Ar koncertu un īpašu izstādi Vecpiebalgā atzīmēs Kārļa Skalbes 140. jubileju

Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis Kārlis Skalbe – literāts un sabiedriskais darbinieks, kura dzīve cieši savijusies ar Latvijas likteni. Kā rakstnieks un politiķis viņš izauga reizē ar ideju par Latvijas valsti, bet mūža nogalē bija spiests to pamest bēgļu laivā. Tuvojoties Skalbes 140. gadadienai, viņa memoriālajā muzejā „Saulrieti” Vecpiebalgā tapusi izstāde, kas iepazīstina ar rakstnieka piemiņas lietām. Izstādi atklās piektdien, 16. augustā, kad Skalbes piemiņai Vecpiebalgas baznīcā skanēs arī Jāņa Lūsēna dziesmas ar Skalbes dzeju.

Ar koncertu un īpašu izstādi Vecpiebalgā atzīmēs Kārļa Skalbes 140.jubilejuMāra Rozenberga

    Kad augusta rītā ierodos Vecpiebalgā, kamenes apņēmīgi vāc pēdējo nektāru no „Saulrietu” mežrozēm.

    Bet „Saulrietu” goda istabā rīta drēgnumu jau kliedē kamīns, ko iekūrusi Vecpiebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule.

    „Šajā mājā Kārlis Skalbe ar ģimeni dzīvoja vasarās no 1926. gada līdz 1944. gadam, un no šejienes arī Skalbes ģimene 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās,” stāsta Grudule.

    Piektdien šeit durvis vērs Skalbes 140. gadadienai veltīta izstāde, kas skatītājam atklāj mazāk zināmas lappuses no Skalbes mūža pēdējiem gadiem, arī kā bēglim Zviedrijā.

    Līdz pat mūža beigām 1945. gada aprīlī Skalbe saglabāja cerības drīz atgriezties mājās. To rāda arī izstādē izliktās smeldzīgās vēstules kolēģim Jānim Kārkliņam.

    Lūdzu Līvai Grudulei nolasīt kādu fragmentu:

    Tā mēs varam noraizēties un noskumt par savām mazajām nelaimēm, bet ko lai saka mūsu draugi un kolēģi Berlīnē, kur nāk virsū boļševiki? Tā ir liela nelaime, kuras priekšā apmulst prāts. Grūti ir saprast mūsu likteņa gaitas. Vai tas ir akls, jeb viņu vada kāds augstāks prāts?” – tās ir kara beigas, un šādu pārdomu draugu starpā ir ļoti daudz.

    Izstādē redzami arī Skalbes literāro darbu rokraksti, kas tapuši pēdējā mūža gadā Zviedrijā.

    „Ir „Mazās piezīmes”, ir pēdējā pasaka „Jūrnieka Gaigala piedzīvojumi”," turpina Grudule. "Dzeju ļoti bieži ir iedvesmojušas bēgļu gaitas:

    Aiz sāpēm man mute bij mēma
    Un sirds kā izsīcis strauts,
    Kad naidnieks dzimteni ņēma.
    Es redzēju liesmās un dūmos
    Aizejam Aiviekstes krastu,
    Slīdot ar bēgļa nastu.
    Man bij tik acis, ko raudāt,
    Bet raudāt man nebija ļauts,
    Man sirds bij kā izsīcis strauts.
    Tik vienaldzīga bij debess,
    Kad zeme asinis dzēra,
    Bij laimīgs, kas zobenu tvēra.

    Šis ir viņa rokraksts, un šajā pirmajā variantā mēs redzam, ka viņš raksta „bēgulis”. Tas ir interesanti, jo vēlāk publikācijās parādās vārds „bēglis”. Es aizdomājos par to, cik grūti un smagi Kārlim Skalbem tas bija. Manuprāt, viņš apzināti lietoja vārdu „bēgulis”, jo šim vārdam ir vēl smeldzīgāka, dziļāka nozīme nekā „bēglim”,” spriež Grudule.

    No muzeja krājuma īpaši šai izstādei izcelts arī Skalbes bēgļu gaitu koferis, mētelis un citi priekšmeti, ko tikko tapušajam muzejam 80. gadu beigās nodeva Skalbes meita Ilze. Līdzās tam – arī interesantas liecības par Skalbes dzīvi Latvijā 30. gadu beigās, piemēram, Skalbe šaržos un karikatūrās.

    Līva Grudule rāda Skalbes šaržus

    „Piemēram, Valentīna Zosta šaržs „Kārlis Skalbe kā rakstnieku arodbiedrības priekšsēdētājs”, kurā Skalbe redzams ar tintes pudelīti uz galvas un spalvu rokā, vai arī Vidberga „Kārlis Skalbe kafejnīcā”. Tā ir īpaša tēma, jo kafejnīcas bija vieta, kur viņš rakstīja, iedvesmojās. Viņam patika būt dzīves vidū,” stāsta Grudule.

    Vēl kādu interesantu stāstu par Skalbes personību glabā viņa lakoniskās vizītkartes, kur tik vien kā iespiests vārds un uzvārds baltas lapiņas vidū.

    „Šī ļoti vienkāršā, klasiskā vizītkarte ir ļoti „skalbiska”. Ja viņš gribēja to kādam dot, viņš otrā pusē uzrakstīja vēl kādas rindiņas vai kādu sirsnīgu veltījumu, bet viņš nebija no tiem, kam patiktu dažādas greznumlietas ap sevi. Arī „Saulrietu” iekārtojumā to ļoti labi var redzēt. Tas nav ozolkoka rakstāmgalds ar apkalumiem, bet gan ļoti vienkāršs galds. Tikpat vienkārša ir viņa vizītkarte – bez zelta burtiem un tituliem, pasarg dievs, jo tas galīgi nebūtu Skalbes garā," norāda muzejniece.

    Skalbes dzimšanas diena ir 7. novembrī, bet muzejs šoreiz nolēmis to atzīmēt jau vasarā, kamēr rakstnieka vasaras māja vēl nav ziemas miegā.

    Izstādi papildinās koncerts, kurā operdziedātāja Kristīne Zadovska dziedās Jāņa Lūsēna dziesmas ar Skalbes vārdiem, bet aktieris Mārtiņš Vilsons lasīs Skalbes pasakas. Tā ir tradīcija, kas „Saulrietos” lielu popularitāti guva jau pirms 10 gadiem, atminas Līva Grudule.

    „Šogad sapratām, ka „Saulrieti” ir piecas reizes par mazu šādam pasākumam, lai gan noskaņa šeit, protams, ir ļoti īpaša. Bet dziesmu klausīties gribētāju ir daudz vairāk, tādēļ šoreiz izvēlējāmies koncertu rīkot Vecpiebalgas baznīcā, kur Kārlis Skalbe ir kristīts,” skaidro Grudule.

    Skalbes jubilejas apmeklētāji šai dienā aicināti piespraust pie apģērba kādu ziedu, līdzīgi kā to savulaik mīlējis darīt arī pats rakstnieks.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti