Nav apritējuši pat desmit gadi, kopš pēc rekonstrukcijas kopā ar jauno piebūvi atklāta Latvijas Nacionālā teātra ēka. Aizkulisēs gan jau neilgi pēc tam sāka klīst runas, ka ne piebūves plānojums, ne būvniecības darbi nav bijuši no kvalitatīvākajiem.
„Redzat, šīs, teiksim, ir reālās saimniecības kāpnes, kuras mēs, protams, izremontējām. Ar visvienkāršākajām flīzēm tās bija uztaisītas, ar lūku augšā uz bēniņiem, kur var iziet ārā, un mēs tās izremontējām, lai vienkārši mēs varētu šeit uz Jauno zāli vispār laist publiku,” Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
Nacionālā teātra direktors rāda daudzās neatbilstības patiesajām teātra vajadzībām. Viņš arī neslēpj – ja izdosies realizēt plānus par vēl vienas piebūves celtniecību, tagadējā teātra Jaunā zāle varētu pārtapt kostīmu noliktavā. Patlaban teātrī tam telpu nav un kostīmi tāpat kā dekorācijas izvietoti vairākās vietās Rīgā, tostarp noliktavā Buļļu ielā, kas ir tālu un nav parocīga.
Savukārt Jaunā zāle patiesībā nemaz nav piemērota teātra izrādēm. „Šeit pa vidu ir divi stabi, kur nāk no jumta notekcaurules. Un tad, kad mēs spēlējam izrādi, pa tām trubām elementāri līst lietus un brīnišķīgas skaņas, vienkārši. Un šeit ir saimniecības lifts, ar kuru lejā un augšā mēs ceļam dekorācijas. Un tā ir vienīgā izeja uz metāla darbnīcu. Un tajā brīdī, kad šeit notiek mēģinājumi un blakus taisa dekorācijas, tad visas zāģu skaņas vienkārši nāk iekšā. Un līdz ar to patiesībā šī zāle tā reāli priekš mākslas nav izmantojama. Mēs to esam iekārtojuši, bet tā jau neatbilst ne gaismu augstums, ne vienas, ne absolūti nekā. Bet nu strādājam. Redzat, Dumpis strādā, Jakovļevs strādā..” Latvijas Televīzijai zāli izrāde Rubenis.
Nacionālā teātra ēkas restaurācijas un piebūves projektu pirms desmit gadiem veica firma “Graf X”, kas bijusi saistīta ar vairākām Rīgas domes amatpersonām un kuras viena no īpašniecēm Rūta Krūskopa patlaban ir Rīgas vicemēra Andra Amerika partijas “Gods kalpot Rīgai” ziedotāja. Savukārt būvniecības darbi bija “RBS SKALS” un “Re un Re” ziņā. Pirms nepilniem desmit gadiem veiktā teātra rekonstrukcija un piebūve izmaksāja aptuveni astoņus miljonus latu, plānoto sešu miljonu vietā.
Tagad, lai arī visi atzīst, ka projekts nav realizēts veiksmīgi, vainīgos – ne starp būvniekiem un projektētājiem, ne uzraugiem – meklēt nevēlas.
„Es domāju, ka atskatoties mēs varam vēlēties, lai daudzas lietas būtu veiktas citādi, bet šobrīd no tā mums ir jāgūst mācības, un mums ir jāskatās, kā mēs varam labot situāciju, kā mēs varam palīdzēt teātrim attīstīties nākotnē,” saka Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēteris.
Lai daudzās problēmas risinātu, teātris cer uz vēl vienu piebūvi vietā, kur patlaban atrodas tenisa korti. Par šī zemes gabala tālāku likteni publiski strīdi raisījās pērnā gada rudenī, kad parādījās ziņas, ka to plānots nodot privatizācijai. Izrādās, patiesībā cīņa par zemes gabalu norit jau vairākus gadus.
"Šī situācija ir izveidojusies diezgan muļķīga, un nevaram nekādā veidā atrisināt, nu jau seši gadi. Un papīru daudzums ir vienkārši milzīgs. Es esmu izstaigājis vismaz divus prezidentus, Saeimas priekšsēdētāju, divus ekonomikas ministrus, četrus vai piecus kultūras ministrus, visi par šo problēmu zina, bet atrisināt viņu vienkārši nevar.,” norāda Rubenis.
Jautājums tālāk valdībā jāvirza Kultūras ministrijai, kura to apņēmās jau pērnā gada novembrī. Tagad ministrija lēmumprojektu Ministru kabinetam par īpašuma nenodošanu privatizācijā sola iesniegt martā.
Teātra direktors lēš, ka iecerēto jauno piebūvi varētu uzcelt par 7,5 miljoniem. Un tās celtniecību varētu sākt aptuveni trīs gadus pēc tam, kad tiks pieņemts lēmums par blakus teātrim esošā zemes gabala saglabāšanu valsts īpašumā.
