Plānots, ka divu stāvu 530 kvadrātmetrus plašajās telpās atradīsies lielā zāle ar 300 sēdvietām, kā arī burvju triku veikals, klubs, kurā notiks triku un teātra apmācības – semināri, lekcijas, darbnīcas, kā arī brīnumu muzejs.
Iecere paredz, ka muzeja pamatekspozīcijā būs skatāmi Pecolli divdesmit gadus krātā burvju skatuves mākslas priekšmetu, atribūtikas, plakātu un interaktīvo ilūziju objektu kolekcija, kurā senākie eksponāti ir no 18. gadsimta sākuma.
Ekspozīcijā apvienoti vairāk nekā 120 gadus seni plakāti, burvju lampas un antīki burvju triku komplekti no Francijas, Anglijas, Vācijas, Itālijas un ASV. Izstādē nozīmīga daļa būs veltīta arī izglītojošajiem materiāliem.
Nevis sākums, bet noslēgums
"Varbūt tikai no malas izskatās, ka tas ir tikai sākums, bet īstenībā tas ir realizācijas finiša posms," stāsta Dace Pecolli. "Jau divdesmit garus gadus sapņojām par to, ka reiz mums būs iluzionisma teātris un iluzionisma muzejs. Un ne tikai sapņojām, bet arī gatavojāmies tam visam tīri praktiski – katru reizi no saviem priekšnesuma honorāriem vienu daļu atvēlējām tam, lai iegādātos kādus jaunus rekvizītus – senus priekšmetus burvju triku rādīšanai un visam, kas saistīts ar šo mākslu. Līdz ar to mums pamazām izveidojās diezgan prāva kolekcija, tāds kā privātais muzejs. Jutām, ka mums ir par maz vietas un gribētos visus interesantos brīnumus parādīt arī lielākam, plašākam skatītāju lokam. Mums ir tik daudz ko parādīt!
Mums ir gan kaste sievietes griešanai gabalos, gan 500 gadus senu rekvizītu reprodukcijas no pasaulē pirmās grāmatas, kurā parādīti burvju triku noslēpumi. Tās nosaukums ir "Raganu zinības", bet ar raganām tur maza saistība – tie visi bija triki.
Mums ir burvju triku komplekti sākot no 1800. gadiem – ar visādiem unikāliem brīnumiem, kas aktuāli vēl mūsdienās. Kolekcija ir tik liela, lai tiktu eksponēta muzejā un būtu apskatāma. Mūsdienās cilvēki gan pieraduši pie 5D un 6D, tāpēc esam padomājuši par to, ka šim muzejam noteikti jābūt interaktīvam, un ar tādu iespēju, lai cilvēks varētu identificēties ar burvju mākslinieku. Piemēram, divi cilvēki ienāks muzejā un būs iespēja viņiem izmēģināt vienam otru levitēt... Citā vietā jebkurš varēs iejusties, kā būtu, ja viņu būtu apēdusi puķe-cilvēkēdāja... Vai arī cilvēks pēkšņi ieraudzīs sevi ar trim galvām. Ir arī tāds eksperiments, kur pēkšņi pazūd ķermenis, un paliek tikai galva. Cilvēki paši varēs iesaistīties ilūzijās un brīnumos."
Slaveni iluzionisti bijuši arī Latvijā
Viena daļa no ekspozīcijas būs veltīta arī iluzionisma attīstībai Latvijā. "Pateicoties draudzībai ar Rīgas cirka direktori, kura daudzus gadus ielikusi savu sirdi un zināšanas šīs mākslas attīstībā, visas dzīves garumā sakrājot lielisku kartotēku un informāciju par Latvijas cirka māksliniekiem, tai skaitā iluzionistiem, un arī pateicoties maniem meklējumiem iluzionisma vēsturē, esam izveidojuši tādu laika līniju, kur pieskarsimies 25 Latvijas iluzionistiem, sākot no astoņsimto gadu sākuma," stāsta Dace Pecolli un sajūsmināta iesaucas:
"Mums bijuši tādi unikāli iluzionisti! Diviem no viņiem bija itāļu skatuves vārdi – piemēram, Sanmartino di Kastroca īstenībā bija Jūlijs Skrastiņš no Valmieras... Viņš bija cara Nikolaja II mīļākais galma mākslinieks – latvietis.
Mums bijis arī Jānis Štrauss un arī Kastello – brīnišķīgs mākslinieks, kurš strādāja ar numuriem, kas saistīti ar mentālo maģiju. 1900. gadu sākumā ar hipnozes palīdzību viņš Krievijas arhibīskapu izārstēja no stostīšanās. Intervēju šī mākslinieka dēlu, kurš strādāja ar domu spēku – prata apturēt savas sirds pulsu. Mums bijis arī mākslinieks-akvārijs, cilvēks-strūklaka, no kura rokām nāca ārā ūdens. Bijis pat cilvēks-raķete, kuru, kā viņu izšāva, vairs neviens nevarēja atrast."
"Tikai divi plakāti no viņa saglabājušies – viens ir mūsu mājās, otrs - Nacionālajā bibliotēkā," gandarīts papildina Enriko.
"Slavens Latvijas iluzionists bijis 1842. gadā Jelgavā dzimušais Johans Jānis Štrauss, kurš savu popularitāti ieguva pēc 1885. gada, kad pēc 25 gadu ceļojumiem pa savām iluzionisma viesizrādēm Ķīnā, Japānā, Indijā, Afganistānā, Persijā, Buhārā un citās valstīs viņš atgriezās Rīgā, lai Latviešu biedrības namā sniegtu skatītāju pārpilnajās zālēs savus brīnišķīgos priekšnesumus. Viņš bija tik fantastisks un interesants, ka viņam Buhāras emīrs uzdāvināja zelta piespraudi ar briljantiem, kas aplūkojama Latvijas Literatūras muzejā. Kā man vajadzētu "uzpirkt" šo muzeju, lai dabūtu šo eksemplāru pie mums... Hm, Enriko, ko gan mēs varētu viņiem tādu labu piesolīt?" sirsnīgi smejas Dace Pecolli.
"Jaunajiem māksliniekiem, kuri tagad sāk šo mākslu apgūt, būtu ļoti vērtīgi zināt, ka iluzionisms nesākās ne vakar, ne arī pirms 20 gadiem, un tas neaprobežojas tikai ar kāršu trikiem – tur ir tik daudz ko izzināt un mācīties no brīnišķīgiem Latvijas māksliniekiem senatnē."
"Bet dzīvē viss ir savādāk..."
"Vēl joprojām tas viss šķiet kā sapnis. Daļēji tas tā arī ir, bet praktiski gan vairs nē, jo pēc piecu gadu mēģinājumiem ņemt kredītu mums beidzot tas izdevās, acīmredzot bija pienācis īstais brīdis – lai gan šodien tas tā vairs nešķiet –, lai sāktu visus iekšējās pārbūves darbus, kas gan nav ļoti milzīgi, bet vienalga – tur vajadzīga gan naudiņa, gan darbs jāieliek," atklāj Dace Pecolli. "Janvārī saņēmām šīs 530 kvadrātmetru lielās telpas atslēgas. Izmantosim katru stūrīti, katru sienas gabaliņu, jo mums ir tik daudz ko parādīt. Šeit būs ne tikai iluzionisma muzejs, bet arī teātris, kurā uzstāsimies visa ģimene, jo arī mūsu dēls Dante strādā ar burvju trikiem. Noteikti aicināsim uzstāties arī ļoti augsta līmeņa iluzionistus – mūsu draugus no visas pasaules, lai cilvēki Latvijā redz iluzionisma žanra skatuves mākslas dažādību."
Tāpat tiks organizēti arī iluzionisma festivāli un ekskursiju grupas, un šo ekskursiju laikā tiks vērtas vaļā daudzās vitrīnas, lai rādītu dažādus burvju trikus. "Taisīsim arī "Nakti muzejā", Helovīnā paspēlēsimies. Mana pieredze rāda: jebkurš sapnis, ja tu viņam velti visu savas sirds un fizisko uzmanību, visu savu pieredzi, ir realizējams. Ja tu to spēj iedomāties, tātad tu to vari izdarīt.
Šajās telpās ienācām janvārī. Sākām jau vieglos rekonstrukcijas darbus – izgāzām sienas – un jau ceturto reizi aizbraucām izrāžu tūrē uz Ameriku, lai uzstātos 47 turienes teātros un atgrieztos mājās ar naudiņu, lai veiktu visus remontus. "Bet dzīvē viss ir savādāk..." Ir tāda dziesmiņa. Aizbraucām, nostrādājām tikai astoņas izrādes, un viss. Sākās lielā dižķibele, un pēc paziņojuma, ka arī Latvija slēdz robežas, bijām spiesti ar 12 cilvēku komandu steidzami atgriezties Latvijā. Bija jāpieliek brīnumspēks, lai tiktu mājās tik ātri... Tad mēs sapratām – esam iesākuši procesu, paņemts kredīts, un sapņa finalizēšana ir mūsu rokās...
Esam sākuši gāzt ārā sienas, un atpakaļceļa vairs nav. Nolēmām, ka iesim uz priekšu. Varam strādāt, darba nebaidāmies.
Manas dienas tagad paiet tā: pa dienu ar lāpstu, pa nakti – ar galvu. Galvenais, lai šīs divas tēmas nesaskrienas un nedabū ar lāpstu pa galvu, bet principā viss ir izdarāms.
Man ir gudrs un foršs vīrs, uz kuru ļoti paļaujos, un viņš savukārt paļaujas uz mani. Un vēl es paļaujos uz cilvēkiem, kas mums apkārt. Tāpēc arī pēc iespējas vairāk stāstu par mūsu ideju, un tie, kuri sadzird un nodomā, ka arī viņus šis projekts interesē, ļoti priecāšos, ja šie cilvēki atsauksies ar kādu padomu, varbūt ar savu darbu, ko viņi māk, un es viņam barterī varētu dot pretī visu ko."
Šobrīd arī Dace Pecolli atvērusi pūļa finansējuma kampaņu. "Man gan ļoti nepatīk šis nosaukums – drīzāk gribētu to saukt par tautas, draugu vai ideju mijiedarbību, jo īstenībā jau tas nav ziedojumu fonds. Piemēram, ja cilvēks ziedo 15 eiro, es viņam pretī dodu ieejas biļeti uz muzeju. Ja viņš ieliek fondā 30 eiro, es viņam iedodu biļeti uz grandiozo atklāšanas ballīti, kas tiek plānota 3. oktobrī. Ja viņš iedod 50 eiro, viņš pretī saņem krēslu ar zelta šiltīti ar iegravētu vārdu vai novēlējumu. (..) Mums ļoti gribētos, lai šī vieta būtu tāda, kur mēs visi varētu satikties. Lai būtu vēl kāda vieta, kas arī tūristiem liktos interesanta, un caur to viņi varētu uzzināt kaut ko vairāk par Latvijas kultūras vidi, Latvijas iluzionisma vēsturi. Šī ēka būvēta 1930. gadā, un arī toreiz tā bija paredzēta kino, teātra, cirka, mūzikas un citu izklaides pasākumu rīkošanai. Tagad iznāk, ka ēka atgriežas pie savām vēsturiskajām saknēm! Ar dievpalīgu, cilvēku palīdzību un pašu iniciatīvu iepūšam tai otro elpu."
Noteikti vajag pili
Dace smej, ka sākotnēji gan bijušas nolūkotas citas ēkas:
"Es jau gribēju lielu pili – vismaz ar divtūkstoš kvadrātmetriem. Prezidenta pils man būtu tā – "tuč-tuč"...
Bet – nebija īstais laiks, nebija īstā ēka, un šad tad garām braucot Vienības gatvei 30, kas ir bijušais kinoteātris "Liesma", vīrs ik pa laikam teica – cik forša tāda mājiņa, būtu jauki te kādreiz kaut ko darīt."
"Zināju, ka šeit bijis vecais kinoteātris, un domāju – o, šeit nebūtu slikti – netālu no mūsu mājām, netālu no centra," atceras Enriko. "Visu laiku skatījos internetā, gaidījām, līdz vienā dienā atveru, paskatos, vai ir kaut kas jauns, un – ir! Bet sākumā Dacei nepatika..."
"Jo sākumā manā galvā bija vīzija par milzīgu pili! Bet, ja tās lietas labi ies un cilvēkiem patiks, rīkosim daudzus pasākumus un spēsim ne tikai kredītu atdot, bet varbūt arī kaut ko nopelnīt – tad noteikti varētu uzbūvēt otro stāvu. Ja vēl dizaineriem izdotos smuki panākt tā, ka ainavā tas skaisti ierakstās un būvinspekcija atļautu, tad pamazām to kopējo bildi varētu vilkt uz pili. Tāds ir mans klusais mērķis.
Mums jau vēl ir daudz laika priekšā, mēs jau vēl jauni – paspēsim!" enerģijā kūsā Dace.
Daudziem bērniem un viņu vecākiem Vienības gatve gan saistās ar ēku, kas atrodas turpat blakus – Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Un tā ir arī ēka, kas ne vienmēr nes prieku. "Noteikti izdomāsim kādu sadarbību – noteikti!" sola Dace Pecolli.
"Viena lieta, ko varēsim darīt simtprocentīgi, būs tā, ka visi bērni, kuri nāks ārā no slimnīcas, kopā ar ģimeni varētu nākt par brīvu," prāto Enriko Pecolli.
"Saldajā ēdienā – brīnumu mājiņa!" iesaucas Dace un jau tagad priecājas par cilvēku atsaucību viņu trijotnes idejai. "Jau sāk veidoties dažādas sadarbības ar tuvākajiem uzņēmumiem un arī privātpersonām. Tas ir fantastiski! Jūtu, ka būs laba mijiedarbība ne tikai šajā ēkā, bet visā Vienības gatvē!"
"Paldies" – vislabākā mantra
Pecolli ģimenei piemīt brīnišķīga īpašība – viņi māk pateikt "paldies" tiem, kas palīdz nesavtīgi.
"Ļoti, ļoti esmu pateicīga par to, ka man dzīvē ir tik daudz dots... "Paldies" ir mana visaktuālākā mantra, ko visu laiku atkārtoju, jo pateicība – tas ir kaut kas ļoti radošs. Pateicība vairo tīri enerģētiski." Un kāda ir Enriko mantra? "Viss būs labi!"
"Vispār notiek interesanti procesi – virtuālajā vidē satiekamies tādi cilvēki, kuru kombinācija veido spēcīgu, iedvesmojošu sadarbību," saviļņoti saka Dace. "Būs vien jāpiekrīt Paulu Koelju teicienam – ja kaut kam labam jānotiek, tad visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu, un jūtu, ka viņš to bija domājis par mani!
Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri mani personīgi nepazīst, bet ir tik atsaucīgi, pretimnākoši, labsirdīgi, bez atalgojuma man palīdz un dāvina. Es jau te vienu brīdi domāju, ka varbūt kalendārā kaut kas nojucis – vai tiešām ir Ziemassvētki?!
Vienīgais, ko varu darīt – dalīties savā mīlestībā un tad, kad šeit viss būs gatavs, aicināt uz sadarbību: varēšu organizēt brīnišķīgus pasākumus, uzstāties un izrādīt savu pateicību šiem cilvēkiem, ko viņi noteikti ir pelnījuši."
Visbeidzot, kāds būs nosaukums uz ēkas fasādes? Kinoteātri savulaik sauca par "Liesmu", bet tas nodega. "Izdomājām, ka gribam nosaukumu "Mystero". Var jau teikt – tas nav latvisks nosaukums. Bet īstenībā tas nav nevienā valodā. Tas ir izdomāts. Bet mums patīk, ka tas Y burtiņš būs kā tāds kauss, un kausam jābūt tādam, kurā var kaut ko ieliet – tāpat kā galvā. Ja šis kauss ir pilns, noteikti vajag to atbrīvot, citādi tur nav ko ieliet – nav perspektīvas, nav attīstības. Gribētu, lai mūsu brīnummājiņa ir kā tāds kauss, kurā vienmēr ir ko ieliet – zināšanas, fantāziju, radošumu, iedvesmu, un lai ar to mēs varētu cienāt arī citus. Tāpēc – "Mystero"!"
