Atmiņas par 20.gadsimtu, īpaši padomju laiku, daudzos cilvēkos vēl ir ļoti dzīvas, un nav jau noslēpums, ka ir notikumi, kas dažādās sabiedrības grupās tiek interpretēti pat radikāli pretēji. Bieži vien tas raisa konfliktus un asu šķelšanos, kas nebūt nav laba augsne produktīvai nākotnei.
Atraisīt šo mezglu var, tikai apkopojot un izdiskutējot visus viedokļus, nedalot tos pareizajos un nepareizajos, un tādējādi veidojot kopīgu saprašanās telpu - tā uzskata projekta „Tavas atmiņas Latvijas nākotnei” veidotāji.
Šai saistībā viņi aicina Latvijas cilvēkus, bet jo īpaši jauniešus, dalīties ar savas dzimtas atmiņu stāstiem un iesūtīt tos projekta „Atmiņu lādei”.
Projekta zinātniskais konsultants Deniss Hanovs pieļauj – pilnīgi iespējams, stāsti uzrādīs, ka dalītās atmiņu telpas ir vairāk politiķu konstrukcija, ne tik daudz realitāte.
Deniss Hanovs: „Mēs pieredzam to, ka atmiņas tiek sadalītas monolītās kopienās, un tas ir priekšstats, kas cirkulē politiskajā telpā, bet īstenībā neatbilst realitātei, ka mums ir etniski slēgtas atmiņu kopienas. Mēs parādīsim ar šo projektu, ka ir šī daudzbalsība, un mēs spējam atrast kopīgu telpu. Tas būs smags darbs."
Ikviens, kurš vēlas dalīties atmiņās par 20.gadsimtu, savus stāstus var iesniegt vai nu digitāli Gētes institūta Rīgā mājaslapā, vai arī aiznest uz speciāli iekārtotajām Atmiņu lādēm, kas atrodas Gētes institūtā, Žaņa Lipkes memoriālā un Ģertrūdes ielas teātrī.
Tas darāms līdz 15.augustam, tad atmiņas tiks apkopotas un dramaturgs Kārlis Krūmiņš tās iedzīvinās lugā, kas tiks iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī.
Teātrim jau ir laba pieredze ar līdzīgām, uz atmiņām balstītām izrādēm , to vidū „Leģionāri” un „Runā, Rīga” un teātra vadītāja Maija Pavlova cer, ka arī šī būs laba artava, lai uzspirdzinātu stereotipus par vēsturi.
Maija Pavlova: „Izrāde nebūs tikai šo atmiņu sakārtošana, bet vairāk skatīšanās uz nākotnes vektoru – kā mēs šīs tik dažādās atmiņas varam izmantot kopīga labuma vārdā, būvējot mūsu nākotni."
Izrādes līdzautore Ieva Kauliņa ar gandarījumu atminas, cik lielu domu dažādību savulaik radījusi izrāde „Runā, Rīga”, kurā apkoptas atmiņas par Otro pasaules karu Rīgā. Viņa ir pārliecināta, arī šoreiz atmiņu stāsti neiekļausies kādos mūsu iedomātos standarta rāmjos, un tam piemērs ir viņas pašas dzimtas cilvēku likteņi.
„Man arī ir divas vecmāmiņas – viena krieviete, viena latviete. Latviete ir bijusi partijā, krieviete savukārt ir cietusi no padomju režīma, viņas ģimene ir bijusi izsūtīta, un vienalga tur notiek tās cīņas – kurš ir labākais un kurš ir pareizākais,” stāsta Ieva Kauliņa.
Līdzās Ģertrūdes ielas teātrim ar Gētes institūta Rīgā īstenoto projektu sadarbojas arī Žaņa Lipkes muzejs, kur notiks sarunu cikls par minēto tēmu, kā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, kur projekta saistībā Latvijā viesosies atmiņas pētniecības teorētiķi no Vācijas, stāsta bibliotēkas pārstāvis Gustavs Strenga.
Nacionālajā bibliotēkā vācu atmiņas pētnieku lekcijas sāksies rudenī, savukārt Žaņa Lipkes muzejā pirmais pasākums sarunu ciklā par 20.gadsimta atmiņām notiks jau 16.jūnijā, un tajā piedalīsies dzejnieki Uldis Bērziņš un Jānis Elsbergs.
Cilvēki savas atmiņas projektam savukārt var sūtīt jau tagad un darīt to līdz 15.augustam. Iesūtītajās atmiņās balstītā izrāde Ģertrūdes ielas teātrī notiks oktobra nogalē.
