Jaunās telpas ir krietni šaurākas, tādēļ pilnībā nāksies pārstrādāt arī iepriekš izsapņoto ekspozīciju “Dziesma”. Tomēr muzeja vadība ir pārliecināta – tas ir labākais kompromiss, ko pašlaik varēja panākt. Jaunajās mājās muzejs durvis varētu vērt pēc apmēram trim gadiem.
Kā tika vēstīts telpu prezentācijā, muzeja iecere esot satura vēstījumam izmantot katru kvadrātcentimetru, arī interjerā un sajūtās, kādas pārņem muzeja apmeklētāju, šeit ienākot.
Septiņpadsmitā gadsimta trīsstāvu mūra namu Mārstaļu ielā 6 daudzi vēl atceras kā mākslas galerijas un kafejnīcas “M6” mājvietu. Nama pēdējais nomnieks bija hostelis, bet pēdējos gadus valstij piederošā ēka stāvējusi tukša. Tagad apmēram pusotru tūkstoti kvadrātmetru lielās iekštelpas gaida pārmaiņas.
Rakstniecības un mūzikas muzeja direktorei Ivetai Ruskulei ar kolēģiem tagad strauji jāpārplāno muzeja nākotnes ekspozīcija, ko iepriekš izstrādāja divreiz lielākām telpām Pils ielā.
“Tolaik izstrādātā ekspozīcija “Dziesma” diemžēl šeit apjoma ziņā ne saturiski, ne tehnoloģiski neietilpst, līdz ar to esam pieņēmuši lēmumu veidot citu stāstu un jaunu ekspozīciju, lai neradītu samocītu un nepabeigtu iespaidu,” stāsta Ruskule.
Vecās ekspozīcijas iestrādes muzejs nākotnē varētu izmantot, veidojot Dziesmu svētku ekspozīciju atjaunotajā Mežaparka estrādē.
Bet muzeja jauno koncepciju palīdzēs radīt rakstniece Nora Ikstena un komponists Ēriks Ešenvalds.
“Gribas, lai muzejs ir dzīvs. Un dzīvs ne tikai uz papīra, bet dzīvs arī tā, lai skolēns, ienākot muzejā, jūt – tas rakstnieks, komponists vai dziedātājs te vēl tikko bija, tikai ir izgājis pēc jaunas tējas tases. Vai ir dzirdamas tās Zābera čības, kas joprojām šļūkā pa blakus telpu. Ir jārada tā sajūta, ka tu vari būt viens no radītājiem,” uzskata Ēriks Ešenvalds.
Rakstniecības un mūzikas muzejam kopš izveides 1925. gadā bijis daudz mājvietu. Pēdējos 20 gadus tas mita bijušajā Ķeizariskā liceja namā Pils ielā, ko pameta rekonstrukcijas dēļ 2014. gadā. Darbi ieilga, tika pazaudēti četri miljoni Eiropas fondu naudas, sākās tiesvedība un muzejs palika “uz koferiem” – bez izstāžu telpām tas patvēries bijušajā zivju konservu rūpnīcā “Kaija”. Muzeja vadītāja Iveta Ruskule uz jaunajām Mārstaļu ielas telpām raugās cerīgi.
“Domāju, ka šis ir labākais kompromiss starp divām iespējām – būt muzejam, reāli strādāt, izveidot ekspozīciju, pēc kā gan muzeja darbinieki, gan, es ļoti ceru, arī Latvijas sabiedrība ir sen noilgojusies. Vai arī gaidīt nezināmu laiku, kad atrisināsies mūsu iepriekšējās mājas tiesvedība un vai pēc tam būs pieejama nauda ēkas sakārtošanai. Katrs gads bez muzeja komunikācijas pamatformas – ekspozīcijas un izstādēm – ved mūs tuvāk ilūzijai par muzeja neesamību un varbūt pat nevajadzību,” uzskata Ruskule.
Kā labāko risinājumu jaunās, lai gan daudz šaurākās telpas redz arī Kultūras ministrija. Valsts sekretāre Dace Vilsone uzsver – sabiedrības interesēs ir pēc iespējas drīza muzeja atdzimšana.
“Pats svarīgākais ir tiešām padomāt par tām atslēgām, caur kurām mēs nesam vēstījumu par to, kas ir mūsu bagātības. Un tur nav noteicošie kvadrātmetri, bet gan pats stāsts, kuru muzejs nes sabiedrībai,” uzsver Vilsone.
Mārstaļu ielas nama remontam un pielāgošanai muzejam vajadzēs apmēram četrus miljonus eiro un vismaz divus gadus.
“Valsts nekustamo īpašumu” šefs Ronalds Neimanis noraida bažas, ka muzejs uz citām telpām pārcelts, lai Pils ielas namu varētu izmantot kā “izdevīgāk”.
“Kāds, jūsuprāt, tur varētu būt aprēķins?” retoriski vaicā Neimanis. “Tie ir divi paralēli procesi. Šo ēku Mārstaļu ielā 6 mēs redzam kā saimnieciskāko risinājumu. Pieejamais finansējums ir pietiekams šīs ēkas rekonstrukcijai un ekspozīcijas pielāgošanai. Šī ēka, mūsuprāt, ir saimnieciski izdevīgāka, tā ir labā stāvoklī, kompaktāka. “Valsts nekustamie īpašumi” piedāvā kā labs un gādīgs saimnieks, un Kultūras ministrija ar muzeju izvērtē, vai viņiem šī ēka der vai neder.”
Kad beigsies tiesvedība par bijušo muzeja ēku Pils ielā, “Valsts nekustamie īpašumi” to plāno iekonservēt un piedāvāt citām valsts pārvaldes vai Eiropas institūcijām.
