Kaut Daugavgrīvas cietoksnis vēstures gaitā ir bijis militāri nozīmīgāks, šobrīd labāku priekšstatu par šajā laika periodā visā Eiropā būvēto cietokšņu formu, cietokšņu dzīvi un nocietināšanas metodēm sniedz tā līdzinieks – Daugavpils cietoksnis, kuram paveicies ar tajā iekārtoto Marka Rotko mākslas centru, nostiprinātiem vaļņiem, viesnīcu, regulāri notiekošajiem mākslas simpozijiem un teātra festivālu.
Nav skaidrs, kāpēc šī pilsētas, valsts un visas Eiropas mēroga pērle – Daugavgrīvas cietoksnis – tā arī nav sagaidījusi savu uzplaukuma brīdi.
Par cietoksni jau gadu desmitiem cīnās “Bolderājas grupa”
Daugavgrīvas cietoksnim kā valsts nozīmes kultūras piemineklim nodrošināta pieejamība – tas apmeklētājiem atvērts brīvdienās no 10.00 līdz 16.00 Taču pašreizējais cietokšņa skats ir visai žēlīgs. Daugavgrīvas cietoksnis pieder publisko aktīvu pārvaldītājam "Possessor". Savukārt cietokšņa oficiāli algotie sargi ir biedrība “Bolderājas grupa”, kuras kodolu veido Volodja un Sandra Jakušonoki.
Taču “Bolderājas grupa” ir kas vairāk par sargiem. Viņu cīņa par šīs vietas vērtīguma atdzīšanu ilgst nu jau vairāk nekā 30 gadus. Sandra Jakušonoka cietoksnī vada ekskursijas, organizē apkaimes iedzīvotājus, rīko talkas.
Daugavgrīvas cietoksnim ir patiesi nozīmīga loma Latvijas vēsturē. Iespējams, ka tieši luterāņu baznīcā, kas nu vairs nav saglabājusies pat drupu veidā, Ernests Gliks pirmo reizi latviešu valodā iztulkojis tēvreizes tekstu. Pirmā pasaules kara laikā cietoksnī izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, un 15. oktobrī apritēja simtgade, kopš Latvijas brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks.
Iepriekš cietoksnis bijis armijas pārziņā
“Sētas, dzeloņstieples. Dīvainas celtnes. Padomiskas sajūtas. Tu saproti, ka esi armijas daļā,” savu pirmo reizi Daugavgrīvas cietoksnī atceras Sandra Jakušonoka. Tas bijis vēl padomju laikā, kad Atmodas vēsmas esot bijušas tik tikko jūtamas.
Tolaik Daugavgrīvas cietoksni tautā saukuši par Petrova cietoksni, jo visu cietoksnī noteicis 3. ranga kapteinis Petrovs. Tad divi tikko nodibinātā Vides aizsardzības kluba biedri – Vladimirs Jakušonoks un Vello Remerts lūguši Petrovam atļauju cietokšņa senākās būves – Pulvertorņa – apsekošanai. Petrovs bijis ļoti pretimnākošs, no padomju armijas līdzekļiem piešķirta nauda Pulvertorņa restaurācijai.
Taču Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana izjauca pieminekļu sargāšanas entuziastu un profesionāļu panākto vienošanos.
“Kādu brīdi tur bija Latvijas armija, viņiem tur bija šaušanas apmācība, daļu izmantoja dīvainiem kooperatīviem. Tur bija lietussargu remontēšana un radiodetaļu kaut kādas lietas. Līdz 1999. gadam, kad to pārņēma “Aumeistaru muiža”, bija brīdis, kad armija atteicās no šīs vietas un būtībā tur nāca un gāja gandrīz kurš grib,” stāsta Sandra Jakušonoka.
Cietokšņa nomnieks uz 50 gadiem – “Aumeistaru muiža”
SIA “Aumeistaru muiža” 1998. gadā uzvarēja konkursā par iespēju Daugavgrīvas cietoksni nomāt uz 50 gadiem, un vismaz iesākumā viņu klātbūtne Daugavgrīvas cietoksnim nāca par svētību. Taču arī “Aumeistaru muiža” nespēja īstenot savus nodomus, pieminekļu sargi konstatēja neizdarītus darbus, tika kavēta nomas maksa.
"Possessor” Zemes un nekustamā īpašuma departamenta vadītāja Ausma Vilsone uzsver: “Vienpusēji izbeigt nevienu līgumu nav iespējams. Bija jābūt kaut kādiem pārkāpumiem, kurus mēs arī konstatējām, un nolēmām izbeigt nomas līgumu. Bet nomnieks sāka tiesvedību, kas ilga vairākus gadus. Faktiski nomnieks objektu atbrīvoja 2013. gada pašās beigās, no 2014. gada var teikt, ka objektam nav nomnieka.”
Sandra Jakušonoka norāda – nav gluži tā, ka “Aumeistaru muiža” nebūtu cietoksnī neko darījusi, jo ikdienas uzturēšanas pasākumi tikuši veikti.
Viņa uzsver arī, ka cietokšņa lielā platība – 21 hektārs – apgrūtina teritorijas sakārtošanu.
Taču “Aumeistaru muižas” ilgtermiņa plānus cietokšņa centrā uzbūvēt viesnīcu Jakušonoka sauc par “dižplāniem”, un tie beidzās, vēl neiesākušies.
Šobrīd cietoksnis ir publisko aktīvu pārvaldītāja “Possessor” pārziņā
Akciju sabiedrība publisko aktīvu pārvaldītājs “Possessor” ir jaunais valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” nosaukums. Kopš 1999. gada Daugavgrīvas cietoksnis tās pārziņā ir tāpēc, ka tolaik tika lemts par labu privatizācijai. Kāpēc 20 gadu laikā nav notikusi cietokšņa privatizācija, kāpēc neizdevās atrast tam labu saimnieku, stāsta Ausma Vilsone:
“Sākotnēji, kad mēs pārņēmām, Aizsardzības ministrijas institūcija bija noslēgusi nomas līgumu līdz 2048. gadam ar SIA “Aumeistaru muiža''. Tātad – lietoja objektu ar īpašiem noteikumiem, tostarp ēkā bija jāveic restaurācija.”
Nākamos cietokšņa apsaimniekotājus meklē jau kopš 2013. gada
Cietokšņa pašreizējo situāciju apraksta Ausma Vilsone:
“Šobrīd mēs esam iesnieguši kapitāldaļu turētājam Ekonomikas ministrijai informāciju, lai virzītu izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu par tā rīkojuma, ar kuru objekts tika nodots privatizācijai atcelšanu, un vienlaikus tas arī valdībai būtu jāizlemj, kādai institūcijai nodot šo objektu.”
Ne tikai Bolderājas grupa, bet arī pieminekļu sargi un Daugavgrīvas cietokšņa pārvaldītāji šo gadu laikā nākuši pie secinājuma, ka Daugavgrīvas cietoksni nevajadzētu nodot privatizācijai.
Taču, ja uzdevums vairs nav objektu privatizēt, tad tam nav iemesla atrasties “Possessor” pārziņā.
Tomēr neviena valsts institūcija īsti nevēlas to pārņemt – nākamo cietokšņa apsaimniekotāju “Possessor” sāka meklēt jau 2013. gadā.
Tikmēr cietoksnis kļuvis par kultūras un kopābūšanas telpu
Sandra Jakušonoka, kuras darbs šobrīd ir sargāt Daugavgrīvas cietoksni, saka, ka tā ir liela laime – piedzīvot cietoksni, un viņas domubiedri būtībā veidojas no cietoksni piedzīvojušajiem. Viņa ikdienā sastopas ar cilvēku interesi, sajūsmu, idejām.
“Tieši ar to jau cietoksnis ir interesants. Cietoksnis ļauj identificēties ar savu vēsturi jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Kazakiem, krieviski runājošiem, poļiem!” uzskata Jakušonoka.
Nu jau ceturto gadu iespēja piedzīvot cietoksni ir arī festivāla “Komēta” apmeklētājiem, kuri festivāla dienās cietoksnī apmetas telšu pilsētiņā. Festivāls “Komēta” ļāvis apzināt cietokšņa iespējas, pierādījis, ka te var notikt lielāka mēroga pasākumi.
“Daugavgrīvas cietoksnis izvēlējās mūs. Pa lielam nebijām plānojuši taisīt festivālu. Bet, tieši iepazīstoties ar Bolderājas grupu, arī vairāk uzzinot par cietoksni, nolēmām, ka mēs – draugu, kolēģu kopums – vēlamies apvienoties un palīdzēt raisīt sarunas par cietokšņa situāciju, par to, ka viņš ir pamests un netiek attīstīt,” stāsta viens no festivāla organizatoriem Kaspars Kondratjuks.
Kaspars Kondratjuks norāda, ka festivāla organizēšana Daugavgrīvas cietoksnī viņiem nedod arī īpašas privilēģijas finansējuma piesaistei.
Tiesa – biedrība “Komēta” reizēm apkaimju biedrību projektos uzstājas kā Daugavgrīvas pārstāvis un “komētieši” talko kopā ar bolderājiešiem arī ārpus festivāla norises datumiem, savukārt talkotāji algā saņem arī biļetes uz festivālu.
Britu padomei Latvijā, kas ir viens no festivāla atbalstītājiem, sabiedrības integrācijas tēma šķiet simpātiska, bet Rīgas pašvaldība festivālu atbalsta tāpēc, ka tas notiek Rīgā, Daugavgrīvas cietokšņa iedzīvināšana šai gadījumā nespēlē būtisku lomu.
Sandra Jakušonoka arī atzīst: “Bet nevar teikt, ka Rīga galīgi izliekas nezinām. Mēs pēdējos gadus esam rakstījuši projektus apkaimju programmas konkursiem, un mums ir iedota nauda talkām.
Par tiem 2 500 eiro, ko esam saņēmuši – sākot no stendiem, taku pļaušanu, beidzot ar talcinieku ēdināšanu – mēs esam šovasar organizējuši vairāk nekā 10 talkas.”
Cietoksnis turpina gaidīt savu uzplaukuma brīdi
Līdz šim visi Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekošanas modeļi izrādījušies neveiksmīgi. Cietokšņa militāro slavu nav gatava kopt Aizsardzības ministrija, kumoss par lielu izrādījās SIA “Aumeistaru muiža”. Turklāt peļņas gūšanu sarežģī valsts kultūras pieminekļa statuss.
Sajūsmā par šo vietu ir privātpersonas un biedrības, taču tām nav iespējas ieguldīt vērienīgos celtniecības darbos.
Pēdējos gados noskaidrots, ka cietoksnis ir piemērots lielu pasākumu rīkošanai, cietokšņa vaļņu veidotā amfiteātra forma rada labu akustiku koncertiem un vienlaikus arī skaņas izolāciju, kādas pietrūkst pašreizējai lielo koncertu vietai Rīgā – Lucavsalai.
Ausma Vilsone no publisko aktīvu pārvaldītāja "Possessor” iztaujāta, kādu viņa redz Daugavgrīvas cietokšņa nākotni, min: “Latvijas Jūras administrācija norādīja, ka varētu tur veidot Jūras muzeju”.
Savukārt cietokšņa sardze Sandra Jakušonoka atbild: “Mēs droši vien skatītos virzienā uz to, ka tas ir individuāls likums, kas ir Daugavgrīvas cietoksnim, savukārt mēs kā organizācija vai organizāciju apvienība būtu ieinteresēti piedalīties attīstības procesā.”
Festivāla “Komēta” organizators Kaspars Kondratjuks par cietokšņa nākotni pauž:
“Es piekrītu tiem dažiem cilvēkiem, kas ir izteikušies, ka koncertzāle ir vajadzīga cietoksnī.
Jā, es uzskatu, ka cietoksnis ir piemērots šai lietai. Tikpat labi – kā 90. gados tika minēts – šī varētu būt Laikmetīgās mākslas centra vai muzeja vieta. Tas būtu - nosacīti - mūsu “Rotko”, kas spētu šo vietu pacelt virs apkaimes, virs Rīgas līmeņa, ka tas būtu valsts nozīmes objekts, kas mainītu absolūti visu.”
