Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Lai kaut kā novērstu viņa domas no piedzīvotā likteņa sitiena, dzīvesbiedre Anna ierosinājusi sākt kaut ko komponēt meitiņas piemiņai.
Tiek iecerēts balets "Maija", kura libretu līdz galam izveido vācu literāts Oskars Grosbergs (1862–1941), kādreizējais Pēterburgas vācu avīzes redaktors, kurā ap 400 interesantas mūzikas kritikas publicējis arī Melngailis.
20. gadsimta 20. gados Grosbergs bijis redaktors Rīgas avīzei "Rigasche Rundschau".
Arhīvā guļ autora un Nacionālās operas 1926. gada līgums par baleta uzvešanu. Toreiz pietrūcis pavisam maz, lai tas tiktu nodots skatītāju vērtējumam.
Latviešu dzejnieks un žurnālists, laikraksta "Jaunākās Ziņas" un žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) savās atmiņās "Latvijas preses karalis" (Grāmatu draugs, 1962) raksta, ka lielā mērā šo nodomu īstenot traucējis Emiļa Melngaiļa paštaisnīgums un ķildīgums.
Pie konjaka glāzītes apspriežot latviešu baleta jautājumu un to, kā tā trūkums kaitē jaunās valsts prestižam, Melngailis paziņojis, ka viņam jau ir gan librets, gan muzikālas idejas un Operas toreizējam direktoram Teodoram Reiteram (1884–1956) tik jāgādā no valdības avanss – 3000 latu. Tieši Reiters nesot atbildību par šīs nacionālās idejas – pirmā latviešu baleta īstenošanu vai nogremdēšanu.
Zināms, ka Melngailis un Reiters viens otru necieta ne acu galā. Komponists diriģentu dēvējis par provinces pelēksvārci un nav atzinis viņa muzikālās spējas, bet diriģents savukārt draugiem nav slēpis, ka Melngaiļa kora dziesmas, ko autors neļaujot viņam diriģēt, skanot kā slāvu ērģeles.
Kārkliņš parūpējies, lai žurnāla "Atpūta" pirmajā numurā būtu vesela lapaspuse veltīta iecerētajam baletam. Rakstu izlasa ne tikai operā, bet arī Saeimā un ministrijā, un nevienam negribas būt vainīgam tāda nacionāla darba aizkavēšanā. Avansu izsniedz, un skaņradis sēžas pie klavierēm.
Melngailis stāstījis, ka pie baleta mūzikas viņš strādājis "divus vasaras mēnešus stingrā darbā ik dienu līdz vēlai naktij. … tas iesniegts Nacionālajai operai, un nākamajā sezonā paredzams uzvedums." (Gil. Kā radās balets "Turaidas roze". Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10.1935.). Bet kādu dienu no operas nākusi nelāga vēsts.
Baletnieki sakot: "Pēc tās mūzikas mēs gaisā gan varam uzlēkt, bet zemē tik drīz vairs netiekam…" Melngailis uz to atcirtis: "…vai lai rakstu, ka zemē nolec, bet augšā vairs netiek? Kas prot dejot, visas notis izdejos. Bet tai krievietei, baletmeistarei Fjodorovai es savu baletu izķēmot nedoš. Ko viņa sajēdz no latviešu mākslas."
Kad Melngailim norāda, ka tāds noteikums līgumā nav paredzēts, viņš nopietni sadusmojas un iesaka to pakarināt labierīcībās uz nagliņas. (Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis: Grāmatu draugs, 1962)
Baletā ir daudz tautas ieražu skatu, un tas balstās tautas mūzikas materiālā. Otrā cēliena Jāņu nakts skatam komponētā dziesma "Jāņu vakars" ir viena no latviešu koru mūzikas augstākajām virsotnēm.
Pats Melngailis par savu lolojumu teicis: "Balets atspoguļo pretstatus starp eiropejisko mūziku, kuru reprezentē poļu temperaments ar vācu lirisko jūsmu no vienas puses, ar rotaini raženo senatnes krāšņumu, kādu rāda gan Latavas, gan Kursas senatnēji skaņotie danči – no otras puses. […] Viena otra doma še ir tieši manis sacerēta, bet lielu pulku laimīgu izdomu esmu aizņēmies no paša klātā pūra. No košās senatnes ir tautā paglabājušās ne vien gadskārtas atskaņas, ne vien Jāņu līgošana, bet arī ziņģes, kas dziedātas līdztekus dančiem."(Gil. Kā radās balets "Turaidas roze". Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10. 1935.).
Pēc vairākiem gadu desmitiem, 1955. gadā 25. aprīlī, toreizējā Latvijas Padomju komponistu savienībā notikusi mūzikas kritikas sekcijas sanāksme, kuras dalībnieki klausījušies un no jauna apsprieduši Emiļa Melngaiļa baleta "Maija" mūziku. Referents bijis Jēkabs Mediņš. Jaunās ideoloģijas gaismā vērtēts, ka latviešu zemnieku un vācu augstmaņu attiecībām baletā nav pietiekami asa šķiriskā antagonisma.
Pēc mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa domām, dziļākais iemesls, kādēļ balets nav virzīts uzvešanai, tomēr bijis iesīkstējušais aizspriedums pret Melngaiļa instrumentālo mūziku kopumā. Tai trūkstot tematiskās attīstības Bēthovena vai Čaikovska mūzikas garā. Melngailis turpretim seko senajām mūzikas formām, kuru princips ir variantveida attīstība un ostinato struktūras.
Tāpat ir bijuši iebildumi, ka Melngailis baletu instrumentējis pārāk skopi – kā mazam orķestrim vai tautas skaņurīku ansamblim. (Klotiņš, Arnolds. Kā radās balets "Turaidas roze". Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, 1.02.1999.)
Tā Melngaiļa balets "Maija – Turaidas roze" joprojām gaida savu skatuves uzvedumu.
