Izstādi gatavojām vairāk nekā gadu, tajā bija iekļauti 40 unikāli tautastērpi, katrs izstādīts ar sava darinātāja un valkātāja stāstu. Aizlienētie tērpi tagad aizceļojuši atpakaļ pie saviem saimniekiem, taču lielākā daļa tērpu ir daļa no muzeja "Latvieši pasaulē" krājuma un ir atgriezušies savās bezskābes kartona un zīdpapīra gultās muzeja krātuvē.
Par šo izstādi var droši teikt, ka tā ir bijusi visveiksmīgākā muzeja 16 gadu pastāvēšanas laikā, un tieši no atpazīstamības skatpunkta – vairāki košie un apbrīnojamie izstādes tautastērpi tika aprakstīti presē, TV un radio sižetos. Starp apmeklētājiem bieži gadījās cilvēki, kuri bija atnākuši apskatīt tieši to, par ko bija dzirdējuši medijos – Zosāra kundzes ar roku izšūtos Praulienas brunčus vai Lauras Sāns bērnības Bārtas tērpu, kas tapis bēgļu nometnē no palagiem, aizkariem un nacistu karoga…
Izstāde Dziesmu un deju svētku vasarā
Izstādes atklāšana tika veiksmīgi ieplānota jūnija sākumā, kad Latvijā knapi bija sācies skolēnu vasaras brīvlaiks un ļaudis bija izsalkuši pēc ziņām, kas saistītos ar ilgi gaidītajiem jubilejas Dziesmu un deju svētkiem. Mūsu izstāde kā daļa no Dziesmu un deju svētku paplašinātās programmas bija viens no pirmajiem vēstnešiem Rīgā, kas redzamā veidā daudzināja mūsu dzīvo mantojumu – tautastērpu tradīciju, kas viskrāšņāk Latvijā un pasaulē atklājas tieši svētku laikā.
Visas vasaras garumā mums bija īpašas palīdzes – lietišķās mākslas studiju audējas Aija Lasenberga un Māra Pinka. Viņas demonstrēja un ļāva izstādes apmeklētājiem pamēģināt aušanu uz "dzīva" muzeja priekšmeta – Helgas Kivickas, vēlāk Annas Apines stellēm, kuras projektētas un būvētas Fišbahas bēgļu nometnē Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Izstādes apmeklējumu pavadīja Laumas Cennes un Michael Pinsonneault Kanādā ierakstītās steļļu skaņas, kuras ik pa brīdim ieklaudzējās izstādē.
Noteiktos laikos un dienās izstādē bija satiekami draudzīgi "sarunbiedri" – Laine Kivilande, Brigita Eichmane, Ilze Bērziņa un Ināra Eihenbauma. Viņas bija gatavas ar apmeklētājiem apmainīties ar domām par izstādes eksponātiem un tēmām. Izstādes trīs mēnešu garumā sarunbiedrus iepriecināja tikšanās ar visdažādākajiem izstādes apmeklētājiem – ārzemju latvieši ar radiem, vietējie interesenti: ģimenes, rokdarbu pratējas, bibliotēkas konferenču dalībnieki, Ukrainas bēgļi, starptautisko programmu studenti. Vasaras beigās ik pa brīdim izstādes telpas piepildīja ārzemju tūristi no kruīza kuģiem, savā īsajā pieturas laikā "ieskrienot" arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – viņus izstādē redzētais fascinēja un ieinteresēja! Apmeklētāji arī paši stāstīja par līdzībām un atšķirībām savas zemes tautastērpu darināšanā un valkāšanā un par savu personīgo pieredzi bēgļu gaitās.
Bažām nebija pamata
Kā jau allaž, izstādes veidotājus nodarbina domas par to, kā publika izstādi uztvers. Vai satura veidotāju doma būs skaidri nolasāma? Vai izstādītie tautastērpi būs drošībā? Vai tie būs labi redzami? Vai ir par daudz teksta? Varbūt – par maz? Katra šāda detaļa tika rūpīgi izrunāta ar izstādes mākslinieci Tatjanu Raicinecu, kuras dizains krāšņos tautastērpus un to stāstus izcēla industriālā stalažu "rāmī".
Tiesa, lielākās bažas mums bija par to, kā Latvijas etnogrāfijas speciālisti uztvers izstādīto tautastērpu dažādību un izdomas bagāto izpildījumu. Kuratoru izvēle izstādāmajiem tērpiem apzināti bija tāda, lai demonstrētu ārzemju latviešu tautastērpu daudzveidību, tērpu darināšanas un valkāšanas stāstu nianses. Kaut arī visi izstādītie tērpi demonstrēja cieņu pret latviešu etnogrāfisko mantojumu un vairāki no tiem ir darināti ar lielu meistarību un precizitāti, izstādē bija eksponāti, kuros varēja saskatīt ļoti radošu pieeju tautastērpa šūdināšanai un komplektēšanai. Tas lielā mērā saistīts gan ar atrodamo informāciju, gan valkāšanas vajadzībām, gan materiālu pieejamību, kas ārpus Latvijas ir pavisam cita. Par laimi, bažas palika bažu līmenī – etnogrāfi, rokdarbu meistari un citi speciālisti trimdā darinātos tērpus iepazina ar interesi un sapratni, apbrīnojot gan to darināšanas īpašas metodes un paņēmienus, gan latviešu centienus ārpus Latvijas uzturēt savu kultūru un tradīcijas.
"Dzīvie eksponāti"
Spilgtākie notikumi izstādes laikā bija tikšanās ar tērpu valkātājiem un īpašniekiem, speciālistu sarunas un lekcijas. Šajos omulīgajos pasākumos izskanēja sirsnīgi un daudzveidīgi stāsti. Piemēram, Rolands Blezūrs stāstīja, kā viņa māte Zenta tika galā ar tautastērpu darināšanu četriem ātri augošiem bērniem Anglijā. Evita Lisovska stāstīja par savu no krustmātes mantoto Bārtas tērpu, kurš šūts bēgļu nometnē Vācijā un tagad tiek valkāts Latvijā. Ilona Uskalis aprakstīja Abrenes tērpu, kuru darināja vairāki rokdarbu meistari Anglijā un uzdāvināja "Abrenes" pils Francijā līdzdibinātājai Anitai Lediņai kā spēcīgu izturības un identitātes simbolu. Beļģijas latviete Dace Ulmane pastāstīja, kā viņa, nebūdama šuvēja, pamazām gādā tautastērpus ne tikai saviem trim bērniem, bet arī šuj tērpu daļas Briseles latviešu dejotājiem.
Par izstādes kulmināciju uzskatāma tieši Dziesmu svētku nedēļa, kad izstāde bija pilnum pilna ar apmeklētājiem un izstādē satikās trīs cienījamas stāstnieces – tautastērpu īpašnieces, katra no sava kontinenta. Māra Siksna, Maija Hinkle un Rita Jefimova stāstīja ne tikai par saviem tērpiem – izstādes eksponātiem, bet arī par dzīvi trimdā – latvietības ieaudzināšanu savās ģimenēs ārpus Latvijas, par neatlaidīgo darbu, lai citus pasaulē izglītotu par latviešu tradīcijām, kultūru, valodu. Viņu pieredzes bagātie stāstījumi un klātbūtne bija ļoti aizkustinoša un iedvesmojoša izstādes apmeklētājiem.
Iepazīsti digitālo izstādi internetā!
Noņemot izstādi, jutām pretrunīgas sajūtas. Kaut arī bijām gandarīti, ka muzejam uzticētie tērpi visu vasaru ir bijuši pieejami publikai un ka izstāde labi apmeklēta un augstu novērtēta, vienlaikus tomēr skumām par īso izstādes apskates laiku. Lai izstāde dzīvotu ilgāk un būtu pieejama tiem, kuri nevarēja izstādi redzēt klātienē, esam atklājuši digitālo izstādi interneta mājaslapā.
Katram tērpam digitālajā izstādē veltīta atsevišķa lapa. Tajā tautastērps aplūkojams gan kā muzeja eksponāts šodien, gan vēsturiskā uzņēmumā – kādreizējā valkātāja mugurā. Pietuvinātas tērpa detaļu fotogrāfijas ļauj izpētīt un novērtēt rokdarbu daudzveidību. Turklāt izstādi bagātina arī audiostāsti, kas tērpos palīdz pamanīt neparasto. Tos ierunājušas lieliskas balsis – Liene Sebre latviešu un Iveta Ivansone angļu valodā.
Izstāde kā aizraujošs un krāšņs ceļojums diasporas tautastērpu pasaulē veidota plašam interesentu lokam: tā ne tikai atspoguļo tautastērpu daudzveidību un dažāda veida rokdarbus, bet ļauj ielūkoties arī mūsu tautiešu raibajā dzīvesstāstu klāstā 20. gadsimta dramatisko vēstures notikumu kontekstā. Iedziļināties vairāk ļauj izstādes laikā notikušo lekciju un diskusiju video ieraksti, kā arī ekskursija, kuru vada izstādes kuratores Marianna Auliciema un Ieva Vītola. Mazu bērnu vecākiem un skolotājiem noderīgas būs krāsojamās lapas un papīra lelles, kuras var ietērpt dažādu novadu tērpos, mācoties atšķirt svārkus no brunčiem un tādējādi apgūstot tautastērpa daļu nosaukumus.
Šī izstāde nebūtu bijusi iespējama bez mūsu muzeja draugiem visā pasaulē, viņu ilgstošā atbalsta un krāšņajiem dāvinājumiem. Muzejs un pētniecības centrs "Latvieši pasaulē" ir pateicīgs ikvienam no jums! Paldies par jūsu ģimenes stāstu uzticēšanu, nozīmīgu dzimtas relikviju dāvināšanu, par viesošanos izstādē un muzejā šovasar, par draudzīgiem un atbalstošiem vārdiem, par pārliecību, ka ārzemju latviešu pieredze ir vērtīga Latvijas vēstures un mantojuma daļa. Paldies, ka jūs palīdziet mums to izstāstīt citiem!
Pateicamies arī izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" atbalstītājiem Valsts kultūrkapitāla fondam, Latvijas Republikas Kultūras ministrijai, Sabiedrības integrācijas fondam, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai, Latviešu fondam, Rīgas valstspilsētas pašvaldībai, Ritas Grīslis-Sējas piemiņas ziedojumiem.
"Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē"
Publikācija tapusi sadarbībā ar muzeju "Latvieši pasaulē".
