Atjaunošana ir ļoti smalks process, kurā līdzās roku darbam tiek izmantotas modernas tehnoloģiskās iekārtas, kas grāmatas dezinficē, atputekļo, mazgā un visādi citādi apstrādā.
Ieskatu grāmatu restauratoru darbā sniedz izstāde „Redzamais neredzamajā”, kas no šodienas apskatāma Nacionālajā bibliotēkā un veltīta 30.gadskārtai, kopš bibliotēkā darbojas Krājuma saglabāšanas centrs.
''Priecīgus svētkus! - Paldies!'' - Gaiteņos satiekot Krājuma saglabāšanas centra vadītāju Ivetu Dauguli-Balodi, ne viens vien kolēģis apsveic viņu Krājuma saglabāšanas centra jubilejā. Centrs pastāv 30 gadu, Iveta tajā strādā 25 gadus.
''Jūs atrodaties Krājuma saglabāšanas centra telpās, jūs redzat, cik tās mums ir plašas! Un tagad mēs ieiesim dezinfekcijas telpā, kur arī viss sākas,'' rāda Iveta Daugule-Balode - dezinfekcijas telpā atrodas
visdažādākās iekārtas. To vidū atputekļojamā mašīna, specifiski putekļu sūcēji, dažādas dezinfekcijas kameras, kas palīdz tikt vaļā no pelējuma sēnītēm, arī velkmes skapji, kuros grāmatas un citi materiāli pēc dezinfekcijas tiek izvēdināti.
Vienā no kamerām uzmanību piesaista grāmata ļoti sliktā stāvoklī, salocīta, saņurcīta, ar žurku izgrauztiem robiem:
„Mums tagad ir interesants objekts atnācis no Retumu nodaļas, diplomāta Jāņa Seska rokraksti. Atrasti kaut kādos bēniņos, kur bijuši noslēpti. Tagad tos dezinficējam. Es domāju, tas tāds priekš restauratora ļoti interesants darbs”.
Nākamā telpa ir fotolaboratorija, kur fotografē darbus pirms un pēc restaurācijas, tai seko papīra liešanas telpa, kurā, piemēram tiks pieaudzēts papīrs arī Jāņa Seska rokrakstiem tajās vietās, kur žurkas izgrauzušas robus. Tālāk seko mazgājamā telpa:
''Redzat, kādas mums ir plašas vannas… Es varu atklāt, kad es atnācu strādāt, man bija liels pārsteigums, ka papīru var mazgāt, jo likās, ka tas izšķīdīs. Tas šķita ļoti interesanti”.
Nākamajā telpā ir krietni vēsāks, un tā ir ādas apstrādes telpa, kurā viens no interesantākajiem objektiem ir ādas plānināmā mašīna; tad seko telpa grāmatu sējējiem, kur redzamas stelles šūšanai, dažādas preses un spīles, un ne mazāk svarīga ir noliktava, kurā uzmanību visvairāk piesaista kāds japāņu papīra paraugs - ''tāds pavisam plāns, tā kā tāds zirnekļa tīkls, to mēs izmantojam, līmējot plīsumus''.
Restauratoru darbnīcā Inga Rozefelde tieši tobrīd atjauno kādu senu brošūru franču valodā. Viņa rāda, kāda izskatās vēl tikai vakar atjaunota brošūras lapa:
„Dažreiz papīrs tiek skalots, lai lieko skābumu dabūtu ārā, bet šajā gadījumā tas netika skalots, jo ir ūdens nenoturīgi tie zīmodziņi un tinte. Primārais bija, lai tas nebojājas tālāk, un tas tika līmēts sausā veidā. Vakar es te līmēju, šodien redzu, ka labi sanācis, jo tad, kad sausā veidā līmē neskalotu papīru, var ļoti krasi tādi ietecējuma traipi rasties. Nu, te viss, paldies Dievam, ir sanācis”.
Lai šādu smalku restaurāciju varētu veikt, nepieciešami arī ļoti labi profesionāli instrumenti, Inga Rozefelde no sava plašā arsenāla izvēlas iepazīstināt ar diviem:
„Šis 20 gadus ir mans galvenais instruments – mazais skalpelītis, mans liels dārgums. Tādu mazo skalpelīšu man ir trīs. Ar to galvenokārt notiek plānināšanas darbi, un tas ir gandrīz tāds kā trešā rociņa vai asais nadziņš. Vēl ir no ziloņkaula – lockauliņš, tāds kā papīra nazītis, ar kuru arī var kaut ko pacelt vai atdublēt vai piespiest”.
Gan skalpelīši, gan lockauliņi un daudzi citi bibliotēkas krājuma restauratoru instrumenti ir apskatāmi arī Krājuma saglabāšanas centra 30.jubilejai veltītajā izstādē „Redzamais neredzamajā”, stāsta tās kuratore Dace Dubrovska:
„Šī izstāde vairāk ir veidota parastajam skatītājam, nevis profesionāļiem. Lai viņi gūtu priekšstatu par mūsu darbības lauciņu, ko tad mēs darām.
Tur būs apskatāmi mūsu darbiņi pēc restaurācijas, būs arī bildes pirms restaurācijas, arī mūsu instrumenti un filmiņa par restaurācijas procesiem. Mūsu darbība aptver ļoti daudz ko un, kā jau mēs visi sakām, – mēs mācāmies visu mūžu un mācām citus visu mūžu.”
Izstāde „Redzamais neredzamajā” Nacionālajā bibliotēkā būs apskatāma līdz oktobrim.
