Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pusgada laikā gāzes piegādātāju mainījuši vairāki simti, slēdz arī miljonu līgumus

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Nu jau mirušās Daigas stāsts par veselības aprūpes (ne)pieejamību

Gunārs Jākobsons: Toreiz "Mikrofons” bija ļoti cienīts visos slāņos

«Mikrofons» cauri laikiem

Raidījums „Īstenības izteiksme” sākas ar divu izcilu radio personību balsīm – tie ir Lia Guļevska un Gunārs Jākobsons, kuru kopīgi sarakstītā grāmata par leģendāro radio raidījumu „Mikrofons” tikko piedzīvojusi atvēršanas svētkus.

Kas tik nav bijis!

Lia Guļevska: „Kas tikai te nav bijis? Te ir bijis viss. Te ir trauki dauzīti, asaras lietas, prieki bijuši milzīgi un uztraukumi ārkārtīgi, tos pašus aptaujas koncertus gatavojot, jebkurā gadījumā tas viss bija ārkārtīgi skaists laiks."

Gunārs Jākobsons: „Toreiz „Mikrofons” bija ļoti cienīts visos slāņos, un tad jau te bija tāda jezga, ka - vai dieniņ! Jautrības arī gāja vaļā. Un tajā mazajā kabūzītī, kas tagad diemžēl stāv tukšs, mēs arī tādas pudeles dažreiz salikām – nu, minerālūdens tika dzerts, limonāde un citi atspirdzinoši dzērieni... Tā kā atmiņas dabīgi uzjundī šī telpa, bet viss ir izmainījies, un tā tam arī droši vien ir jābūt."

Grāmatas prezentācija notika plašajā Latvijas Radio 1.studijā, bet grāmatā daudz vairāk pieminēta nelielā, savdabīgā istabiņa, kurā darbojās „Mikrofona” redakcija, tāpēc sarunu ar grāmatas autoriem man svarīgi šķita sākt tieši šajā vēsturiskajā telpā, sauktā arī par garo zeķi, šauro olekti vai peles alu. Telpas fiziskā šaurība gan nekādi netraucēja to piepildīt ar teju vienmēr radoši uzlādētu atmosfēru.

Lia Guļevska: „Kā te šobrīd varbūt pietrūkst? - Jja ienāk šajā mirklī, te vairs nav tā gara. To arī nemaz nevar restaurēt, te ir citi laiki un citas nozīmes šai telpai, bet jebkurā gadījumā šī telpa te joprojām ir. Dienas gaisma te neiespīd. Un mēs vasarā vai ziemā, izgājuši Doma laukumā, vienmēr dabūjām miegt acis ciet, jo dienas gaisma spieda acīs, bet vienalga šī telpa bija vismīļākā visā radiomājā. Šīs atmiņas nevar atņemt, tās ir neizdzēšamas."

Atmiņas par „Mikrofona” laikiem tagad ieguvušas arī rakstisku veidolu, un tām būs arī veltīts šīs dienas raidījums „Īstenības izteiksme”. Tās labi sasaucas arī ar Latvijas Radio 92.gadskārtu, kas aprit tieši šodien, jo nenoliedzami - „Mikrofons” ir ļoti nozīmīga visas Latvijas Radio vēstures daļa.

Pie tam interesanta sakritība – Lia Guļevska par „Mikrofona” redaktori arī tika apstiprināta tieši 1.novembrī 1973.gadā.

Pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”

„Mikrofons” piedzima 1965.gada 1.aprīlī, taču nevis kā 1.aprīļa joks, bet gan kā pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”. Ar to arī izskaidrojams „Mikrofona” raidlaiks – septiņi vakarā, tieši tad, kad skanēja „Amerikas balss”, kā arī uzstādījums veidot šo raidījumu brīvāku un atraisītāku nekā pārējās programmas, lai tas piesaistītu pēc iespējas vairāk klausītāju.

Gunārs Jākobsons: „Iniciators bija Nikolajs Neilands, toreiz galvenais redaktors, droši vien toreiz ne jau pēc savas iniciatīvas, bet viņš gāja runāt par šo ieceri pie radiokomitejas priekšsēdētāja Riharda Zandersona. Saruna bijusi visai gara, bet beigās Zandersons teicis – nu, ja tu vari to dabūt gatavu, tad taisi. Tad viņš sāka pulcināt ap sevi, viņaprāt, labākos Latvijas radiožurnālistus. Atnāca šeit strādāt no Ziņu redakcijas Grigorijs Mersons, kurš, starp citu, ir „Mikrofona” nosaukuma autors; atnāca Konstantīns Kristaps, droši vien tāpēc, ka viņš strādāja Sporta redakcijā, kas bija vairāk atraktīva un vairāk saistīta ar dzīvo vārdu ēterā. Aicināja arī mani uz „Mikrofonu”, es sākumā spirinājos pretī, jo biju jau iestrādājies kā diktors un komentētājs, bet mani pierunāja aiziet uz to „Mikrofonu” beigu beigās."

Tā Gunārs Jākobsons atceras pašu sākotni. Viņš gan „Mikrofonā” sāka strādāt dažus mēnešus pēc tā dzimšanas, bet labi atminas arī paša pirmā raidījuma tematiku, par kuru daudz tika runāts radio gaiteņos, un, proti, pirmajā raidījumā skanēja sižeti par Tukuma rožu audzētājiem, pasaules skaistuma karalieņu parādi Lasvegasā, vieta tika atvēlēta arī sportam un intervijai ar tautā iecienīto komponistu Arvīdu Žilinski, kā arī obligātajam politiskajam komentāram.

Latvijas Radio fonotēka glabā pirmā raidījuma redaktora Konstantīna Kristapa stāstu par jaunā raidījuma mērķiem:

„Vajadzēja „Mikrofona 65” mutē ielikt to, kas interesētu visus – jaunus un vecus, strādniekus un lauku ļaudis, optimistus un pesimistus. Lai ikviens materiāls būtu kādam paticis, vārdu sakot, lai būtu rezonanse."

Rezonanses gan tik drīz nemaz nebija, interese par „Mikrofonu” auga lēni un piesardzīgi. Kā atklāj Gunārs Jākobsons, lai to kāpinātu, nācās izmantot gan legālus, gan nelegālus līdzekļus.

Pirmās uzvaras "Mikrofonā" - Raimondam Paulam

Pirmā „Mikrofona” dziesmu aptauja tika sarīkota 1968.gadā, un uzvarētājas gods tajā tika Raimonda Paula dziesmai „Mežrozīte”, par ko savu balsi vēstulēs bija nodevuši pāris simtu klausītāju. Grāmatas atvēršanas svētkos Raimonds Pauls atminējās, kādu dāvanu tolaik saņēmis no radio vadības.

Raimonds Pauls: „Es to labi atceros, kā toreiz uz trepēm man radio priekšnieks iedeva divus māla traukus. Es prasīju: „Par ko?”. Viņš teica: „"Mežrozīte" pirmajā vietā!”. Tad tā bija pirmā, tolaik vēl neievērojama aptauja. Tālāk, jūs paši zināt, kas tur darījās šajos „Mikrofona” aptaujas koncertos!”

Balsotāju skaits strauji sāka pieaugt ar trešo aptauju, kad aptaujā piedalījās 17 000 klausītāju un par favorīti kļuva Paula dziesma „Baltā saule”. Gadu vēlāk aptaujā iesaistījās divreiz vairāk balsotāju - 34 000 un uzvaras laurus plūca Paula dziesma „Teic, kur zeme tā”. Necilu māla trauku vietā skaistas balvas un milzu klausītāju atsaucību guva ne tikai laureāti, bet arī „Mikrofona” veidotāji – redakciju rotāja simtiem visdažādāko dāvanu: rakstaini cimdi, smaržīgi rupjmaizes klaipi, lina galdauti un vēl bezgala daudz citu sirsnīgu sveicienu.

Lia Guļevska - meitēns ar smukiem zābaciņiem

1973.gadā „Mikrofona” pašā epicentrā nokļuva Lia Guļevska, kas sāka darbu kā raidījuma redaktore. Gunārs Jākobsons pirmo tikšanos jau pieminētajā īpašajā Mikrofona redakcijas istabā atminas šādi.

Gunārs Jākobsons: „Ienāca viens tāds meitēns. Te atradās paliels dīvāns, meitēns apsēdās uz šī dīvāna, viņam bija brūni zābaciņi kājās toreiz, itin moderni. Es uzmetu acis – o, kādi smuki zābaki meitēnam! Nu, un tad jau atnāca arī šis meitēns strādāt šeit."

Lia savukārt ļoti dzīvi atminas, kā nākamajā dienā pēc stāšanās darbā tika svinīgi apsēdināta pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda:

„Mani jau šausmas pārņēma, ieraugot šo „memoriālu”, un tad vēl uz tā bija tāds sauklis „Īss prāts – garš materiāls”. Es domāju – zeme, atveries! Kas tagad būs…”

Gunārs Jākobsons: „Mums bija likums, ka materiāla garumam jābūt trīs minūtēm ne ilgāk. Vienai trešdaļai raidījumā jābūt tekstam, divām trešdaļām – mūzikas.”

Dziesmu aptaujas bija „Mikrofona” kulminācijas brīži, bet cilvēkus ļoti piesaistīja arī ikdienas raidījumi, un, kā vērtējis galvenā redaktora vietnieks Jānis Ozols – tieši Lia Guļevska bija viena no tām, kas piešķīla šiem raidījumiem īpaši spožu dzirksteli.

Arī Liai mūžam neaizmirstamas ir tikšanās ar daudzām ļoti izcilām personībām, viņu vidū slaveno Krievijas aktieri Andreju Mironovu:

„Šeit ir ienācis arī Andrejs Mironovs - tad, kad viņš Radio studijā iedziedāja divas Raimonda Paula dziesmas mazajai platītei. Viņam bija jāpiezvana uz Maskavu, es viņu ievedu „Mikrofonā” svinīgi, lai viņš no šejienes piezvana uz Maskavu, un tas bija ārkārtīgi interesanti… Telpā viss gāja ņigu ņegu, skaitīja balsis, jo tieši bija gada nogale, un tad Mironovs sāka runāt pa telefonu ārkārtīgi zemā tembrā, un pēkšņi visi apklusa, paskatījās un ieraudzīja – ārprāts, Mironovs!! Viņš toreiz bija ārkārtīgi populārs. Ja viņš nebūtu sācis runāt savā zemajā balsī, diez vai kāds būtu pamanījis, jo visi bija pārņemti ar balsu skaitīšanu.”

Bet arī pats Maestro Pauls bija allaž gaidīts viesis „Mikrofonā”, un šai saistībā jo sevišķi īpašs ir 1985.gada 8.marta raidījums, kurā Lia Guļevska Raimondu Paulu bija uzaicinājusi par savu partneri raidījuma vadīšanā.

Mēs bijām visi viens

Mikrofonam veltītajā grāmatā Lia Guļevska uzsver – nokļūšanu „Mikrofonā” viņa uztver kā otro laimīgāko brīdi pēc meitiņas piedzimšanas. „Mikrofons” nebija darbs, drīzāk sirdslieta, vaļasprieks un laime, tā bija klausītāju nedalīta atsaucība un mīlestība, kad nav ņēmēju, bet ir tikai devēji, tāpēc arī grāmata būtībā vēsta par mums visiem.

Lia Guļevska: „Īstenībā mēs bijām visi viens. Mēs raidījām klausītājiem, viņi rakstīja mums atpakaļ, tur jau bija tas lielais „Mikrofona” bonuss. Pasakot lielu paldies izdevniecībai „Latvijas mediji”, ka viņi mūs uzrunāja šo grāmatu radīt, es gribu pateikt paldies arī visiem saviem kolēģiem, kuri arī paši rakstīja savas atmiņas, bez mums ar Gunāru šeit ir 51 cilvēks vēl izteicies."

Gunārs Jākobsons: „Kāda kripatiņa šeit ir iekšā no katra, un tāpēc „Mikrofons” tagad pēc šīs grāmatas iznākšanas nepazudīs kaut kur kādos atmiņu labirintos, bet būs grāmatu plauktos, lielajā bibliotēkā un „Mikrofons” dzīvos. Man gribētos cerēt, ka šī grāmata par „Mikrofonu” būs arī stimuls mūsu kolēģiem – gan jaunajiem, gan vecajiem – sākt ausīties un domāt par grāmatu, kas būtu veltīta Latvijas Radio simtgadei. Es domāju, ka mēs visi, visa Latvijas tauta to būtu godam nopelnījusi.”

Lai šis teiktais no Gunāra jākobsona mutes – Dieva ausī un lai pēc astoņiem gadiem 1.novembrī arī radio ēterā varam iepazīstināt ar jauniznākušu un izsmeļošu grāmatu par visa Latvijas Radio vēsturi.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti