Kā «nevajadzīgo lietu fakultāte» atkritumu poligonā kļuva par muzeju

Veclaicīga pūra lāde. Boksera cimdi. Telefona aparāti ar ripu. Gleznas. Veci saimniecības piederumi. Kādam tie ir nevajadzīgi krāmi, kam vieta izgāztuvē. Bet kādam citam – nepelnīti izmestas lietas, kuras ir vēlme saglabāt. Tā arī radies Nenovērtēto lietu muzejs uzņēmuma “Liepājas RAS” apsaimniekotajā reģionālajā sadzīves atkritumu poligonā Grobiņas novadā.

Muzejs atrodas administrācijas ēkas otrajā stāvā. Priekšmeti ir visdažādākie. Tie visi atrasti atkritumos, kas atvesti uz poligonu, un darbiniekiem nav cēlusies roka tos nodot utilizācijai. Sākumā šīs lietas vienkārši glabātas, taču 2013. gadā kļuvis skaidrs – no šīs kolekcijas iznāktu neliels muzejs. Nosaukums radies pats no sevis. Šķiet, ka Latvijā tas ir vienīgais šāds muzejs.

“Kura ir visvecākā manta? Neesam speciālisti, mums ir grūti novērtēt. Droši vien kāda no lietām, kas tika izmantotas saimniecībā,” “Liepājas RAS” vides pārvaldības speciāliste Laima Lapiņa Rus.lsm.lv autorei norāda uz telpas stūri, kurā ir dažādi saimniecības piederumi. Un turpina: “Domāju, ka visvecākā droši vien ir šī lielā pūra lāde, ļoti labi saglabājusies, tikai atslēgas nav. Un tas bija viens no pirmajiem priekšmetiem, kas tika atlikti maliņā, jo bija žēl. Agrāk visādas vecas mēbeles un citus koka atkritumus sazāģējām un atdevām maznodrošinātajiem Grobiņas iedzīvotājiem kā kurināmo. Bet

šo lādi puišiem kļuva žēl sazāģēt.

Arī veci radioaparāti ir starp pirmajiem priekšmetiem.”

Starp muzeja pirmajiem eksponātiem ir Jāņa Beltes glezna, kas tika atrasta atkritumos 2012. gada rudenī. Kāds poligona darbinieks – cilvēks ar augstāko izglītību mākslā – uz audekla, kas bija slikti saglabājies, spēja atpazīt Beltes gleznojumu. Jānis Belte (1893-1946) ir pirmais Latvijas līvu mākslinieks, gleznojis ainavas naivisma stilā, 30. gadu vidū dzīvojis un strādājis Liepājā. Bija zināms, ka pavisam saglabājušies astoņpadsmit viņa darbi, šis ir deviņpadsmitais. Toreiz Liepājas muzeja darbinieki pauduši gandrīz pilnīgu pārliecību, ka autors ir Belte. Tagad gleznu var aplūkot, dodoties augšup pa kāpnēm uz muzeju.

Ir daudz vecu albumu ar ģimenes fotogrāfijām. Laima pieļauj, ka

nez vai radinieki izmet atkritumos ģimenes arhīvus. Drīzāk to dara cilvēki, kas nopirkuši dzīvokli vai māju un tur šīs lietas atraduši.

Piemēram, smalks XIX gadsimta dāmu tualetes skapītis, bīstams skuveklis, cigarešu etvijas, īsts vērpjamais ratiņš, ķiveres un naģenes. Daudz padomju laika lietu. Un “ļeņiniāna”, protams. Portrets, kā arī “Bezzemnieki pie Ļeņina” – īsta lubu bildīte, kurā “proletariāta vadonis” sirsnīgi runājas ar kalpiem gājējiem.

Ir rakstāmmašīnas, aritmometri, kasešu un lenšu magnetofoni, radioaparāts ar plašu atskaņotāju, skaņuplates, dažādi mūzikas instrumenti. Kādreiz bijusi arī mandolīna ar gravējumu uz metāla plāksnītes “Muzikalijas tirgotava M. DZERVENS, Liepajā, Vaksales ielā 11”. Pēc dažiem gadiem piezvanījis kāds cilvēks, kurš teicis, ka mandolīna piederējusi viņa vectēvam. Atbraucis uz poligonu, pastāstījis darbiniekiem, ka viņš ir tā paša Dzērvēna mazdēls, tad nu viņam mandolīna ar prieku uzdāvināta. Tomēr, pēc Laimas teiktā, tas bijis vienīgais gadījums, kad kāds gribējis atgūt pazaudētu lietu.

(Tiem, kas šaubās: uzziņu grāmatā “Liepājas pilsētas Firmu un Tirdzniecības-Rūpniecības Uzņēmumu SARAKSTS par 1924. gadu” jeb “Verzeichnis der Libauer Firmen und Handels- und Gewerbe-Unternehmungen für das Jahr 1924” ar numuru 234 rakstīts: DZĒRVENS, Miķelis Jēkaba dēls, mūzikas instrumentu, šujmašinu un velosipedu tirgotava Vakzales 11)

Grāmatu te tagad ir daudz mazāk, jo pirms pāris gadiem daži veci ledusskapji tika pārveidoti par skapjiem atkritumos izmestām grāmatām, un tās var paņemt katrs, kurš vēlas. “Cilvēkiem ļoti patīk! Gan grāmatas labprāt ņem, gan ilustrētos žurnālus!” stāsta Laima. Viņa ir pārliecināta, ka nekādi digitālo datu nesēji neaizstās papīra lapu čaukstoņu.

Muzeja jaunieguvums ir putekļu sūcējs “Saturnas”. Tas te nonācis ikgadējās, jau desmitās, akcijas “Štepseles ceļojumi” laikā. To “Liepājas RAS” rīko skolēniem, stāstot viņiem par elektroierīču pareizu utilizāciju. Veci putekļu sūcēji bija divi, otrs bija “Raketa”. Apaļais “Saturnas” tika pasaudzēts – to nenosūtīja pārstrādei, bet tam atrada mājvietu muzejā.

Starp muzeja eksponātiem Laimai ir savs favorīts: “Šī lieta mani jau no paša sākuma piesaistīja. Varbūt tā ir neizskatīga, tomēr… Man kopš bērnības patikušas skaisti izgrieztās maliņas vecām fotogrāfijām. Taču nevarēju pat iedomāties, ka tādas taisa ar šādu speciāli fotopapīram domātu “giljotīnu”!”

“Vēl man patīk šī lietiņa, arī asociējas ar bērnību. Un sakultu putukrējumu!” Laima rāda vienkāršu kulšanas slotiņu.

Nenovērtēto lietu muzejs kopš 2017. gadā piedalās Muzeju naktī. Laima priecājas, ka parasti ierodas ļoti daudz cilvēku – brauc no Liepājas līdz Grobiņai, pēc tam vēl līdz poligonam, tātad cilvēkiem patiešām ir interese. Bez muzeja apmeklējuma parasti tiek piedāvāta arī ekskursija pa atkritumu poligonu: “Tā ir vēl viena iespēja pastāstīt, kas mums te notiek, kur paliek atkritumi, cik liels atkritumu kalns te pie mums ir, dažādas tehnoloģijas rādām… Mēs arī parasti rīkojam ekskursijas un aicinām uz muzeju, visbiežāk pie mums brauc skolēni un studenti. Vidēji gadā ir 2500 apmeklētāju.”

Daudzas vecas lietas bērniem izraisa lielu pārsteigumu. Piemēram, svari, kādi agrāk bija visos veikalos.

Bērni nesaprot, kā var uzgriezt numuru ar tālruņa disku. Un kā ielikt kaseti magnetofonā.

Tad palīdz vecāki. Tā ir daļa no uzdevumiem, kas bija viktorīnā vienā no Muzeju naktīm. Vēl jādrukā teksts ar mehānisko rakstāmmašīnu un jāatrod informācija enciklopēdijā, nevis interneta meklētājā.

Gandrīz visu apmeklētāju uzmanību piesaista arī “kombains” – telefona, lampas, pulksteņa, mūzikas lādītes un vēl kaut kā apvienojums. Laima smejas, ka tas pievelk ar savu spīdumu. Tomēr piebilst, ka tas ir mūsdienu ražojums senatnīgā stilā, pietiek paskatīties uz plastmasas podziņām.

Nenovērtēto lietu muzejā pavisam ir vairāki simti priekšmetu. Un būs vēl. Jo atkritumu arī kļūst vairāk.

Laima teic, ka ir tāds profesionālais joks –

kā zināt, ka tuvojas krīze? “Atkritumos parādās vairāk lūpu krāsas tūbiņu.

Sievietēm gribas sevi palutināt. Kurpēm un kleitām naudas var nepietikt, bet jaunai lūpu krāsai atradīsies. Tad nu, tiklīdz atkritumos ir vairāk lūpu krāsas tūbiņu, ir skaidrs – sākušās ekonomikas problēmas..” Taču tagad šī pazīme nez vai darbojas – kāda lūpu krāsa masku režīma laikā?

“Atkritumi pēdējā laikā ir mainījušies – ļoti daudz iepakojuma, tagad taču veikalos visu fasē. Un, protams, maskas un cimdi…” piebilst Laima.

P.S. Ārkārtējās situācijas laikā Nenovērtēto lietu muzejs apmeklētājiem ir slēgts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt