Mūsu leģendas

Silavas valša un Dailes teātra himnas autoram Indulim Kalniņam - 100

Mūsu leģendas

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis: Esmu bijis samērā mērķtiecīgs

Zemes mūžs beidzies – sākusies leģendas dzīve. Režisors Uģis Brikmanis

Mēs vēl tiksimies! Režisors Uģis Brikmanis

Uģis Brikmanis savā mūžā izdarīja ļoti daudz. Un arī iemācīja mums ļoti daudz. Par Brikmaņa mūža pēdējo lielo darbu kļuva šīs vasaras Dziesmu un deju svētki. Un tad 9. augustā viņa pēkšņi vairs nebija. Viņam iemērītais ceļš šajā saulē bija beidzies, kaut 2. oktobrī viņam būtu tikai 62. Ir beidzies šīs zemes mūžs, un sākusies leģendas dzīve.

"Uģis man reiz teica – mēs vēl tiksimies! Viņš bija pārliecināts, ka gars un dvēsele ir nemirstīgi. Un dvēseles, kas zemes dzīvē bijušas tuvā kontaktā, arī Tur nepazaudē kopīgo saikni. Kaut nu viņam izrādītos taisnība,” saka komponists Mārtiņš Brauns – viens no ciešākajiem Uģa Brikmaņa domubiedriem mākslā.

Abi sapazinušies studiju laikā Latvijas valsts konservatorijā (tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmijā). "Uģis mācījās jaunākajā kursā jeb Šapiro kursā, kur bija arī Maija Eglīte, Ivars Brakovskis, Alvis Birkovs. Tad nu Uģis un Alvis ar mani sapazinās. Drusku jau biju kļuvis populārs ar "Sīpoliem". Vēlāk Uģis piedalījās visās "Sīpolu" režijās, arī "Mauglis" ar laiku pārceļoja uz "Sīpoliem". Kad no grupas aizgāju uz "Sindi putnu dārzu", Uģi piejūdzām tur klāt – viņa ieguldījums tur bija ļoti svarīgs."

Par leģendāro Jaunatnes teātra iestudējumu "Mauglis" ar Ulža Bērziņa pantiem, Mārtiņa Brauna mūziku un režisoru tandēmu – Alvi Birkovu un Uģi Brikmani, komponistam ir ļoti spilgtas atmiņas: "Viņi abi bija līdzvērtīgi jaunie režisori – Alvis bija menedžeriskāks, Uģis – vairāk aktieris, Mārai Ķimelei galvenās lomas spēlēja. To izjutu kā lutinājumu – ka "Mauglī" mani ieskatīja kā cilvēku, ar kuru var sadarboties. Tālāk bija "Liela brēka, maza vilna".

Uģis ļoti strauji sevi bagātināja – daudz lasīja, ļoti daudz mūziku klausījās – viņš zināja vairāk nekā es ar visu savu muzikālo izglītību un obligāto mūzikas vēsturi!

Pēcāk Uģis viens pats veidoja izrādes – brīva un vaļīga bija "Vikas pirmā balle”, daudznozīmīga arī "Suns un kaķe"."

Ar miljonāra atvēzienu

Mārtiņš Brauns sirsnīgi pasmaida, ka savās fantāzijās Uģis Brikmanis izrādījis miljonāra atvēzienu: "Parasti viņš iecerēja tādas lietas, par kurām likās – ārprāts, to taču nevar, to nevajag! Un beigās – skaties, bet Uģis ir celmlauzis daudzām lietām. Miljonāra atvēziens viņam bija kaut vai cirkā – dzelzceļa sliedes ar visiem gulšņiem pie ziloņiem dabūt iekšā... Tas bija ko vērts!

Tas miljonāra atvēziens viņam bija visās lietās. Un apbrīnojams cilvēciskums! Neviltots prieks par otra veiksmēm. Ne nauda, ne slava uz viņu neiedarbojās.

Viņam nekad nav piemitusi slavas kāre. Tik jocīgi! Katram putnam gribas būt krāsainam, katram vīram gribas būt populāram, slavenam. Viņš tāds nebija. Viņu nevarēja nopirkt uz projektu. Jā, viņu varēja ieinteresēt, bet ne nopirkt par naudu.”

Brauns labi atminas laikus, kad Uģis Brikmanis bija Latvijas Radio teātra galvenais režisors 90. gadu vidū. Visvairāk atmiņā palicis "Tristans un Izolde" – vēstījums, kas tika sadalīts 32 cēlienos jeb 32 radio bildēs. "Atceros to, ka programmā to nolēma iekļaut 09.09.

Uģis teica, ka radio bildes jāveido tā, lai, klausoties tās aizvērtām acīm, visu redzētu kā kino. Viņš ļoti piestrādāja, lai radio bildes būtu tādas kā kino – ar trokšņiem, mūziku, elektroniskajiem instrumentiem, ierakstu iespējām. Tagad klausoties, ir sajūta, it kā tikai vakar tas būtu veidots.

Uģis bija viens liels feinšmekers – viņš atrada kvalitāti arī lietās, kas sākotnēji šķita galīgi nekvalitatīvas, bet vēlāk izrādījās, ka ir īsts brīnums!”

Uģis Brikmanis 2018. gada Dziesmu svētku laikā

Radikāli un līdz galam

Ciešs Uģa Brikmaņa domubiedrs bija arī diriģents Viesturs Gailis – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesors, operstudijas "Figaro" vadītājs. Abi kopā mācījušies Konservatorijā (tagad JVLMA) – Brikmanis aktieros un režisoros, Gailis – diriģentos.

Pirmā profesionālā sastapšanās notikusi 1988. gadā, Latvijas Nacionālajā operā iestudējot Hamperdinka "Ansīti un Grietiņu", kas diemžēl palika vienīgais Brikmaņa darbs mūsu Baltajā namā. Bet 2008. gadā Brikmanis sāka strādāt Mūzikas akadēmijā par aktiermeistarības pasniedzēju.

"Ja filozofiski – viņš mācīja būt lielam māksliniekam, mācīja dziļumu. Ja praktiski – mācīja jauniešiem aktiermeistarību, turklāt mācīja būt labiem, teicamiem aktieriem,” stāsta Viesturs Gailis un neslēpj – darba metodes Brikmanim bijušas nesaudzīgas:

"Viņš mācēja tik dziļi, ar tik nežēlīgiem piemēriem visu darīt… Viņš mīlēja ļoti radikālus, nežēlīgus piemērus, asociācijas. Tā radikāli, līdz galam."

Par abu sadarbības augstāko sasniegumu Viesturs Gailis sauc Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijas "Figaro" iestudējumu – Astora Pjacollas operu "Marija no Buenosairesas". Tāpat arī festivāla "Dominante" iestudējumus – Respīgi operu "Ēģiptes Marija", Hindemita operu "Ilgais Ziemassvētku mielasts”, Martinu "Ariadni" un Stravinska "Lakstīgalu".

Jādara tas, ko nevar nedarīt

Pavisam jaunu radošo kontaktu Uģis Brikmanis tika izveidojis ar producentu Ģirtu Majoru – tas bija episkais darbs pie 2018. gada Dziesmu svētkiem.

"Tā sajūta, ka saproti – tu esi diletants salīdzinājumā ar jebko, ko dari iepretim Uģim, kurš visu dara ar citu iedziļināšanās pakāpi,” atminas Majors.

Viņaprāt, tas arī bijis šo Dziesmu svētku lielais trumpis – ka to priekšgalā bija cilvēks, kurš līdz pārākajai pakāpei un niansēm izprata svētku būtību, prata atdot pareizo godu, pareizā  svarīguma pakāpē visu sarindot. "To nevar bez zināšanām.

Tā ir ģēnija pazīme – savos darbos viņi iegulda tādu enerģijas apjomu, ko normāls cilvēks nevar izdarīt.

To, ko Uģis ieguldīja Mežaparkā, nevar salīdzināt ne ar ko."

Ģirts Majors neslēpj – kad uznākot slinkums vai panīkums, vienmēr atcerēšoties Uģi:

"Atcerēšos viņa veidotos zīmējumus, tabulas, kuras saņēmu naksnīgos e-pastos. Kad tu slīksti savā ikdienā, jāsaprot – ja gribi pavirzīties uz priekšu, ir jāpieceļas. Vienmēr arī atcerēšos Uģa teicienu, ka jādara nevis tās lietas, kuras gribas darīt, bet tās, kuras nevar nedarīt."

Majors atminas vēl kādu Brikmaņa teicienu par Dziesmu svētkiem – ka šajā projektā nav sīkumu: "Un to varēja redzēt tikai tad, kad noslēguma koncerts bija veiksmīgi noslēdzies. Tāds darba tikums, kas mums būtu jāpārņem.”

Viņš visu laiku bija ceļā

Īpaši tuva draudzība Uģi Brikmani vienoja ar dziedātāju Ievu Paršu, pianistu Aldi Liepiņu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi. Kopā veidoti neskaitāmi projekti.

"Uģis man asociējas ar rīkstnieku. Viņš pats varēja būt tā rīkstīte – viņš visur kaut ko juta, meklēja, visu laiku bija ceļā. Sasaistē ar kaut ko, ko pārējie nemaz nenojauš,” stāsta dziedātāja Ieva Parša.

Atceras Orests Silabriedis: "Reiz Uģis izved mani Daugavmalā pirms Rīgas svētkiem – no paša agra rīta, kad Daugavmala tukša un nobloķēta, un saka tā: "Tad, kad tu rakstīsi manu nekrologu, atceries, lūdzu – mans spēles laukums ir liels…" Jā, plašums, milzīgā, lielā teritorija, bet abi esam strādājuši pat izteikti mazā laukumā."

Uģis Brikmanis un Orests Silabriedis Latvijas Radio I studijā

Ieva Parša stāsta: "Bet mazais laukums ir lielā sastāvdaļa – tas veido Uģa brīnumu, ka viņš to spēja saskatīt. Un vēl man bija sajūta, ka mēs visi esam viņa ģimene. Visi, kas bijām projektos ar viņu kopā – ka tā ir mana ģimene."

Aldis Liepiņš atceras: "Kad Uģis aizgāja, mēs, palicēji, runājāmies par viņu. Izrādās, ļoti daudziem cilvēkiem bijis tieši tāpat! Tā tuvā, intīmā saprašanās. Sajūta, ka tieši tu esi tas īstais draugs.

Labi atceros kādu reizi – lai paspētu uz koncertu, noīrēja mums, mūziķiem, glaunu BMW – lai "coini" un ar glanci varētu aizbraukt, tā pašam pazaudējot savu honorāru.

Tādas cilvēciskas īpašības, kas viņu darīja par mīļu draugu.”

Vēl Liepiņš sajūsminās, cik ļoti labi Brikmanis izpratis mūziku. "Nebūdams profesionālis mūzikā, viņš brīžam sajuta to labāk par tiem, kas bija skolojušies. Kā seismogrāfs! Mums iznāca daudz sēdēt blakus un vētīt mūziku – kas derēs, kas nederēs. Tad sapratu viņa antenu jutīgumu. Liels prieks bija darboties viņa gudri veidotā procesa vadībā – visam iekšā bija degošais kodols."

Arī nenotikusi iecere ir realitāte

Tikām dzejnieks Uldis Bērziņš, atminoties 2003. gada koncertu "Teiksma par latvieti", stāsta lūk, ko: "Nemūžam man tādas ieceres nebūtu, bet  Uģis teica, ka vajag tekstu, kur latvietis saduras ar tautasdziesmu – kā viņš reaģēs, kā pateiks? Lika uzvest iekšēju drāmu, ko izraisīs šī provokācija – ka jāpasaka kas tāds, kas ir augstāks par mani. Tā, ka esi spiests žņaugt asinis no pirksta. Viņš smīnēdams skatījās, kā es tur vienā vai otrā virzienā mētājos."

Dzejnieks pasmaida, ka Brikmanis pratis savdabīgi parādīt un pierādīt, ka arī nenotikusi iecere ir notikusi realitāte. "Viņam bija ideja, ko darīt pie Brīvības pieminekļa.

Līdz ar to, ka Brīvības piemineklis ar visām trim zvaigznēm šaujas augšā, būtu labi, ja trīs zvaigznes atspoguļotos tikpat dziļi lejā, kur gruntsūdeņi. Atspoguļoties dzīlēs.

Kādas trīs reizes pie tās tēmas atgriezāmies, un arvien vairāk no reizes uz reizi sapratu, ka nav atšķirības, vai Uģis pats tam tic, ka to var realizēt, vai arī viņš realizē to verbāli. Un tas gan viņam, gan mums un arī Dievam varbūt ir viens un tas pats.”

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti