Ar diviem šīs ekspozīcijas veidotājiem, vēsturniekiem Lieni un Albertu Rokpeļņiem, tikās Latvijas Radio.
Valmieras muzeja Krājumu nodaļas vadītājs Alberts Rokpelnis kopā ar dēliem demonstrēja, kā pagatavot viduslaiku ēdienu. Tiesa, pavards tur ir digitāls, bet visas receptes gan īstas. Šī ekspozīcijas sadaļa ir arī apmeklētāju iecienīta.
"Tas ir ejošais, it sevišķi bērniem. Te ir tas stāsts par tehnoloģisko advancētību, un tā nav kaut kāda datorgrafika vai zīmējums. Tā ir reāla panna, uz kuras bija uzlikta kamera, sagriež gaļu un filmē. Tāpēc tas vizuālis ir pilnīgi dzīvs, tas ir īsts. Tās ir receptes, kuras Liene ir pētījusi un atradusi dažādos arhīva dokumentos, pēc tam tās ir ieliktas šajā digitālajā, virtuālajā stāstā, mēs zinām, ko ir ēduši valmierieši, mēs to varam pagatavot," pastāstīja Rokpelnis.
Jaunā ekspozīcija ir veidota tā, ka viss, kas nav novietots aiz stikla, ir aptaustāms, un arī apmeklētāji var līdzdarboties, izzinot pilsētas vēsturi. Vispirms, ienākot ekspozīcijā, apmeklētāji saņem simbolisku, interaktīvu atslēgu, ar kuras palīdzību var ieslēgt video, kā arī dažādos citos ceļos atslēgt Valmieras stāstus.
"Ir stāsts par Valmieras pili, no kā arī visa pilsēta lēnām sāk izaugt un kļūt par tādu varenu, spēcīgu viduslaiku pilsētiņu šeit, Livonijā. Un arī Hanzas tēma, kas ir neatraujama mūsu pilsētas daļa. Tirgotāji, amatnieki, kas veido savukārt divas pārējās tēmas, visa ekspozīcija ir veidota tā, ka savijas jaunais ar veco," pastāstīja Liene Rokpelne.
Alberts Rokpelnis papildināja: "Ekspozīcijas interaktivitāte ir saistīta ar vairākām lietām: pirmkārt, ir digitālais, otrkārt, ir oriģinālā substance un, treškārt, ir manuālās lietas. Tātad ikvienu lietu, ikvienu atvilktni, kas nav aizslēgta, cilvēks var apskatīt, šeit, piemēram, mēs varam pasmaržot piparmētru tējas."
Darbs jaunās ekspozīcijas izveidē aizsākās, var teikt, pirms gadiem desmit. Liene Rokpelne pastāstīja, ka, pētot senos dokumentus, ir arī daudzi interesanti atklājumi par Valmieru, tā izdevās atrast senāko pilsētas ģerboni un arī pilsētas vārdu.
"Tas vēsturnieka darbs ir līdzīgs izmeklētāja darbam, un ļoti bieži kādu lomu nospēlē arī nejaušība. Man bija iespēja doties uz Lībekas arhīvu, un tur arī atradās senākais ģerbonis, uz kura tad ir senākais nosaukums "de Woldemer"," pastāstīja vēsturniece.
Ekspozīcijas tapšana prasīja ne vien pašiem vēsturniekiem izpētīt dažādus dokumentus, bet arī domāt, kā pasniegt šo Valmieras vēstures stāstu, lai tas būtu saistošs gan bērniem un jauniešiem, gan senioriem.
"Jā, protams, vajadzīgs šis digitālais risinājums, bet tajā pašā laikā cilvēks ir izsalcis redzēt to oriģinālo, īsto. Jo telefoni, datori, planšetes – tas viss mums šobrīd ir mājās. (..) Tas, ko mēs redzam – bērni atnāk, jā, protams, ir tās lietas, kur viņi spēlējas, piemēram, šī digitālā plīts, tā iet uz urrā, viņi tur pavada stundas, bet viņi vairāk ceļ koka pils maketu vai spēlējas ar tām manuālajām, reālajām lietām. Savukārt vecāka gadagājuma cilvēki bauda digitālos priekšmetus.
Es domāju, ka viena no panākumu atslēgām pašai ekspozīcijai ir tā, ka mums nāca palīgā vietējā invalīdu biedrība,
lai skatītos, vai tas ir ok, atbilstoši cilvēkiem ar kustību traucējumiem, cilvēkiem ar redzes traucējumiem, kur ir tās lietas, kuras mums vēl vajag uzlabot," atklāja Liene Rokpelne.
Ekspozīcijā gaidīti arī cilvēki ar suņiem pavadoņiem.
Daļa ekspozīcijas izvietota jaunieceltajā stikla ēkā, kas ir virs pilsdrupām. Bija arī daudz iebildumu par būvēšanu uz senajiem mūriem.
"Caur šo stikloto korpusu tad var apskatīties un redzēt arī vecos apjomus, to, kas ir saglabājies no pils," norādīja Liene Rokpelne.
"Līdz ar to mēs ne tikai vēsturi, ne tikai muzejiskās vērtības, bet arī arhitektūru liekam kopā. Tas varbūt ir tas unikālais, kur mēs varbūt varam salīdzināties ar labākajiem paraugiem pēdējos gados, par ko es priecājos. Mēs neesam vienīgie, un mēs neesam varbūt ne visās jomās paši labākie, bet tā galvenā tendence, ka pēdējo desmit gadu laikā ļoti spēcīgi, labi aprīkoti un apveltīti ar talantīgiem darbiniekiem muzeji parādās ārpus Rīgas. Tie nav tikai vēsturiski lielie, skaistie, spēcīgie muzeji – Rundāle vai Turaida, vai Cēsu pils, bet arī citur, tas pats "Alūksnes bānītis", Dobeles pils, Āraiši, Liepājā Hoijeres kundzes nams. Tā ka ir vietas, kur braukt un skatīties.
Cilvēki, brauciet uz laukiem un meklējiet muzejus," piebilda Alberts Rokpelnis.
Abi vēsturnieki atzina, ka šī ekspozīcija ir arī kā dzinulis turpināt Valmieras vēstures izpēti. Jau janvārī Liene dosies uz Vīni, kur vācu ordeņa centrālajā arhīvā pētīs senos dokumentus, un, iespējams, arī tie glabā kādus interesantus vēstures faktus par Valmieru.
