„No ierakstiem daudz varam uzzināt par Latvijas apdzīvotajām vietām. Piemēram, ierakstā no Lubānas, tur bija tāds vecs centrs kādreiz viņiem – Lakstiena, no Latvijas laikiem, 30.gadiem, un tur izskan mājvārdi viņu vietējie, lietotie, bet viens ir ar tādu kā humora pieskaņu, taču tas ir no tāda latvieša viedokļa, kas nezina izloksnes. Piemēram, teicēja stāsta par Pīsmaļiem. Daudzos tas izsauc smaidu, bet vietējos varas vīros, izrādās, pat nepatiku, jo viņi uzskata, ka tas ir neglīts vietas nosaukums. Tas nosaukums ir māju kopai. Un tad tā stāstītāja arī smej – viņa saka, ka viņai pat ir zvanīts no rajona un vaicāts, nu kad jūs nomainīsiet to neglīto nosaukumu? Viņa saka – bet tas taču nekas neglīts nav, kā bijis, tā lai ir. Senči tā ir nosaukuši. Un, protams, ka tur nekā neglīta nav arī no valodnieka viedokļa, jo „pīs” tas ir īpaša veida purvs. Pīsmaļi – valodnieki to sauc par apvidvārdu," stāsta Lidija Leikuma.
"Vai varam paņemt arī kādus sugas vārdus, varam paklausīties ierakstu no Rucavas un, piemēram, uzzināt, kas tas tāds – dumbēris, vai – tekoņa. Kādu ūdeni, kādu straumīti sauc par tekoņu, ne kuru katru. Latvija ir bagāta arī šādā ziņā, un, protams, ka literārā valoda ne tuvu neietver to, ko sniedz mūsu izloksnes. Mūsu šie paraugi no apmēram 90 Latvijas izloksnēm ļoti daudz šādu sīku pērlīšu, mazu dārgakmenīšu piedāvā,” turpina eksperte.
