu jūs redzat Rīgu, braucot ar riteni? Ko nevar ieraudzīt no mašīnas loga vai staigājot? Ko tieši var ieraudzīt, sēžot uz riteņa?
Jā, tas ir cits skatu punkts. Man ir ļoti skaists maršruts. Mēs dzīvojam Ķīpsalā kopš 1997. gada, un tad arī es pieņēmu lēmumu, ka katru rītu braukšu uz Berga bazāru, kur ir mans birojs, ar riteni. Tas ir tāds ļoti patīkams gabals pēc sava formāta un garuma. Ir skaists brauciens gar Daugavas krastu, pa Balasta dambi. Tas nav pārāk ērts, jo tur ir bruģis un trotuāri tādi fragmentēti, bet es dodu priekšroku tai sajūtai. Tad es uzbraucu uz tilta, un uz tilta ir tiešām vistrakākais gabals. Tur dažreiz ir tāds vējš, ka ir jākāpj nost un jāstumj, jo liekas, ka nopūtīs. Dažreiz ir putenis un lietus, bet man ir apmetnis. Tas ir kaut kā, kā to pieņem. Man, piemēram, ir bailes braukt ar mašīnu. Es jau vairs nebraucu kādus 10 gadus. Lūk, tad es nobraucu no tilta un aizbraucu uz skaisto ozolu aleju, kas ir kanāla malā gar Nacionālo teātri. Tad gar kanāla malu līdz Brīvības piemineklim, un tad pa Arhitektu vai Inženieru ielu cauri Vērmanes dārzam, un tur ir Berga bazārs. Tas varbūt ir Rīgas skaistākais maršruts, kas var būt, – pa bulvāru loku, kas vienmēr ir skaists un kluss visos gadalaikos. Pīles kanāla malā.. Tad es katru rītu arī, protams, sasveicinos ar Brīvības pieminekli. Tas ir kaut kas izcils, ka mums tāds ir. Mums faktiski ar tēlniecību ir tik slikti, ka nav latviešiem tās sajūtas par tēlniecību, ka mēs tā mokāmies, – ja mums kāds jauns piemineklis parādās, tad gandrīz vai ir bailes, kāds nu atkal būs. (smejas) Bet Brīvības piemineklis mums ir izdevies. Tā ir sakoptākā Rīgas daļa – kanāla malas zaļumu josla, ko ainavu arhitekts Kūfalds radīja, Vērmanes dārzs, ko Vērmanes kundze iedibināja. Rīga ir skaista. Šī daļa ir tiešām skaista.
Rīga ir skaista, un Jaunais Rīgas teātris Lāčplēša ielā 25 arī būs skaists. Zaiga, kad mēs gada nogalē jūs uzrunājām, aicinājām uz radio, jūs teicāt, ka labprāt, bet, lūdzu, ne gada pirmajā nedēļā, pirmajās dienās, jo gada nogale jums esot bijusi ļoti saspringta, lai nodotu ekspluatācijā jauno māju. Mēs tūlīt arī plašāk runāsim par pašu Jauno Rīgas teātri, bet cik nervu, cik veselības šis projekts ir paņēmis no jums?
10 gadus. Tas ir normāli. Tagad jau, kad skatās atpakaļ… Ziniet, ar būvniecībām viss tā ātri aizmirstas, ja tas process ilgst 10 gadus. Es esmu pa sienu stāvus kāpusi augšā, kad liekas, ka tas nav izturams, bet galvenais ir izturēt tās krīzes un visas tās nepatikšanas, kas ir bijušas 10 gadu laikā. Tas nav nekas ārkārtējs, tas ar kultūras būvēm visā pasaulē tā ir. Mēs neesam lielākie cietēji. Tiešām, pirms Jaunā gada, tā bija piektdiena, man liekas, 22. datums, mums atnāca valsts komisija, un es tajā piedalījos. Mēs staigājām pa teātri divas stundas, un bargie komisāri tomēr mums [ēku] pieņēma vakarā. Tas bija milzīgs atvieglojums. Man bija sarunāts nākošajā dienā 12.00, tā bija sestdiena pirms Ziemassvētkiem, ka es izvadāšu [pa teātri] Alvi Hermani. Mēs satikāmies 12.00 un divas stundas staigājām. Tas bija kaut kas vienreizējs. Tas, protams, man bija lielākais eksāmens, kā teātra mākslinieciskais vadītājs, kā viņš pieņems. Mums arī abiem ir visādi gājis.
Kā viņš pieņēma?
Alvis teica – tu zini, tas ir skaistākais teātris, kādu es esmu redzējis, un tu zini, ka esmu strādājis daudzās valstīs un ļoti daudz teātrus redzējis. Jūs varat iedomāties, kā tu vari justies, kā ir tad, kad skarbais Alvis, kurš ir neprognozējams un kura dēļ es arī esmu raudājusi un dusmojusies… Viņš bija tik aizkustināts. Viņš uzkāpa uz skatuves, kādu laiku runāja tekstu, un tad viņš nometās ceļos un noskūpstīja skatuves grīdu. Tāds skaists rituāls. Jo teātrī skatuve ir altāris, un viņš teica – man ir tāda sajūta, ka tā ir tā pati skatuve, bet tā ir plašāka, lielāka. Tu zini, tajā "Tabakas fabrikā" tā skatuve jau bija milzīgs slogs, ka tur tā skatuve ir tāds eiroremonts. Tur strādāt un atraisīties… Es tiešām ticu, ka sakārtotas telpas cilvēkus savā ziņā sakārto, viņiem palīdz. Man ir tiešām fiziskas ciešanas atrasties sliktās telpās. Es vienkārši to jūtu ar visu savu ķermeni kaut kur svešās viesnīcās, svešās vannasistabās, kas dažreiz ir ļoti pretīgas. Nu tās ir tādas sajūtas, ko uztrenē. Manā darba pieredzē būs 50 gadi drīz. Es sāku 23 gadu vecumā, kad pabeidzu augstskolu, un tā 50 gadus visu laiku arhitektūra.
Par jūsu pieredzi, Zaiga, vēl runāsim, bet par pašu Jauno Rīgas teātri vēl. Jūs pieredzējāt, kādas bija Alvim Hermanim tās pirmās sajūtas. Mēs varam tikai iztēloties, ja Smiļģis tagad ienāktu Lāčplēša ielā 25, ko viņš teiktu, kā viņš reaģētu?
Manā galvā man to ir grūti savienot, un arī manā sirdī. Gandrīz vienmēr pirmais jautājums ir, vai Smiļģa portrets būs uz fasādes. Mēs ar Alvi to noņēmām jau labu laiku atpakaļ. Alvis pēdējā reizē vēl pateica – uz mūsu fasādes nebūs Staļina prēmijas laureāts. Nu, Smiļģis ir ļoti pretrunīga persona, un mums ir radīts mīts… Viņš bija teātrī 50 gadus, un, protams, to nevar atstāt bez ievērības, un viņa paaudze viņu dievināja, viņa izrādes. Ja mēs šodien tās skatītos, mums būtu cita reakcija, jo teātris mainās līdzi laikam. Kādreiz, kad skatās vecos ierakstus, tu pabrīnies, par ko tu jūsmoji. Tas attiecas uz visu. Tātad Smiļģa nebūs. Dailes teātris beidza pastāvēt Lāčplēša ielā, kad viņi visi svinīgā gājienā devās uz Brīvības ielas jauno māju. Toreiz tā bija Ļeniņa iela. Artmane bija uz balkona tautas tērpā. Mums vēl ir tie kadri, ar kādu pacilātību viņi devās uz jauno, lielo teātri – ar zāli tūkstoš vietām. Vai tas bija Dailes gals vai kāds pārbaudījums? Toreiz Smiļģis jau bija nomiris. Smiļģis nomira, tagad precīzi neatceros, negribas sajaukt un kaut ko nepareizi pateikt, bet parasti jau, kad pēta vēsturi.. Mēs tagad ar Anitu Vanagu, kas ir mākslas vēsturniece, un es kā arhitekte, – mēs abas esam uzrakstījušas grāmatu par Jauno Rīgas teātri. Tā iznāks kaut kad maijā, jūnijā, kad mēs varēsim jau būt nofotografējušas. Pašlaik mēs vēl nevaram teātri fotografēt, lai grāmatā ieliktu attēlus no gatava teātra. Tur joprojām ir netīrs un pēdējie darbi.
Smiļģis nomira 1966. gadā.
Paldies, jā! Bet pirms tam viņu jau padzina, nu visus padzina. Pirmo padzina Smiļģi vecuma dēļ, tad viņa vietā bija Pēteris Pētersons, arī viņu padzina, tad bija Liniņš, un Liniņu arī padzina. Tad, kad [Dailes] teātris pārcēlās uz Ļeņina ielu, tad ienāca jaunatnes teātris, ienāca latviešu trupa. Tad nāca 90. gadi, un tika nodibināts Jaunais Rīgas teātris, jauna valsts, trakie 90. Pirmais direktors bija [Juris] Rijnieks, un viņš iesāka ļoti interesanti, arī to mēs tagad esam izgaismojuši, bet jau 1997. gadā Alvi Hermani apstiprināja par māksliniecisko vadītāju. Aritmētika vienkārša, 2027. gadā viņš būs 30 gadus teātra mākslinieciskais vadītājs. Kurā brīdī viņu padzīs vai viņš pats aizies? (smejas) Es varbūt tā mazliet ironiski jokoju, bet nekas nav mūžīgs. Ja skatās uz vēsturi, tad ātri var pārtraukt šausmināties par to, kā tad mums tagad iet un ka tā jau nekad nav bijis.
Zaiga, nu jau par vēsturi var uzskatīt arī visu to procesu, kā jūsu iecere pārtapa tajā projektā, kāds tas ir tagad. Nedaudz paskatīsimies, kā tad gāja ar visu šo atjaunošanas projektu. Pirmais "Panorāmas" sižets par Jaunā Rīgas teātra atjaunošanu tapis 2014. gadā. Tajā stāstīts par to, ka "Valsts nekustamie īpašumi" kļūdījušies aprēķinos par 12 miljoniem eiro, rēķinot Jaunā Rīgas teātra pārbūves izmaksas. Toreiz jūs paudāt – par sākotnējo summu var atjaunot kādu iepirkšanās centru, nevis tik sarežģītu būvi kā teātris.
Nauda, nauda, jā, visu laiku tā nauda.
Naudas dēļ arī bija kāda tāda lielāka iecere, no kuras jums tomēr nācās arī atkāpties? Vai tas, kas bija ieplānots, to jūs panācāt, ka tas tagad ir.
Mēs uzbūvējām bez kompromisiem, lai gan pa vidu gāja visādi. Tā problēma ar to cenu, kas kaut kādā veidā ir empīriski noteikta, bija tā, ka tad, kad izsludināja konkursu uz Jauno Rīgas teātri, faktiski nevienam nebija skaidrs, ko tajā vietā vispār var ielikt. Tas ir iekškvartāls, dzīvā Rīgas vēsturiskā centra daļā, apkārt ir augstie uguns mūri ar piecu, sešu stāvu mājām. Teātra programma, protams, bija uz maksimumu, vai to visu var ielikt, vai nevar ielikt, un konkurss deva atbildes. Tā bija faktiski tāda kā izlūkošana. Turklāt interesanti, ka tā bija paredzēta kā pārbūve, un pēc tā laika likumiem tai vispār nevajadzēja metu konkursu, tātad idejas nevajag, tikai iepirkumu par lētāko cenu. Gods kam gods, Jānis Dripe, tolaik viņš bija kultūras ministra padomnieks, viņš teica, ka vajag metus, ka tas tomēr ir… Konkursā piedalījās 18 grupas, mēs nokļuvām trijniekā, finālā. Tālāk sekoja šo trīs projektu izvērtēšana, un tad mums bija vēl viena prezentācija, un kaut kad pēc Jaunā gada dzīvā prezentācija. Tad mēs tikām pie līguma, ko parakstījām 23. martā.
Jūs jau teicāt, ka pa vidu ir gājis visādi. Es spilgti atceros "Krustpunktā" raidījumu 2019. gada vasarā. Es toreiz šo raidījumu vadīju un atminu, ka atvērās studijas durvis, jūs toreiz ienācāt, un man gribējās piecelties un pieiet jums klāt, un jūs apķert, bet žurnālistiem jau tā nav ierasts. Man šķita, ka jūs bijāt tik nogurusi, pārgurusi, bezspēcīga pret to visu birokrātiju un celtniecības visiem šiem firmu priekšniekiem. Toreiz stāsts bija par to, ka vasara celtniecībā ir aktīvākais darbu posms, bet Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā valdīja pilnīgs klusums. Tas bija tāds lūzuma brīdis?
Jā, tā laikam bija tā epizode pēc skandāla. Tā bija viņu vaina, bet viņi to neatzina, bet man bija tādi pierādījumi uz rokas. Tad visa tā ņemšanās. Tie veči negribēja būvēt. Faktiski tā bija viena no karteļa epizodēm, viss bija jau sarunāts. Tagad tas viss ir skaidrs, mēs atvērām "Valsts Nekustamo īpašumu" aploksnes, un tur ir trīs pretendenti ar ļoti līdzīgām cenām. Viņu starpā bija sarunāts, ka "Rere" dabūs šo objektu, bet tad, kad viņi to dabūja, viņiem vajadzēja vairāk naudas uzreiz. Viņi nesāka būvēt, bet sāka "Valsts nekustamos īpašumus" bombardēt ar savām vēstulēm un pretenzijām, un nebūvēja, nebūvēja, nebūvēja...
Jā, tad bija tas skandāls, un tiešām pagāja labs laiks, kamēr "Valsts nekustamie īpašumi" ar viņiem lauza līgumu, un tur mēs vēl bijām pie ekonomikas ministra un kur tik ellē mēs visur bijām… Visas politiskās spēles, tas bija ļoti, ļoti nepatīkami.
Toreiz viens no jūsu secinājumiem bija arī, ka "mēs savu valsti esam padarījuši par ierēdņu un papīru valsti".
Šogad prezidents ir uzstādījis mērķi, ka samazināsim birokrātiju. Ir aizgājis acīmredzot līdz maksimumam, un nekur mūsu valsts uz priekšu netiek. Mēs taču redzam to pa visām līnijām, viss ir tik sapīts. Man šis teātra modelis 10 gadu garumā kā valsts pasūtījums – tas viss ir pilnīgi kā uz skatuves teātrī. Es redzu tiešām ierēdņu nespēju pieņemt lēmumus un saskaņot, un baidīties… Kā mēs ar to tiksim galā, kā cīnīsimies ar birokrātiju, kā to visu izmainīt… Birokrātija jau ir visā pasaulē, arī Eiropas Savienībā. Tāds laiks.
Par spīti šim laikam, atjaunotais Jaunais Rīgas teātris tomēr ir tapis. Alvis Hermanis to jau ir redzējis, gaidīsim arī mēs, pārējie, tādu iespēju.
