Ne katra diena ieiet vēsturē, un ne katra slava ir mūžīga. Pārskatot muzeja krātuvēs noglabātas vēstures liecības, kas – līdzīgi atmiņām – laika gaitā sākušas balēt un irt, tapusi izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Izstāde būs aplūkojama no 1. marta līdz 31. augustam.
Muzejs – kara laika bērns
Izraudzītā izstādes tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai.
"Izstādē ir ļoti daudz un dažādas domas, hipotēzes, pieļāvumi, kuriem mēs ejam cauri, un laikam tādas vienas galvenās domas droši vien nav, bet tas fokuss ir atmiņas fenomens. Respektīvi, kā vispār mēs atceramies, kas ir kultūras atmiņa, un kāpēc mēs tik bieži to jaucam vai liekam vienā groziņā ar piemiņas praksēm," stāstīja Vanags.
Viņš skaidroja, ka piemiņas prakse būtībā ir rituāls, kurā ļoti labi var iztikt arī bez atmiņas. Piemēram, var pieminēt Brīvības cīņu dalībniekus, īpaši neko daudz nezinot par pašām Brīvības cīņām.
"Ļoti daudzi muzeji arī burvīgi funkcionē šajā piemiņas režīmā, nefunkcionējot savukārt kā tāda atmiņas pārneses institūcija," pauda Vanags.
Tāpat izstāde ļaus ieskatīties Medicīnas vēstures muzeja pagrabstāvā, kur līdz šodienai saglabājušies fragmenti no 1950. gados veidotās muzeja ekspozīcijas.
"Šajā izstādē mēs muzeju ieraugām kā tādu kara laika bērnu, jo muzejs ir tapis, veidojies okupācijas gadu pirmajās desmitgadēs ar visām no tā izrietošajām sekām. Tātad ar ideoloģisko nodevu pildīšanu, ar varoņu nemirstības kultiem, ievērojamu cilvēku cildināšanas praksēm. Tā ir realitāte, ar kuru mēs šobrīd muzejā saskaramies, ieejot krājumā," stāstīja Liniņa.
Proti, muzeja krājumā ir uzņemtas lietas, praktizējot šos ideoloģiskos diktātus, bet, mainoties sociālpolitiskajam kontekstam un paaudzēm, ir jāmaina tas, kā mēs raugāmies uz šīm lietām, viņa atzīmēja.
"Zinātniskās padomes sēde"
Papildus izstādei kā atsevišķs mākslas darbs nākusi klāt arī speciāli veidota filma. Pēc muzeja bēniņos atrastiem senu sapulču un zinātnisko sēžu protokoliem ir tapusi Toma Harjo un Zanes Zajančkauskas veidota filma par muzeja tapšanas vēsturi – "Zinātniskās padomes sēde".
"Filma izauga no strādāšanas pie izstādes. Neviens jau mēs nedomājām, ka mēs taisīsim filmu. Es gāju uz muzeja arhīvu, jo gribēju atrast kaut ko, ar ko varētu padarīt redzamas tās idejiskās diskusijas, kas ir bijušas ap ekspozīciju veidošanu 50., 60. un 70. gados. Jo muzejā joprojām ir atsevišķi stāvi un ekspozīcijas daļas, kā tās 70. gados bija iecerētas, uz tādām joprojām mēs skatāmies," stāstīja Zajančkauska.
Ejot cauri arhīva materiāliem, viņa nonāca līdz apbrīnojami labi protokolētām muzeja zinātniskās padomes sēdēm.
"Protokoli sāka uz mani runāt, un es sapratu, ka tur vispār ir materiāls video darbam. Proti, ka būtu vērts izcelt ne tikai kādu zīmīgu citātu, bet tiešām tos protokolus lasīt skaļi un apspriest. Tas, man liekas, mums ir īpaši izdevies, jo filmas pamatā ir scenārijs, kurā ir tikai teksts no protokoliem. Tā ir kolāža, kurā katram teikumam ir izsekojams, kurā gadā kurš to ir teicis," stāstīja Zajančkauska.
Vēsturiskā taisnīguma centieni
"Viena lieta, kuras nav filmā, bet ir izstādē, ir [vēlme] ienest vēsturiskā taisnīguma centienus, jo, kā Kristīne minēja, muzejs ir kara laika bērns. Tas, ko mēs saucam par Paula Stradiņa kolekciju, lielā mērā patiesībā ir daļēji izglābtas, savāktas, pievāktas citu kolekcionāru mākslas kolekcijas, bibliotēkas," norādīja Vanags.
Pauls Stradiņš studēja Pēterburgā no 1914. līdz 1921. gadam, viņš ļoti tieši pieredzēja Pirmo pasaules karu un revolūcijas Krievijā.
"Tad, kad Krievijas armija ienāk Latvijā, viņš ļoti labi saprot, kas tūlīt notiks, viņš ir redzējis nacionalizāciju, viņš ir redzējis, kā kolekcijas un bibliotēkas vienkārši pazūd. Tāpēc viņš staigā pa Rīgas tukšajiem dzīvokļiem ar namu pārvaldes izdotām pilnvarām, ka viņš vāc lietas muzejam.
Tas nozīmē to, ka tas, ko mēs visus padomju gadus esam saukuši par Paula Stradiņa kolekciju, patiesībā ir izsūtīto un bēgļu gaitās aizbraukušo cilvēku vākums, kurš ir pa kripatām savilkts kopā," skaidroja Vanags.
Citādi visas šīs vēstures liecības, kā arī vairumā gadījumu tas notika, nonāktu padomju armijas virsnieku pārvaldībā.
"Tā ir tā realitāte 1944.–45. gadā. 70–80% Mežaparka māju ir armijas kazarmas un oficieru dzīvokļi. Šie [Stradiņa] centieni kaut ko saglābt, par tiem, protams, atklāti nedrīkstēja runāt, par tiem joprojām nerunā neviens," norādīja Vanags.
Līdz ar to izstādes mērķis ir ne tikai pētīt un vētīt Medicīnas vēstures muzeju, bet vispār pacelt jautājumu, ko tad tas īsti nozīmē, – padomju okupācijas laikā dibinātas atmiņas institūcijas.
