ĪSUMĀ:
- 29 attīstības centru kultūras nami saņēma profesionālus projektorus, bet tie netiek pilnvērtīgi izmantoti.
- Atbildīgie par projekta ieviešanu norāda, ka kultūras namiem pašiem jāizdomā, kā tos lietot.
- Kino nozarē redz iespēju, ka projektorus varētu izmantot kino rādīšanai reģionos, kur nav kinoteātru.
Ja dod par brīvu, tad jāņem
Valmierā projektoru izmanto ļoti reti, jo nevēlas konkurēt ar vietējo kinoteātri. Divu gadu laikā iekārta izmanto aptuveni 10 reizes. Kultūras nams Valmierā ir noslogots ar pašdarbības kolektīvu pasākumiem, mēģinājumiem un citu kultūras programmu. Kino vai operas tiešraidēm vienkārši neatliek laika. Kultūras nama vadība arī šaubās, cik ļoti cilvēkus tas interesētu. Zāle, kurā uzstādīts projektors, ir liela – 700 vietas. Ja atnāktu tikai 10 skatītāju, tas nebūtu racionāli, norāda Valmieras kultūras nama vadītājs Toms Upners.
"Mēs varam izmantot, bet cik bieži vai reti. Vai rādītājs ir biežumā? Protams, tas paplašina mūsu iespējas strādāt. Bet rādītājs nav apjomā un kāds ir piedāvājums. Nav tā, ka mēs ikdienā kā kinoteātris strādājam. Tā ir mūsu darbības specifika. Ja citiem ir mazāka koncertdzīve, tad viņi var rādīt kino," saka Upners. Viņam patiktu, ja iekārta būtu mobilāka. Būtu iespēja, piemēram, pilsētas svētkos to izmantot ārā, rādot kino vai ko citu.
Upners kultūras namu vada teju septiņus gadus. Viņš nezina, kāpēc Valmiera iekļauta to pilsētu skaitā, kur iekārta jāuzstāda.
Neviens ar Upneru nav runājis un prasījis, cik bieži tehniku izmantos, vai vēlēsies translēt operu, kino vai teātra izrādes. Arī tagad Kultūras informācijas sistēmu centrs nav taujājis, kā iet, vai aparātu vispār lieto. Pēdējo reizi projektors ieslēgts pērnā gada novembrī. Upners saka, nezina, kad nākamreiz iekārtu izmantos, tādu plānu arī pēc Covid-19 neesot. Varētu no projektora arī atteikties, ka kaut kur citur to izmantotu aktīvāk.
Valkas kultūras namā par projektoru ir atbildīgs saimniecības vadītājs Ilvars Rullis. Filmas kultūras namā rāda, tomēr problēma ir, ka Rullis neprot apieties ar profesionālo tehniku. Tādējādi viņš to neizmanto pilnībā.
Salīdzinājumam varētu teikt - tas būtu tas pats, kas iegādāties auto, bet ar to nebraukt, tikai iesēsties, padarbināt motoru un slāpēt nost. Rullim ir daudz citu pienākumu saimniecībā.
"Agrāk mums bija gaismotājs, viņš bija atbildīgs par kino. Es esmu viens kā saimniecības pārzinis un visu zinu virspusēji, māku ieslēgt, bet tās fīčas es nemāku ieslēgt. Vasarā viņu uzlika, pirms Dziesmusvētkiem, un nākošā rādīšana man bija kaut kad rudenī, un es jau visu biju aizmirsis," stāsta Rullis.
Daudz labāk ir Jelgavas kultūras namā. Tur filmas rāda tādā kvalitātē, kā paredzēts, pilnībā izmantojot iekārtas sniegtās iespējas. Tā vadītājs Gundars Caune stāsta, ka filmas pilsētā ir pieprasītas.
Iegādājušies speciālo kino rādīšanas ekrānu, ir skaņotājs un cilvēks, kurš atbild par gaismu. Sadarbojušies arī ar Rīgas "Forum Cinemas". Rīgas kinoteātra cilvēki palīdzējuši labāk apgūt iekārtu un tās iespējas. Caune slavē arī uzņēmumu "Hannu pro", kas aparātu uzstādīja. Ir sadarbība, ja vajag palīdzēt kādu ķibeli atrisināt.
Arī Jelgavā nezina, kāpēc tajā nonācis projektors. Līdzīgi kā citur, arī Jelgava vadījusies pēc principa, ja dod par brīvu, tad jāņem un lieki jautājumi nav jāuzdod.
Caune uzskata, ka no katra kultūras nama vadības atkarīgs, vai un kā izmantot šo projektoru.
Salīdzinoši noslogots tas ir arī, piemēram, Talsu kinoteātrī. Tur izrādītas divas baleta un viena operas pirmizrāde. Kopējais kinoteātra apmeklējums pērn bijis vairāk nekā 30 000 skatītāju. Izrādījuši 90 filmas, 20 no tām - Latvijā veidotas.
Kā izplānots, tā jādara
Kultūras informācijas sistēmu centra vadītājs Armands Magone par Latvijas Radio interesi nebija sajūsmā. Viņš stāstīja, ka projektori iegādāti 29 attīstības centriem, kā noteikts plānošanas dokumentos. Kultūras nami ar projektoriem aprīkoti lielākā - digitalizācijas - projektā, kas paredz kino hroniku, bibliotēku un citu materiālu digitalizēšanu. Šo saturu kaut kur arī jārādot.
Vai konkrētais kultūras nams iekārtu izmantos - tas netika noskaidrots. Pietika ar to, ka pilsēta Latvijas plānošanas dokumentā atzīta par attīstības centru. Piemēram, tehnika ir arī Rēzeknē, kur, līdzīgi kā Valmierā, ielas otrā pusē ir kinoteātris. Rēzekne ir viena no vietām, kur aparāts nedarbojas vispār. Magone saka, tās nav viņu rūpes. Katram kultūras namam pašam jāizplāno, kā veidot savu programmu.
Projekta sākuma stadijā bijušas sarunas ar pašvaldībām, un tām bija iespēja atteikties, ja saprot, ka iekārtas neizmantos. Divos gadījumos pašvaldības izvēlējušās paņemt tikai datoru, nevis visu projektoru.
Kultūras Informācijas sistēmu centrs plāno rīkot pieredzes apmaiņas seminārus, lai veiksmīgākie - Talsi, Ogre, Tukums, Daugavpils - dalās pieredzē ar neaktīvajiem.
Vēl viena ķibele ir ar turpmāko apkopi. Maijā beidzās līgums ar iekārtu uzstādītāju "Hannu Pro". Paredzēts rīkot jaunu konkursu, bet kad, vēl nav zināms.
Līgums par audiovizuālā satura izplatīšanas aprīkojuma piegādi un uzstādīšanu reģionu kultūras centros bijis 919 tūkstošus eiro vērts. Pēc neveiksmīga konkursa piegādātājs "Hannu Pro" izvēlēts sarunu procedūrā. Šis uzņēmums savulaik figurēja bēdīgi slavenajā digitālās televīzijas krimināllietā, ko saistīja ar bijušā premjera, par oligarhu dēvētā Andra Šķēles interesēm.
Magone sola, ka tuvākajā laikā, kad beigsies Covid-19 ierobežojumi, sāks projekta izvērtēšanu:
"Mums ir vienošanās ar izpildproducentu asociāciju, ka viņi Valsts kultūrkapitāla fondā sniedz projektu par to, ka šāds pētījums tiks veikts. Mēs arī rakstījām atbalsta vēstuli,"
Tiesa, vēl trīs gadus projektoriem būs jāpaliek tur, kur tie ir uzstādīti.
Šis nav pirmais Kultūras informācijas sistēmu centra projekts, kas radījis šaubas par jēdzīgu Eiropas fondu naudas izlietojumu. Savulaik mediji ziņoja par miljona ieguldījumiem digitālā kultūras kartē, kurā vienkārši uzskaitīti Latvijas kultūras objekti.
Kino joprojām nav kur rādīt
Atšķirībā no Kultūras informācijas sistēmu centra, ar datiem par projektoru noslodzi padalās Nacionālais Kino centrs. Tas regulāri apzina vietas, kur Latvijas filmu veidotāji var parādīt savu veikumu. Informācija par modernajiem projektoriem apkopota šogad janvārī.
"No 29 vietām, 17 vietu kontaktpersonas apgalvoja, ka kino demonstrācija darbojas profesionālā līmenī. Ar kino profesionāla formāta iespējām. Četri nedarbojās vispār. Divi, jo ir remonts kultūras centrā, un divi, jo nav ekrāna un nav apmācīts cilvēks. Un astoņi darbojas, bet viņi nerāda profesionālajā kvalitātē," stāsta Kinocentra pārstāve Lelda Ozola.
Pēc Kinocentra ziņām, ar iekārtu nemāk apieties Rēzeknē un Līvānos, bet remontē kultūras namus Balvos un Kauguros. Bet atrasti arī labie piemēri.
"Piemēram, Aizkraukle, Dobele, Jelgava, Krāslava, Ogre, Tukums. Viņi ļoti novērtējuši šo jauno iespēju, un viņi cenšas rādīt, galvenokārt Latvijas filmas, bet daļa domā ieviest savā repertuārā arī ārzemju filmas un interesējās, kādā veidā varētu dabūt šo filmu rādīšanas tiesības," stāsta Ozola.
Problēma esot tas, ka kino rādīšana konkurē ar citiem pasākumiem, kā arī pilsētās nereti nevēlas konkurēt ar vietējiem kinoteātriem.
Tikmēr Kultūras informācijas sistēmu centra vadītājs Magone saka – projektorus nepirka kino vajadzībām. Realitātē cits piedāvājums ir vājš, bet arī filmas parādīt nevar, lai gan kino ļaudis paralēli meklē iespējas kvalitatīvai filmu izrādīšanai ārpus Rīgas.
Studijas "Lokomotive" pēcapstrādes speciālists Pēteris Sudakovs kopā ar Latvijas Kinoproducentu asociāciju janvārī iesniedza projektu Valsts Kultūrkapitāla fondam, gribot uzlabot kino izrādīšanas iespējas Latvijas reģionos. Proti, veikt tādu kā revīziju un saprast, kas notiek ar 29 projektoriem, kas uzstādīti par Eiropas naudu.
Sudakovs tik ļoti nekritizē projekta autorus, bet gan vairāk pašvaldības un pašus kino ļaudis, kur ir kūtri publiski runāt par savām vajadzībām.
Nozarē redz lielu iespēju efektīvāk izmantot projektorus reģionos, lai izrādītu kino, un nesaprot, kāpēc projekts netika ar kino ļaudīm saskaņots.
Sudakovs vēl uztraucas par tehnikas "veselību". Šo projektoru specifika ir tāda, ka nedarbināšana viņiem kaitē. Pēc ilgas dīkstāves tos var nākties labot.
Vēl arī jāsaprot, ko Kultūras Informācijas sistēmu centrs var izdarīt. Jo, kā minēts, pārvietot iekārtas šobrīd ir teju neiespējami. Kas tālāk notiks ar smalkajiem projektoriem, visticamāk, zināsim rudenī.
