“Pirmais princips ir parādīt restaurācijas daudzpusību daudzās nozarēs, otrs – kā tās savstarpēji mijiedarbojas, jo izstādē var redzēt, ka ir objekti, kur strādājis viens restaurators, bet ir objekti, kur divi trīs restauratori, piemēram, koka un tekstila restaurators,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāj Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis.
Mākslas darbi, kas muzeju ekspozīcijās un izstādēs izskatās skaisti un cēli, bieži vien pirms tam ilgu laiku atrodas restauratora darbnīcā, taču šī dzīves epizode paliek vērotājam nezināma. Restauratora darbs parasti paliek aizkadrā, lai cik nozīmīgs un komplicēts tas būtu bijis. Nevienu no materiāliem nevar saglabāt bezgalīgi, bet, rūpējoties par tiem sistemātiski, kvalitatīvi un ar atbilstošām zināšanām, iespējams paildzināt gandrīz katra priekšmeta mūžu.
Latvijas Restauratoru biedrība savā jubilejas izstādē vēlas skatītājiem parādīt dažādas kultūras mantojuma izpētes metodes un restaurācijas nozares, kā arī restaurējamo objektu un materiālu daudzveidību, tādējādi iezīmējot Latvijas kultūrvēsturisko vērtību vidi un cilvēka lomu tajā atšķirīgos laika posmos aptuveni 1000 gadu garumā.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāve Dace Čoldere izstādē aicina pievērst uzmanību informatīvajām slejām blakus darbiem, kur var redzēt, kāds objekts izskatījies pirms.
“Tas ir galvenais, kas atšķir šo izstādi no jebkuras citas, ka ir nelielā spraudziņa, pa kuru var ieskatīties restauratora darbnīcā,” norāda Čoldere.
Čoldere arī vērtē, ka pieprasījums pēc restauratoriem kļūst lielāks, jo cilvēkiem ir arvien vairāk izpratnes par šo jomu, tāpēc viņi meklē profesionāļus, speciālistus ar izglītību, nevis savus dārgumus uztic jebkuram, kurš saka, ka ir restaurators.
Arheoloģija, papīrs, keramika, mēbeles, gleznas, tekstils, militārais mantojums, polihromais koks ir izstādes sadaļas. Izstādē piedalās 80 Latvijas restauratori ar 130 darbiem no Latvijas muzeju kolekcijām, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, privātkolekcijām un dievnamiem.
“Arheoloģiskās tekstīlijas ir unikālas, varam ar tām lepoties, jo citur Eiropā tik daudz tik senu tekstīliju nav saglabājies. Tas ir pateicoties tam, ka mūsu senčiem paticis rotāt tekstīlijas ar bronzas gredzentiņiem un piekariņiem.
Bronzas sāļi palīdz novērst bioloģisko sabrukumu šīm lietām,” vērtē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Restaurācijas departamenta vadītāja Sarmīte Gaismiņa.
Bet, raksturojot restauratora darbu, Gaismiņa norāda, ka restaurācijā arvien galvenais ir cilvēks, tehnoloģijas tikai atvieglo darbu.
“Tehnoloģijas, kas varētu aizstāt zināšanas un prasmes, pagaidām neesmu redzējusi. Svarīgi diskutēt savstarpēji par jauninājumiem, ko apgūst dažādos kursos, jo reizēm jaunums ir īsu brīdi jauns un progresīvs. Ar gadiem novērtē, ka šis jauninājums nav varbūt bijis tik labvēlīgs priekšmetam. Īpaši jādomā par materiāliem, ar ko strādā,” analizē Gaismiņa.
Savukārt Lūsis norāda, ka daudzos gadījumos, lai priekšmets vai mākslas darbs atgūtu kādreizējo izskatu, restauratora veikums ir daudz laikietilpīgāks nekā oriģināla radīšanas laiks.
Izstādes laikā muzejā “Rīgas birža” norisināsies ar Restauratoru biedrības 30 gadu jubilejai veltīta konference. Tāpat paredzēti vairāki pasākumi izstādes apmeklētājiem. Viens pasākumu cikls būs saistīts padomiem cilvēkiem, kuru īpašumā ir senas lietas. Kā tās kopt, kā uzturēt, kā saglabāt mājas arhīvu jeb, kā bilst Lūsis, par to, kā pasargāt savas vērtības līdz brīdim, kad jāaicina restaurators.
Izstāde “No pagātnes uz nākotni. Restauratora darbnīca” mākslas muzeja “Rīgas birža” Lielajā zālē būs aplūkojama līdz 9. jūnijam.
