Performances festivāla dienasgrāmata: «Intervija ar Frānsisu Bēkonu»

Uz starptautiskā performances festivāla “Starptelpa” ceturto dienu atskatās izrādes dalībniece Laura Feldberga, performanci fotogrāfijās dokumentējis Māris Ločmelis. "Intervija ar Frānsisu Bēkonu'' skatītājiem pieteikta kā izrāde / performance dejas valodā. Tā veidota, balstoties britu gleznotāja Frānsisa Bēkona (1909–1992) mākslas tēlos un viņa personības izpētē. Izrādē var dzirdēt fragmentus no intervijām ar Frānsisu Bēkonu un var redzēt viņa gleznu elementus video projekcijās un dejotāju radītās un atkal izjauktās dzīvās kompozīcijās.

Skatītāji izrādes zālē tiek ievesti caur rekonstruētu Bēkona darbnīcu – mazu, priekšmetiem pieblīvētu telpu, kurā starp grāmatu un žurnālu kaudzēm, gleznošanas piederumiem un krāmiem tapušas cilvēka eksistences izmisuma gleznas-ikonas. Aiz darbnīcas ir šaurs tunelis, pa kuru skatītājs nokļūst zālē. Un ne tikai zālē. Tālāk ir bezgalība, vērsta uz iekšu, un tur var satikt kādu daļu no Bēkona pasaules.

Izrādē satiekas pieci laikmetīgās dejas dejotāji un pieci buto dejotāji. Esmu viena no buto dejotājām, un šī izrāde man prasa visu laiku koncentrēties tai apziņas daļai, kura atbild par precizitāti. Būt uz skatuves tieši tajā vietā noteiktā laikā. Atcerēties, kādā pozā jāsastingst, kļūstot par dzīvās gleznas fragmentu. Laikmetīgās dejas dejotāji ar savu precizitātei trenēto pieredzi ir drošs enkurs, uz kuru paļauties, lai nepazaudētu sevi izrādē.

Buto deja ir darbs no iekšpuses uz ārpusi – kustībai ir jārodas no iekšēja impulsa, no emocijas, kas iekustina ķermeni. Mans lielākais izaicinājums izrādes tapšanas gaitā un pašā izrādē ir palikt saslēgumā ar iekšējo pasauli. Just.

Atrast sevī visus tos tēlus, kurus radām izrādes laikā, un dot tiem savu ķermeni kustībai. Seksualitāti, agresiju, izmisumu. Vislielākās bažas man ir par to, vai manas emocijas ir īstas. Es neuztraucos par to, vai fiziski izdarīšu visu labi, jo zinu, ka tad, ja manī būs īstā emocija, tā atradīs ceļu kustībā un dabiski notiks īsta un nesamākslota.

Izrādei cauri dejotājus ved mūzika. Brīžiem atskan Bēkona balss. Skaņas materiālā atrodas atslēgas gan precizitātei uz skatuves, gan emocijām. Atskanot šiem sprakšķiem, jādodas uz priekšu. Šajā intervijas fragmentā – jāsastingst. No tā, kā Bēkons stāsta par dzīvnieku nogalināšanu, atrodu baudpilnu pretīgumu mesties gaļas orģijā, raut un plēst sevi un citus dejotājus. Saplosīt to, kuru iekāroju. Būt citu saplosītai un apēstai.

Mūsu ķermeņi ir krāsoti. It kā mūsu personības tiktu nodzēstas un padarītas par kaut ko citu – par detaļu izrādē, gleznā, kompozīcijā. Krāsa izrādes laikā no mums lobās nost un maziem gabaliņiem krīt uz grīdas. Mēs it kā palēnām kļūstam arvien vairāk paši.

Izrāde pati sevi nes uz priekšu kā vilnis. Ir brīži, kad pazūd jebkāda sajūta par to, ka es darītu kaut ko pati no sevis. Tā ir mūzika, kas mani nes. Tie ir citi dejotāji, kurus vairs nejūtu kā no sevis atsevišķus. Es neesmu nekas vairāk par kustīgu daļu, miesas fragmentu, detaļu no nemitīgi mainīgās ainas. Mans ķermenis vairs nav tikai manējais, tas ir turpinājums citiem ķermeņiem. Uz skatuves mans vienīgais vientulības brīdis ir neliela solo aina, kurā piedzīvoju bailes, sajauktas ar baudu, un jūtu atrautību no pārējās dejotāju grupas. Kad ķermeņi atkal saplūst vienā kustīgā jūklī, es jūtos atgriezusies dabiskajā šīs izrādes stāvoklī – miesas masā.

Pēc viena no mēģinājumiem, kad bijām pirmo reizi izmēģinājuši pašas agresīvākās ainas, braucot mājās, es domāju par to, kas ir tik satraucošs Bēkona darbos – tā dīvainā trauksme, ko var nojaust sastingušajās masās uz gludajiem, tīrajiem, neitrālajiem foniem.

Sevī es šo trauksmi sajūtu, domājot par mirstīgumu un par to, ka, iespējams, nekā cita arī nav.

Nekā vairāk kā mana ķermeņa sākums un gals. Bet vēl biedējošāka ir apziņa pati kā tāda. Tas, ka ķermenis apzinās, kas ar to notiek. Apzinās, ka dzīvo no tā, ka apēd citus. Apzinās, ka ir kaila gaļa, kas pārtiek no citām gaļām, un kaut kad tas viss beigsies.

Pēc pēdējās izrādes ainas, pēc pēdējā trakuma, izmisīgās miršanas ar uzšķērstām iekšām, kopā ar citiem dejotājiem, aizelsusies un nosvīdusi stāvu tumsā aiz skatītājiem. Tajā mirklī pār mani nāk maigums un siltums. Es vēl arvien jūtu citus augumus, citus nogurušos cilvēkus sev blakus. Es jūtu viņu elpu uz savas ādas. Viņi ir tepat līdzās, bet mēs nemanot katrs kļūstam par sevi. Par sevi pašu. Par sevi parasto, ikdienišķo, no citiem atdalīto, vientuļo. Par sevi vienu dzīves okeānā.

"Intervija ar Frānsisu Bēkonu." Izrāde / performance dejas valodā. Ideja un scenogrāfija – Laura Dišlere, mūzika – Mārcis Auziņš, horeogrāfija – Liene Grava, buto horeogrāfija – Simona Orinska, režija –Madara Dišlere, projekcijas – Viktors Keino, gaisma – Juris Zemītis.

Dejotāji: Elīna Lutce, Girts Bisenieks, Arturs Nigalis, Eva Krūmiņa,Ivars Broničs, Ance Vesingi, Ieva Putniņa, Laura Feldberga, Elina Assane-Barkanova, Agrita Grīnvalde.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti