Unikālais Daugavgrīvas cietoksnis: aizmirsts un negribēts

Unikāls valsts nozīmes kultūras piemineklis ar saknēm 17.gadsimtā, kuram līdzīga Latvijā nav. Vienlaikus pamests likteņa varā, jo neviens par to nevēlas uzņemties atbildību. Tāds ir vēsturiskais Daugavgrīvas cietoksnis Rīgā, kas pēc privāto nomnieku nespējas to apsaimniekot šogad atkal nonācis valsts rokās.

Lai gan valsts institūcijas visas kā viena atzīst, ka Daugavgrīvas cietoksnis būtu jāsaglabā sabiedrības īpašumā, naudas tā apsaimniekošanai nevienam nav. Uz īsu brīdi vecais nocietinājums atkal atdzīvosies šo sestdien „Baltās nakts” laikā, taču jāsecina, ka cietokšņa ilgtermiņa attīstība prioritāšu saraksta augšgalā īsti nav nevienam, izņemot apkaimes aktīvistus.

Cietoksni apmeklēt var reti, informācijas ir maz

Daugavgrīvas cietokšņa vārti apmeklētājiem pašlaik tiek atvērti vien brīvdienās, kad interesenti var izstaigāt tukšos kazemātus un aplūkot militāru celtņu drupas 20 hektāru platībā. Cietoksnis pie Buļļupes ietekas Daugavā kartē atgādina iespaidīgu sešstaru zvaigzni, bet realitātē cietoksnis ir bēdīgā stāvoklī. Par objekta vēsturi vēsta vien daži stendi aizaugušas pļavas malā.

Privātais nomnieks „Aumeisteru muiža”, ar ko nomas līgums tagad lauzts, šo to centies atjaunot, bet darbs nav sekmējies.

Pa cietokšņa teritoriju Latvijas Radio izvadā biedrības „Bolderājas grupa” pārstāve Sandra Jakušonoka, kura ar domubiedriem jau gadiem cīnās par Daugavgrīvas cietokšņa saglabāšanu.

„Tas ir būvēts kā jūras cietoksnis, un kad izveidoja sistēmu ar dambjiem, kā neļaut Daugavai aizsērēt, tad faktiski šī dambju sistēma radīja papildus efektu - sāka augt zeme klāt. Un sanāk, ka cietoksnis vairs nav pie jūras, bet 200 gadu laikā apmēram 1-2 kilometru zeme ir pieaugusi klāt,” stāsta Jakušonoka.

Vienīgās, kas pēdējos gados Daugavgrīvas cietoksnī ienes dzīvību, ir nevalstiskās organizācijas - reizēm te notiek koncerti, filmu vakari, Muzeju naktī te uzveda Vara Piņķa un Jēkaba Nīmaņa izrādi „Baltā zirgā”.

„Te bija torpēdu remonta cehi padomju laikā. Kad mums bija pasākums, mēs te rādījām filmas. Bija arī senās mūzikas koncerts… (..) Padomju laikā te ierīkoja dažādas darbnīcas un cehus, bet mazliet vairāk kā 20 gadu laikā, kopš mums ir Latvijas valsts, te viss stipri ir gājis uz leju…” rāda Sandra Jakušonka. Viņa cer, ka otrreiz kļūdu ar cietokšņa atdošanu privātās rokās valsts vairs nepieļaus:

„Faktiski, ja paskatās uz Baltijas cietokšņiem kopumā, nav gandrīz neviena gadījuma, kad cietoksnis ir privātpersonas īpašumā, jo šīs teritorijas parasti ir problemātiskas un tajās ir īpaši jāiegulda. (..) Es saprotu, ka valsts grib „atkratīties”, jo valstij nav naudas un būtu ērtāk to kādam „nogrūst”. Bet tā būs līdzīga situācija kā ar Ķemeriem… Jo cietokšņu praksē tā nenotiek. Ir vai nu pašvaldības vai valsts īpašums.”

Cietoksnis ir unikāla fortifikācijas būve

Tam, ka Daugavgrīvas cietoksnim būtu jāpaliek valsts vai pašvaldības īpašumā, piekrīt arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības ministrijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris.

“No kultūrvēsturiskā mantojuma un kultūras vērtību saglabāšanas viedokļa Daugavgrīvas cietoksnis ir zināmā mērā unikāls, jo faktiski tā ir vienīgā šāda fortifikācijas būve Latvijā, kuras pirmsākumi attiecināmi pat jau uz 17.gadsimtu, bet šādā veidolā tas gandrīz nepārveidots ir saglabājies no 18.gadsimta,” atzīst Asaris.

Platības ziņā daudz lielāks, taču arī jaunāks, ir pēdējos gados renesansi piedzīvojošais Daugavpils cietoksnis, kurā ēkas pieder gan publiskiem, gan privātiem īpašniekiem. Citus līdzīgi vēsturiskus objektus, piemēram, pilsdrupas, lielākoties apsaimnieko pašvaldības. Jāņa Asara ieskatā Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekošanai būtu jāveido atsevišķa struktūra, taču tas šķiet maz ticams:

„Diemžēl Kultūras ministrijas plānos tuvāko septiņu gadu laikā nav nekādu ieceru par šī objekta izmantošanu kultūras funkcijai.”

Arī Eiropas fondu nākamā perioda finansējums degradētu teritoriju attīstībai jau sadalīts starp Daugavas stadionu, koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju, bet Daugavgrīvas cietokšņa šajā sarakstā nav. Asaris stāsta, ka vairāki interesenti vērsušies inspekcijā ar ierosinājumiem cietoksnī iekārtot augsto tehnoloģiju parku vai pat „apdzīvotu „Cinevillu””, taču šīm idejām nav finansiāla seguma. Kultūras pieminekļu inspekcijas pārstāvis vērtē, ka Daugavgrīvas cietoksnis būtu laba vieta Jūras muzejam.

„Kontaktos ar kolēģiem no citām Baltijas jūras valstīm mēs bieži esam par to runājuši. Jā, mums ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, bet tam ir mazliet cita funkcija. (..) Ņemot vērā arī šī objekta vēsturisko saikni ar ūdeni - caur Daugavu ar jūru - tā varētu būt viena no vietām, kur varētu šādu muzeju izveidot. Bet tas, protams, prasa līdzekļus…,” nopūšas Asaris.

Nevienam nav naudas apsaimniekošanai

Gada laikā, kopš Daugavgrīvas cietoksnis atkal ir Privatizācijas aģentūras pārziņā, interesi par to izrāda arī, piemēram, filmēšanas grupas, taču aģentūras rokas ir sasietas - atbalstot komercdarbību, uzreiz būtu jāmaksā arī prāvs zemes nodoklis. Tādas naudas aģentūrai nav, turklāt arī tās funkcijas nav saistītas ar īpašumu apsaimniekošanu.

„Ieguldījumu izmaksas mēs neesam rēķinājuši, kādas būtu vajadzīgas šī pieminekļa attīstīšanai, jo tā nav mūsu funkcija un uzdevums,” - Privatizācijas aģentūras Zemes un nekustamā īpašuma dienesta vadītāja Ginta Eglīte skaidro, ka aģentūra pašlaik Daugavgrīvas cietoksnī nodrošina apsargu un sakārto datus kadastrā un zemesgrāmatā, taču ilgtermiņa risinājumi ir divi: cietoksni vai nu privatizēt, vai atdot apsaimniekošanā valstij vai pašvaldībai.

Privatizācijas turpināšanu aģentūra neatbalsta, jo uzskata, ka piemineklim kultūras funkcijas saglabāšanai jāpaliek valsts īpašumā. Tādēļ tā jau vairākas reizes aicinājusi valsts institūcijas nākt ar saviem priekšlikumiem. Interesanti, ka, ja pirms 15 gadiem valdība labprāt nodeva cietoksni privatizācijai, tad tagad viedoklis ir diametrāli pretējs.

“Visi ir izteikuši vēlmi, ka valsts vai vismaz pašvaldības īpašumā to būtu nepieciešams saglabāt un tas būtu vislabākais variants, bet tajā pašā laikā vēlmi - jā, mēs esam gatavi ņemt! - līdz šim nav izteicis neviens,” secina  Ginta Eglīte.

To apstiprina aģentūras saņemtās atbildes gan no Kultūras un Aizsardzības ministrijām, gan citām institūcijām. Starp citu, līdz 2000.gadam Daugavgrīvas cietoksnis bija Aizsardzības ministrijas valdījumā, kuras pārziņā joprojām ir arī Kara muzejs. Taču iespēju atgriezties pie cietokšņa pārvaldības ministrija pašlaik neredz, atzīst Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra vadītājs Ivars Vucāns:

„Ir noteiktas aizsardzības spēju prioritātes un objekti, kādi ir nepieciešami šo spēju nodrošināšanai. Un Daugavgrīvas cietoksnis nekādi nevienā no šīm prioritātēm pašlaik neietilpst. Es saprotu, ka kultūrvēsturiskais mantojums ir jāsaglabā un jālolo, bet domāju, ka ar to jautājumu vairāk būtu jānodarbojas profesionāļiem, nevis Aizsardzības ministrijas speciālistiem.”

Pēdējās cerības Privatizācijas aģentūra vēl liek uz Rīgas pašvaldību, kuras teritorijā ievērojamais kultūras piemineklis atrodas. Šonedēļ domei nosūtīta vēstule ar aicinājumu pārņemt Daugavgrīvas cietoksni savā valdījumā. Tomēr Rīgas domes Īpašuma departamenta vadītāja Oļega Burova nostāja ir noraidoša un dome šo jautājumu skatīt neplāno.

Par kādu summu pašvaldība Daugavgrīvas cietoksni būtu gatava pārņemt, Burovam gan aprēķinu nav. Viņš rosina sludināt ideju konkursu par cietokšņa attīstību un uzskata, ka valstij būtu plašas iespējas piesaistīt Eiropas naudu, piemēram, ar jūrniecību, zinātni vai tehnoloģijām saistītam muzejam. Pašvaldība varētu palīdzēt, piemēram, ar apkārtējo infrastruktūru. Burovs skaidro, ka dome jau nākusi pretī, pagaidām nepiemērojot paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi Daugavgrīvas cietoksnim kā vidi degradējošai būvei. Vienlaikus pašvaldība gribētu ar valsts institūcijām jau tuvākajā laikā pārrunāt cietokšņa sakārtošanu.

Tā kā labprātīgi par Daugavgrīvas cietokšņa saimnieku ne valsts, ne pašvaldības iestādes pieteikties negrib, Privatizācijas aģentūra jau drīzumā varētu lūgt Ekonomikas ministriju vērsties valdībā ar ierosinājumu izbeigt Daugavgrīvas cietokšņa privatizāciju un uzdot par to rūpēties kādai konkrētai valsts institūcijai.

Visticamāk, tādā gadījumā cietoksnis nonāktu “Valsts nekustamo īpašumu” rokās, papildinot jau tā garo valsts īpašumu sarakstu, kuri gaida labākus laikus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti