Kultūras Rondo

Spēlmaņu nakts: Kategorija "Gada scenogrāfs vai leļļu mākslinieks"

Kultūras Rondo

Spēlmaņu nakts: Kategorija "Gada lielās formas izrāde"

Latvijas valsts tapšana. Vācbaltu meitenes piezīmes dienasgrāmatā

Vācbaltu meitenes dienasgrāmatā bērna acīm fiksēts Latvijas valsts tapšanas laiks

Biedrība “Domus Rigensis” un mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis kā dāvinājumu saņēmuši vācbaltu meitenes Dagmāras Kopfštāles dienasgrāmatu, kurā bērna acīm fiksēts Latvijas valsts tapšanas laiks un Pirmais pasaules karš. Dienasgrāmatu ar domu, ka ieraksti palīdzēs izprast, kādi bijuši apstākļi, kuros tapa Latvijas valsts, dāvinājuši Dagmāras Kopfštāles mazbērni.

“Latvijas vēstures dziļumi ir vēl neapgūts lauks, šajā gadījumā mēs, simtgadi svinot, atklājam arvien jaunus kultūras slāņus, kuros iedziļināties,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atzīst Ojārs Spārītis. Viņš ir gandarīts, ka vācbaltiešu pēcteči ir ar mieru dalīties ar savām relikvijām.

“Tā pie manis ir nonākusi Dagmāras Kopfštāles, Rīgas baltvācu sīkpilsoņu ģimenes atvases, skolnieces Vācu ģimnāzijā, dienasgrāmata, kuru viņas mazbērni pārrakstījuši datorā, uzdāvināja arī oriģinālu,” turpina Spārītis.

Pusaugu meitene dienasgrāmatu sākusi rakstīt 1917. gada pavasarī, gribot izlikt savas emocijas uz papīra.

“Viņa mēģina tvert visu, izskatās, ka domā pieauguša cilvēka domas un raksta ar pieauguša cilvēka vārdiem, jo viņa redz, kas apkārt mutuļo. Tā ir dzīves patiesība, kurā vērts iedziļināties arī vēsturniekiem. Es esmu tikai tiltiņš uz šo patiesību,” norāda Spārītis.

Meitene atspoguļo dažādus notikumus Rīgā, tie ir gan šausminoši, gan labi, kā jau kara dienās un nemierīgos laikos. Kāds ieraksts vēsta par meitenes sastapšanos ar bruņotu matrozi, kurš draud ar revolveri, bet viņa skatās tam acīs un runā mierīgā balsī, it kā nebūtu bailes. Matrozis nomierinās un pagriežas, un aiziet.

“Situācijas kara laikā, ka tevi var nošaut kāds dezertieris vai satrakojies militārists, ir ikdienišķas,” skaidro Spārītis. “Civilisti ir tie, kuri visvairāk tiek tramdīti, viņu psihe ir visu laiku nervozi saspringta. Nāk viena armija, nāk otra un prasa ēst vai laupa sudraba karotes.”

Dienasgrāmatas ieraksti vēsta arī par to, ka tika proklamēta Igaunija, ka pasludināta neatkarīga Latvijas Republika. Par katru no šiem notikumiem vēsta viens teikums bez komentāriem.

  • Ieraksts 1919. gada 3. janvārī. Pie Krievu teātra ir uzstādīti ložmetēji, tie šauj virzienā uz Jēkaba un Basteja bulvāri. Daudzi ir nošauti. Mana tante nejauši redzēja divus. Daudzi nošauti, jo laupījuši. Pilsētā šausmīgi laupa. Kāpēc notiek šī apšaude, neviens nezina, saka tāpēc, ka šausmīgi laupa. Vācu teātrim ir nodedzis viens spārns. Tikai piebūve, kur bija dekorācijas. Galvenā ēka nav skarta. Divi latviešu zaldāti sēdēja un runājās, kā citi to stāstīja, laikam jau strīdējās. Tad viens no tiem iešāva otram lodi tieši pierē. Viens latvietis otram.
  • Ieraksts 1919. gada 14. janvārī. Šodien tiks apglabāti dumpinieki, kurus nošāva. Viņi jau bija aprakti. Tos izraka, tagad apbedīs katedrālē. Viņu ir desmit. Seši ir šejienieši: trīs no Vecmīlgrāvja, divi no Sarkandaugavas, viens no Jaunmīlgrāvja, tas ir Ludvigs Baumanis. Pavisam kopā bija 27.  Daži zārki bija nokrāsoti sarkani, citi pavilkti ar sarkanu drānu. Daudzi karogi bija rotāti ar krepu. Tika turētas runas. Arī Stučka runāja, bet ne gari, teica tikai to, ka tagad Esplanādi vairs nesauks par Esplanādi, bet gan par Komunāru laukumu.

Spārītis norāda, ka viņš nevēlas būt ne vācbaltiešu, ne arī konkrētās sīkpilsoņu ģimenes aizstāvis. Viņš neuzskata, ka viņu redzējums par vēsturi būtu vienīgais pareizais, bet caur šo cilvēku emocijām un redzējumu atklājas, ka vēsture bijusi daudz komplicētāka.

“Dienasgrāmatu [viņa] raksta līdz 1924. gadam, kad jau četrus gadus ir Vācijā, jo pēc ģimnāzijas beigšanas 1920. gadā iestājas Diseldorfas amatniecības skolā. Viņai ir mākslinieciski dotumi, viņa grib būt gleznotāja, māksliniece, rokdarbniece. Un šo sapni piepilda,“ bilst Spārītis.

Pēdējo reizi Dagmāra Kopfštāle Rīgā atgriežas 1924. gadā, kad viņas māte ziemā ir pakļuvusi zem tramvaja riteņiem un nāvējoši traumēta. Pēc mātes bērēm viņa atvadās no Latvijas uz visiem laikiem.

“Tas nav zinātnisks pētījums, ko atspoguļo šī mazā cilvēka dienasgrāmata, tas atklāj laikmeta pretrunas un detaļas, kuras pazūd, kad raksta akadēmiskās vēstures grāmatas. Šeit ir tas smeķis un aromāts. Arī sadzīves detaļas spilgtas,” vērtē Spārītis.

  • Ieraksts 1918. gada 16. jūlijā. Šodien Bucei piedzima divi teliņi. Mamma bija tik uztraukusies, ka viņai sāka sāpēt galva. Tie ir bullītis un telīte. Telīti mēs audzēsim un sauksim par Dolliju.

Spārītis atklāj, ka viņš ar dienasgrāmatu decembrī iepazīstinās pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tāpat viņš saņēmis vairākus pamudinājumus no izdevniecībām to publiskot latviešu valodā.

“Varbūt izdevums jāveido kā neliela enciklopēdija, kurā Dagmāras Kopfštāles dzīsla būtu centrālā,” analizē Spārītis.

Grāmata varētu būt izdevums trīs valodās – vācu, latviešu un krievu.
 

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti