Eiropas kultūras galvaspilsētas tradīcija vēsturiski veidojusies kopš 1985. gada, un pirmo reizi tās vēsturē par galvaspilsētu ir kļuvis vesels reģions – Zalckamergūta (Salzkammergut) Austrijā, ko veido 23 pašvaldības ar centru Bādišlē (Bad Ischl), kurā dzīvo aptuveni 14 tūkstoši cilvēku.
Kalnu ieskautais iekšalpu un lauku iezīmētais reģions atšķiras arī ar noslēgtāku mentalitāti. Saka, ka cilvēki Bādišlē, kas ir ķeizara, viņa pēcteču un turīgu kūrviesu rezidence, diezgan rezervēti izturas pret dīvainībām. Varbūt tieši tāpēc Eiropas kultūras galvaspilsētas programma, it īpaši atklāšanas koncerts, bija provokatīvs un konservatīvākus ļaudis pat šokējošs. Par to nedaudz vēlāk, jo mana iepazīšanās ar Bādišli sākās 18. janvārī kopā ar citvalstu preses pārstāvjiem, ar kuriem kopā izstaigājām nelielās pilsētiņas nozīmīgākās vietas.
Pastaiga Bādišlē
Protams, ka vēsture te lielā mērā saistīta ar Hābsburgu dinastiju un Austrijas ķeizarisko ģimeni, īpaši Franci Jozefu I, kurš monarhiju valdīja 68 gadus un Bādišlē pavadījis gandrīz visas vasaras, te svinējis savu 81. dzimšanas dienu. Lai arī dzimis Vīnē, viņš patiesībā ir ieņemts Bādišlē, jo vecāki ilgāku laiku netikuši pie mantinieka, līdz slavenais ārsts, fiziķis Francis Virers (Franz Wirer) erchercogienei Sofijai ieteicis sāls procedūras, kas aizvedis līdz gaidītajam rezultātam – dēlam, ko mēdz dēvēt par Sāls princi.
Viņa dzīve ir nesaraujami saistīta ar Bādišli – līdz mūsdienām saglabājusies tradīcija, kas gan ne visiem patīk, tomēr katru gadu 18. augustā tiek svinēta ķeizara Franča Jozefa dzimšanas diena, un pulksten desmitos no rīta baznīcā skan viņam veltīta Lielā mesa, kas beidzas ar impērijas himnu, kas tagad ir Vācijas himna.
Tas notiek baznīcā, uz kuru mēs devāmies vispirms, kopā ar gidi – gvatemalieti Noelju Torres de Glaseri, kura 30 gadus dzīvo Bādišlē. Gide stāstīja, ka pirms 200 gadiem Anselmā, netālu no Lincas, piedzimis vēlāk slavenais austriešu komponists un ērģelnieks Antons Brukners. Un no imperatora Franča Jozefa četriem bērniem jaunākā meita Marī Valerī nolēmusi laulāties šajā Bādišles baznīcā. Tas bijis kas patiešām īpašs, jo ķeizaram piederēja milzīgi īpašumi ar daudzām ļoti skaistām baznīcām, bet meita izvēlējusies tieši šo nelielo baznīciņu Bādišlē. Par godu tam viņi uzaicinājuši pašus labākos mūziķus, kuru vidū bijis arī Antons Brukners. Ievērības vērtas šajā baznīcā esot arī ērģeles, to ir pat divas. Vienas ērģeles tikušas restaurētas – tās ir vienas no lielākajām Austrijā, ar 4105 stabulēm. Bet otras ērģeles atrodas uz baznīcas jumta, ko nevar redzēt, bet var dzirdēt, kā skaņa pa cauruli aizplūst līdz baznīcas priekšpusei. Tātad ļoti visaptveroša skaņa. Taču šis prieks Bruknera laikā nebijis ilgs, jo stabules neizturējušas temperatūras maiņas un pāris mēnešos saplīsušas. Lai varētu tās saglabāt ilgāku laiku, šobrīd ērģeļu stabules ir izolētas. (Atkāpei – šajā baznīcā noticis koncerts, kurā muzicēja lietuviešu ērģelniece kopā ar sitaminstrumentālisti, atskaņojot arī Sofijas Gubaiduļinas darbu.)
Bādišles baznīcai izveidota arī mobilā lietotne. Novietojot telefona ekrānu pret dievnamu, parādās stāsti un kustīgas bildes, un mūs uzrunā pats Antons Brukners, stāstot, ka viņš šeit muzicē katru vasaru kopš 1863. gada un ir spēlējis dažādos svētkos.
Sākotnēji 13. gadsimtā celtā baznīca bijusi ļoti maza, līdz Marija Terēze 18. gadsimtā izdomājusi to paplašināt. Baznīcas patrons ir Svētais Nikolajs, kas katoļu tradīcijā sargā kuģotājus un ceļiniekus. Tā kā šeit tika iegūta sāls, tad arī nauda tika pelnīta, pārdodot un pa ūdensceļiem kuģos nogādājot sāli uz citām vietām. Šim biznesam noderēja Nikolaja aizbildniecība, tāpēc daudzās vietās upēs un ezeros ir redzamas mazas kapeliņas ar Svēto Nikolaju un krucifiksu.
Tālāk pilsētā nonākam pie Lehāra teātra. Austriešu/ungāru komponists Francs Lehārs ir viens no operetes žanra spožākajiem pārstāvjiem, turienes iedzimtais un Bādišles lepnums.
Gide stāsta, ka savulaik Lehārs šo teātri uzdāvinājis pilsētai, bet Bādišles vadība sapratusi, ka nevar atļauties to uzturēt, tālab četri vīri nolēmuši, ka viņi šo mājokli nopirks un saglabās pieejamu dažādiem kultūras pasākumiem. Gatavojoties 2024. gadam kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam, ēku bijis nepieciešams renovēt, modernizēt iekštelpas, bet, tā kā teātris ir iekļauts kultūras mantojuma sarakstā, izmaksas sniedzas no 12 līdz 19 miljoniem eiro. 2027. gadā ēkai jābūt pilnībā atjaunotai. Gide uzsver, ka ir svarīgi saprast, – kultūras galvaspilsēta nav tikai ideja vienam gadam, bet gan attīstība, ieguldījumi, un agrākais 2030. gadā varēšot veikt mērījumus vai atskaites.
Lehārs bija viens no mīļākajiem Ādolfa Hitlera komponistiem, taču šis kontroversālais fakts nemazina viņa mūzikas spozmi un lielumu. Lehārs šeit strādājis pie operetes žanra, un tā joprojām ir galvenā mūzikas dzīves daļa vasarā, kad no jūlija vidus līdz augusta beigām notiek Bādišles operetes festivāls. Saprotams, ka teātra ēka tam kļuvusi daudz par mazu, savulaik par to maksājis arī ārsts Virers – ļoti svarīga persona Bādišlei, jo viņš sapratis, ka ar sālsūdeni vien – bez lielāka piedāvājuma – ilgākam laikam nepietiks.
Virers panācis, ka te tiek ierīkots kinoteātris, tāpēc ēkas priekšā ir divu svarīgu cilvēku skulptūras – aktieris Helmuts Bergers, tāds austriešu Džordžs Klūnijs, kas saistīts ar kino, un dziedātājs, aktieris un dramaturgs Johans Nestrojs no teātra pasaules. Katru otro gadu kādam no māksliniekiem, kam bijusi īpaša nozīme un veikums Bādišles labā, tiek piešķirts Johana Nestroja gredzens. Šogad gredzenu saņēma austriešu aktrise Adele Noihauzere.
Ejot tālāk pa ielu, izdzirdam pulksteņa zvanus. Pats pulkstenis ir nedaudz līdzīgs "Laimas" pulkstenim Rīgā. Bez laikrāža tam ir arī zvanu kaskāde, kas katru stundu atskaņo ieprogrammētu melodiju. Mūsu piestāšanas brīdī skan Austrijas himna, ko tagad par savu sauc vācieši, bet speciāli pilsētas viesiem tiek atskaņots koris no Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta".
Apejot līkumu ap Kūrparku, kur atrodas arī lielā Kongresu un teātra ēka, nonākam Promenādē pie Traunas upes.
Trauna ir viena no galvenajām reģiona upēm, kas sākas Šteiermarkā/Štīrijā (Steiermark), tad cauri Hallštates ezeram nonāk Bādišlē, tālāk turpinās līdz Lincai, kur visbeidzot ietek Donavā. Promenāde gar Traunas krastmalu vēsturiski bijusi publikas socializācijas vieta – dāmas cepurēs un garās kleitās pastaigājās šurpu turpu, lai būtu pamanāmas.
Te redzama arī dzeltena māja, kas tagad ir pilsētas muzejs un ko no jauna atvērs šā gada jūlijā. Agrāk tā bija viesnīca, kurā apmetās imperators Francis Jozefs ar ģimeni.
Lai ko teiktu Romija Šneidere, viņi pirmoreiz ar Sisī satikās tieši šajā viesnīcā, nevis medībās, kā daudzi domā pēc filmas noskatīšanās!
Tas ir brīnišķīgs muzejs, atklāts 20. gadsimta 80. gados, un tagad piedzīvo pārvērtības ar laikmetīgu skatu uz vēsturi.
Gide Noelja Torres de Glasere mums turpina stāstījumu, ka te redzamās skaistās mājas savulaik piederējušas cilvēkiem, kas pārdeva sāli. Viņiem bijusi nauda, tostarp arī Cauneram (Zauner), kurš esot pats labākais kūku meistars Austrijā. Kopumā ķeizaram bijušas trīs konditorejas – Dēmels, Zahers un Cauners. Bet Cauners esot labākais, un nekādā gadījumā nedrīkstot aizbraukt no Bādišles, nepagaršojot viņa saldumus vismaz vienā no divām konditorejām. Piemēram, Zaunerstollen – Caunera tuneļus, ko gatavo no tumšās šokolādes, izmantojot vafeles un karamelizētas mandeles. Esot tikai divi meistari pasaulē, kas mākot to pagatavot, – viens mītot Vīsbādenē (Wiesbaden), otrs Bādišlē. Kāds no konditoriem izdomājis pārstrādāt vafeles, tās sadrupinot un izveidojot kā cepumu tuneli – to iespējams nopirkt gan lielu kā klaipu, gan mazus tunelīšus. Šobrīd Cauners ir viena no lielākajām Bādišles kompānijām, tajā strādā 135 cilvēki, no kuriem 26 ir kūku gatavotāji, un viņi darina 200 dažādus produktus.
Ķeizara villā
Pirmās dienas noslēgumā visus pēc vērienīgas preses konferences gaidīja skaists vakars Ķeizara villā, uz kurieni viesus vizināja divu zirgu pajūgi ar pārsegtām kulbām jeb ratiem, jo mazliet līņāja. Villā mūs sagaidīja austriešu tautas mūziķi, atspirdzinājumi un skaistas tikšanās.
Pati iespaidīgākā bija īsa parunāšanās ar imperatora Franča Jozefa mazmazdēlu Markusu Habsburgu-Lotringenu.
Par šo negaidīto mizanscēnu man jāpateicas mūsu gidam, Kurtam Johannesam Šnegam, kurš 45 gadus nostrādājis bankā, iepazinies ar Habsburgiem, tagad ir pensijā, bet septiņas dienas mēnesī vada ekskursijas Ķeizara villā. Viņa zināšanas prasītos izpaust atsevišķā raidījumā. Pagaidām tikai viens jautājums – kāpēc cilvēkiem būtu jāapciemo Bādišle?
Un atbilde ir šāda – jo Bādišlē var piedzīvot Austrijas vēsturi, brīnišķīgu vietu un Zalckammergūtas skaistumu, kuru savulaik baudīt braukuši cilvēki gan no Vīnes, gan visiem monarhijas nostūriem, lai pabūtu tur, kur vasaras svaigumu baudīja pats imperators. Augstākā sabiedrība vēlējās būt ķeizara tuvumā. Kāpēc lai ļaudis brauktu šurp šodien? Te ir skaisti ezeri, tīrs ūdens, labs ēdiens, skaista ainava, te ir droši, un vietējie ir viesmīlīgi un priecājas par viesiem no visas pasaules. Visi brauc uz Vīni, bet šajā namā pulsējusi ķeizara asinsrite. Šeit viņš varēja atļauties būt vienkārši cilvēks, nevis turēties pie stingrā Vīnes protokola. Mēdz teikt, ka šeit, Bādišlē, cilvēki ķeizaru satika biežāk nekā Vīnē.
Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas ceremonija
Un tad jau klāt arī Bādišles kā Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas ceremonija. To pagodināja daudzas prominences – Austrijas vicepremjers, kultūras ministrs, intendanti un ļoti daudz priecīgu vietējo un viesu, kas pulcējās kongresu un teātra nama laukumā Kūrparkā.
Bādišlei ļoti paveicās ar laiku – pēc divām bezsaules un nokrišņu dienām 20. janvāris atausa saulains un spirgts, un tāds tas saglabājās visu dienu.
Pasākums bija ļoti vērienīgs, tas notika lielajā Kūrparkā pie kultūras, kongresu un teātra centra. Atklāšanā goda vietā bija sievietes – gan vakara vadītāja, gan televīzijas tiešraides vadītāja, gan četras organizatores, ieskaitot māksliniecisko vadītāju Elizabeti Švēģeri, arī Bādišles birģermeistare ir sieviete – Inese Šillere.
Vispirms pa skatuvi pārvietojās tādi kā gaismas cilvēki – 23 meitenes, kuras no visām pusēm bija apkarinātas ar daudzām lampiņām, simbolizējot 23 pašvaldības, kā viņi paši saka, – tumsas laikmetā gaismas cilvēki mums ir ļoti nepieciešami.
Arī pūtēji, fanfaras bija 23, no visām pašvaldībām. Viņi ļoti šarmanti atskaņoja Eiropas himnu – Bēthovena Odu priekam. Ik pa brīdim ieskanējās fanfaras, bet viens no lielākajiem blokiem un priekšnesumiem atklāšanas pasākumā bija brīdis, kad uz skatuves parādījās Toms Noivirts jeb Končita Vursta (Conchita Wurst), kas mums pazīstama no Eirovīzijas dziesmu konkursa, dzimis vienā no blakus pilsētiņām, ar paša komponētām dziesmām, lielisku bekvokālu, draudzīgs tēls ar sirsnīgu uzrunu par pāri nedarīšanu vienam otram un cilvēcību. Pārsteidzošs bija Dorisas Ūlihas priekšnesums "Pudertanz" (Pūderdeja) – iekļaujoša performance Antonio Vivaldi "Gadalaiku" fonā ar pilnīgi kailiem cilvēkiem – dažādu ādas krāsu, viņu vidū, noprotams, arī transpersonas, tāpat cilvēki ratiņkrēslā.
Nosaluši, bet kustībā, bārstoties ar pūderi jeb sāli, jeb sniegu, demonstrējot "ķermenisko daudzveidību un individuālo skaistumu".
Publikas reakcija bija ļoti atbalstoša. Iespējams, Latvijā un daudzviet citur tas nebūtu iespējams, vismaz bērni noteikti būtu aizvesti lielā attālumā, lai viņi neko tādu neredzētu.
Savdabīgs un stilīgs tradīciju un jaunā salikums bija jodlers – Huberts Goizerns (Hubert von Goisern) un 1000 balsu koris (bērni, jaunieši, seniori), skaista sadziedāšanās un saspēlēšanās ar pūtējiem. Pie sitaminstrumentiem sēdās Zalcburgas zvaigzne, 32 gadus vecais profesors Kristofs Zīcmanis. Burdonā piedalījās arī publika.
Viens no centrālajiem atklāšanas pasākumiem bija arī Oskara Štrausa operete "Sieviete, kura zina, ko vēlas" – stāsts par operetes dīvu Manonu Kavalīni, kura sagroza vīriešiem galvu, spilgts operetes Sudraba laikmeta darbs, kas ataino modernas sievietes tēlu – mazliet izlaidīgu, svaigu un bezkaunīgu. Operete nav bijusi bieži iestudēta, jo ebreju/austriešu komponists Oskars Štrauss 1939. gadā bija spiests emigrēt uz Parīzi, bet no turienes vēlāk uz Ņujorku un Holivudu. Austrāliešu režisora, vēl nesen "Komische Oper Berlin" mākslinieciskā vadītāja Barija Koskas (Barrie Kosky) iestudētā operete bija šarmanta, asprātīga, vienā elpas vilcienā. Tikai ar diviem aktieriem-dziedātājiem – Dagmāru Manceli un Maksu Hopu, kuri katrs atveidoja pa desmit lomām, gandrīz nenoejot no skatuves, pārģērbjoties, mainot tēlus, dzimumus, balss tembrus – vienkārši lieliski!
(Operetes izrādi pagodināja arī Zalcburgas festivāla kādreizējā līdere Helga Rabla-Štādlere un pašreizējais vadītājs Markuss Hinterhoizers.)
Ko vēl apskatīt reģionā?
Atgriežoties pie reģiona apskates, Zalckammergūta ir bijusi ļoti iecienīta mākslinieku dzīves un atpūtas vieta.
Stundas braucienā no Bādišles piebraucam pie skaistā Aterezera (Attersee), kur savulaik dzīvojis izcilais austriešu gleznotājs Gustavs Klimts un radījis šodien miljoniem vērtus darbus, piemēram, glezna "Zelta Adele" maksā 150 miljonus dolāru, bet viņa gleznotā vasarnīca, pie kuras piestājām – 29 miljonus eiro. Šī glezna skatāma Vīnes Belvederē.
Turpat netālu ir komponista un pianista Frīdriha Guldas māja (tagad pārdošanā), Šteinbahas baznīcas kapsētā arī rastas viņa mūža mājas. Kā atceramies, Gulda pats izziņoja savu aiziešanas dienu un tā bija 21. janvārī, Mocarta dzimšanas dienā.
Turpat ciema kultūras namā skatāmas Guldas klavieres un Čellokoncerta rokraksts, bet pie pretējās sienas – austriešu komponista Gustava Mālera portrets, veidots no Murano stikla lauskām mozaīkas tehnikā. Jo arī Mālera slavenā vasaras mājiņa atrodas kilometra attālumā. Viņš atbraucis šurp no Ungārijas pēc tam, kad bija zaudējis abus vecākus un māsu, un vēlējies turpināt Otro Augšāmcelšanās simfoniju. Te viņš to paveicis, šeit tapušas arī nākamās lielās partitūras. Un 1. jūnijā Šteinbahā pie Aterezera notiks koncerts, kurā skanēs abi šie minētie Guldas un Mālera darbi. Un tas vēl nav viss – no 29. maija līdz 2. jūnijam notiks Mālera festivāls, kurā skanēs arī Bruknera Trešā, abu dziesmas un kamermūzika, uz kuru arī ir vērts doties.
Pa ceļam Badgoizernā (Bad Goisern) iespējams apskatīt Rokdarbu māju (Handwerkhaus), kur manuālā inteliģence redzama pilnā plaukumā – ēveldarbi, izšuvumi, tērpi, kafijotava, viss, ko izgatavo ar rokām.
Vēl viens ļoti vērtīgs brauciens stundas attālumā varētu būt uz Forhsdorfu (Vorhsdorf), kur mākslas kolekcionārs Erihs Špitsbarts izrādīs savu seno zīmējumu kolekciju (sākot no 16. gs.) un tikpat iespaidīgu rāmju kolekciju, kā arī mūsdienu gleznas un skulptūras. Bet pirmajā stāvā var iegriezties restorānā ar īpašu kulināriju un izbaudīt riekstu uzlējumu.
Ja pa ceļam izdzirdat vilciena un zvanu troksni, tad ziniet, ka tas ir Zvanu vagons (Glögglwaggon), kas piekabināts vilciena beigās un, brauciena vējam palielinoties, kinētiskā kustība iedimdina visu spektru – gan nelielus govju zvaniņus, gan pavisam apjomīgus zvanus, kuriem pilsētiņu centros garāmbraucot atsaucas baznīcu torņu mūzika. Tiesa, braucot vilcienā, pats šos zvanus īsti nedzird, ja nu vienīgi blakus vagonā.
Bet baznīcu zvani skan ikvienā ciematiņā, jo, kā jau pie katoļiem, reģionā ir ļoti daudz mazu, skaistu baznīcu un mākslas caurvīto dabas nostūri rotā ezeri un kalni. Zalckammergūta savu nosaukumu arī mazliet apspēlē – sadala atsevišķos vārdos: "Salz" (sāls), "Kammer" (istaba), "Gut" (labs) vai "Kultur salzt Europa" jeb "Kultūra iesāla jeb pieber sāli Eiropai".
Vai arī – efektīgākā kultūra ir Eiropas jaunā sāls.
