"Tātad ir guaša krāsas, ir krītiņi, ir akvareļi, un izveidojiet to savu ainavu no tām krāsām, ko esat izvēlējušies…" – Gleznotāja un mākslas terapeite Signe Vanadziņa Cēsu Izstāžu namā vada praktisko nodarbību grupai cēsnieku, bet, pirms praktiski ķerties pie krāsām, ir iepazīšanās ar mākslinieku – novadnieku darbiem. Ar tiem savukārt iepazīstina izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa, viņa stāsta, ka te izpaliek sauss gadskaitļu vai faktu uzskaitījums, drīzāk tā ir saruna.
"Es arī mēģinu akcentēt uzmanību uz to krāsu kolorītu, uz tām emocijām, kā mākslinieks izpaudās daiļradē, un saprast arī cilvēka, mākslinieka būtību, kāpēc viņš to ir gleznojis, kas viņu ietekmēja, un tad tu reāli saproti, ka katram savā dzīvē ir cīņas, katram ir savi šķēršļi, bet cilvēks iet uz priekšu, mēģina to visu realizēt pozitīvā ziņā, un tas arī motivē mūs," skaidro Larisa Kaimiņa.
Tad seko praktiskā nodarbība, kurā gleznotāja un mākslas terapeite Signe Vanadziņa dod dažādus uzdevumus, un nodarbības dalībnieki var izpaust savas emocijas, izjūtas zīmējot.
"Tajā veidā mēs varam gūt tikai tādu nelielu ieskatu, kas ir mākslas terapija, un varbūt mazliet noskrubināt to mītu, ka, lai piedalītos mākslas terapijā, ir jāprot zīmēt, nē, absolūti tas nav jāprot, to var darīt jebkurš, jo šis ir vairāk tāds iepazīšanās pasākums un orientēts uz tādu labizjūtu gūšanu un arī uz tādu socializēšanos, kas ir stipri ierobežota šobrīd," uzsver Signe Vanadziņa.
Vispirms šo muzeja terapijas programmu, protams, izmēģināja paši muzeja darbinieki, arī izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa. Viņa stāsta: "Pirmais uzdevums bija – mums ir krītiņš, zīmulis un lapa – savus sirdspukstus uzzīmēt. Es tā sākumā sašutu, kā to var atveidot, viņa teica – mēģiniet, kā kurš to saprot. Mēs tā gleznojām, kaut ko zīmējām, tad viņa teica, ka jūsu sirds nomierinās, un mēs sapratām, cik tas ir interesanti – pievērst uzmanību tam, kas varbūt nebija prātā ienācis, iekšējo enerģiju izpaust uz papīra, tieši tā iespēja koncentrēties sevī, tā mums trūkst."
Tikmēr nodarbību ir pabeigušas cēsnieces, kuras ir vienas no pirmajām, kas tajā piedalās, Sandra un Baiba atzīst, ka ir guvušas jaunu pieredzi: "Tiešām, ļoti, ļoti patika, es gribētu īstenībā papētīt pat smalkāk tos simbolus, ko es tur zīmēju, lai kaut kādas atbildes sameklētu sevī." – "Jā, es ļāvos šim procesam, un es sapratu, cik ļoti man ikdienā pietrūkst laika pašai sev, tik īsā laikā tu jau esi tāds atbrīvots, cits cilvēks un ar tādu vieglāku skatu uz dzīvi."
Mākslas terapeite Signe Vanadziņa atzīst, ka mēs steidzīgajā ikdienā bieži vien nenovērtējam savu psiholoģisko veselību, savu labsajūtu, kaut gan tas ir pat ļoti būtiski: "Ja mums ir salūzusi kāja, mēs ejam pie ārsta, jo, lūk, mums ir vaina un man sāp. Bet, ja sāp sirds un dvēsele, to jau mēs neredzam, mums liekas, ka tas jau nekas, bet īstenībā tas ir kaut kas, tam arī ir jāpievērš uzmanība.
Tās visas četras programmas ir, manuprāt, ļoti piemērotas tādam nogurušam cilvēkam,
tur pat nav runa par kādām diagnozēm, bet, ka tu esi noguris no tā, kas ir visapkārt, un no skriešanas, ņemšanās, tad tas ir veids, kā vienkārši pievērst uzmanību katram pašam sev, uz mirkli nolikt mierā ģimeni, bērnus, darbus, visas tās pārējās lomas."
Projektā iesaistījušies četri Cēsu novada muzeji, bet katram, kā stāsta Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore Kristīne Skrīvere, ir atšķirīga programma: "Piemēram, Eduarda Veidenbauma muzejs "Kalāči" ir izveidojis programmu, ko mēs varētu nosaukt kā tādu darba terapiju, darbošanos dārzā, kolēģi konsultējās arī ar dārza terapeitiem par to, kā tad ir labāk šīs programmas veidot. Ja mēs runājam par Piebalgas muzeju apvienību "Orisāre", tad viņi ir izveidojuši programmas, ko mēs varētu nosaukt par meditāciju dzejā, būšanu pie Skalbes, par un ap dzeju un pasakām. Un Āraišu muzeja rezervāts tad ir izveidojuši vienu programmas daļu, kas balstās ekskursijā Āraišu muzejrezervātā, otra tad ir lukturīšu darināšana, arī tāda sava veida kopā būšana caur radošu un praktisku darbošanos."
Veidot šīs programmas rosināja gan tas, ka muzejiem ir jāmeklē jauni ceļi darbā ar apmeklētājiem, gan arī pasaules pieredze, gan arī šis laiks, kad daudzi cilvēki ir uz izsīkuma robežas un vēlas atgūt garīgo līdzsvaru.
"Pēdējos gados Eiropā un arī pasaulē aizvien vairāk tiek aktualizēta muzeju un kultūras mantojuma institūciju loma emocionālās labsajūtas un, kā arī tagad moderni teikt, emocionālās labbūtības un labjūtības atjaunošanai," uzsver Kristīne Skrīvere.
"Piemēram, Lielbritānijā, Kanādā muzeju apmeklējums un līdzīgu programmu apmeklējums tiek izrakstīts ārstu kabinetos
un ir pat iekļauts apdrošināšanas polisēs, un tas ir zinātniski jau tā atzīts, ka muzeji spēlē nozīmīgu lomu šīs emocionālās labsajūtas atjaunošanā. Patiesību sakot, viena no šīm mērķauditorijām ir uzņēmumu darbinieki, dažādu institūciju darbinieki, kuri saredz, jā, ka viņu kolektīvam ir vajadzīga šo iekšējo resursu atjaunošana, ir nepieciešams darbs ar šo savu iekšējo emocionālo pasauli, un tad viņi var, tā teikt, nosūtīt savus darbiniekus uz muzeju emocionālās labsajūtas atjaunošanai."
Cēsu muzejs un Āraišu ezerpils šīs muzeja terapijas programmas sāk ar februāri, bet Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči" un Kārļa Skalbes memoriālais muzejs "Saulrieti" savas programmas apmeklētājiem piedāvās no 1. maija. Un, iespējams, ka šiem muzejiem pievienosies arī Dzērbenes pils.
