Rīta Panorāma

Rīta panorāma

Rīta Panorāma

Ziemassvētku eglītes – našķis zirgiem

Pēta norises Latvijas mūzikas dzīvē pēckara Staļinismā

Pēta norises Latvijas mūzikas dzīvē pēckara staļinismā

Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Arnolds Klotiņš pēdējos gadus pavadījis, pētot, kas pēc Otrā pasaules kara Staļina valdīšanas perioda laikā noticis ar Latvijas mūziku.

“Tas ir staļiniskais totalitārisms. Sabiedrība un katrs cilvēks tiek kontrolēts. Totalitārismam bija arī savs mākslas modelis, un tas paredzēja, ka māksla ir noplicināta līdz politiskai propagandai,” stāsta Klotiņš.

Sevišķi spēcīgu iespaidu atstāja 1948. gada kampaņa pret tā saucamo formālismu mūzikā. Par formālismu sauca ne tikai jauninājumus, bet arī traģēdiju mūzikā. Traģēdijas nedrīkstēja būt, jo vajadzēja parādīt padomju dzīvi iluzoriskā gaismā, reālo dzīvi noveda līdz mītam.

Tiem māksliniekiem, kas vēlējās izdzīvot un turpināt iesākto, neatlika nekas cits, kā pielāgoties jaunajai sistēmai.

“Sovjetiskā ideoloģija noliedza vispār liriku, subjektīvo, individuālo izteiksmi dzejā, mūzikā.

Indivīds nenozīmē neko. Mīlestība nav sabiedriski nozīmīga parādība un tamlīdzīgi. Mākslā nevarēja tikt atspoguļotas cilvēka īstās izjūtas,” klāsta pētnieks.

Māksla paredzēja sabiedrības pāraudzināšanu, un lielas cerības šajā jomā tika liktas uz pašdarbniekiem, mākslas amatieriem koros. Notika arī Dziesmu svētki, tikai repertuārs gan tajos mainījās.

Vienlaikus radās arī jauna, kvalitatīva mūzika. Uzziedēja tādi talanti kā Ādolfs Skulte, Jānis Ivanovs. “Kompartija piešķīra ārkārtīgu nozīmi mākslai, jo viņa domāja, ka māksla pārveido cilvēku momentā: skatoties uz to, kā uz skatuves rīkojas sovjetiskie cilvēki, cilvēki arī pārveidosies. Tās bija muļķības, bet viņi ļoti veicināja mākslas izglītību, lai gan idejiski to kontrolēja un visādi strostēja,” zina stāstīt Klotiņš.

Savu pētījumu rezultātus Arnolds Klotiņš izdevis grāmatā ''Mūzika pēckara staļinismā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944. līdz 1953. gadā'': “Tā grāmata ir bieza, jo es centos aptvert visas nozares. Ne tikai koncertus, operu, radio, bet arī mūzikas audzināšanu, mūzikas kritiku, arī pretošanos un sadarbošanos, kas mūzikā bija, varētu to saukt par lojalitāti, jo, ja gribēja strādāt, tad vajadzēja sadalīties divos cilvēkos. Viens teica oficiālo, otrs to, ko domāja faktiski.”

Autoram izdevies zinātniski izvērtēt ideoloģisko spaidu dēļ radītos zaudējumus Latvijas mūzikai, kā arī radošos sasniegumus.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti