"Ļaudis, kas brauc uz šejieni, pa ceļam redz uz norādes arī Igo vārdu. Iespējams, ka tas ir ambiciozi, bet šeit tiek ieguldītas manas domas, līdzekļi, draugu ieteikumi, laiks un spēks, un viss iespējamais, un tad ir jautājums, kāpēc to nesaukt par Igo mūzikas un mākslas centru "Ceplis"?," nosaukumu komentēja saimnieks.
Igo uz Lielupes krastu pirmo reizi atbrauca 2016. gadā un sev priekšā ieraudzīja kaļķa dedzinātavu – vietu, kurā līdz 1972. gadam plānveidīgi tika ražots kaļķis, izmantojot vietējo izejmateriālu dolomītu.
"Tad attīstījās ideja par to, ka vēl divas ēkas ir vajadzīgas, lai šeit veidotos patiešām mūzikas un mākslas centrs. To mēs arī īstenojām. Pēdējie trīs gadi ir bijuši ļoti intensīvi, un pēdējie trīs mēneši ir bijuši kā tāda sprinta daļa visā šajā kopainā, apmēram piecu, sešu gadu darbīgajā periodā, kad tiešām no nebūtības un aizmirstības vilkām ārā ēku aiz ēkas, kvadrātmetru aiz kvadrātmetra," stāstīja Igo.
Pirms darbu sākšanas minētajā vietā bija pilnīga iznīcība, bet mūziķim rokas nenolaidās, bet, kā pats smējās, kļuva par spārniem.
"Ir tā, ka, šķirstot tagad datorā 2016.–2020. gadā uzņemtos foto mirkļus, brīžiem iestājas pārdomas, vai es būtu gatavs tagad ķerties tam visam klāt? Iespējams, mēs esam darījuši mazliet tādu dažkārt pārcilvēcisku darbu, bet rezultāti ir tas, kas iedvesmo, un cilvēku reakcijas, kad viņi atbrauc un ierauga, un uzslavē mūs, tas iedrošina iet tālāk," atzina Igo.
Tiem laikiem moderna ķieģeļu fabrika un kaļķa ceplis konkrētajā vietā tapa pirms aptuveni 150 gadiem – Mežotnes pils īpašnieks firsts Anatols Līvens to sāka celt 1888. gadā, un pēc gada jau ražoja pirmo produkciju.
"1920.–1930. gados Bauskas apriņķī šis bija lielākais uzņēmums pēc strādnieku skaita, kādi 60 strādnieki šeit bija, un tad joprojām īpašnieks bija Anatols Līvens. Viņš bija tāds ļoti apsviedīgs, lai arī muižnieks, [viņš] bija progresīvs un prasmīgs saimnieks, tāpēc šo fabriku pacēla vēl augstākā līmenī," stāstīja Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vecākais speciālists Raitis Ābelnieks.
Līvena uzstādītās modernās ķieģeļu ražošanas iekārtas tika izmantotas vēl vairākus gadu desmitus pēc okupācijas, jo analogu tām Latvijā nebija.
"Piemēram, 30. gados lielajā cepļa krāsnī vienlaicīgi apcepšanai ielika 100 tūkstošus ķieģeļu, tas ir ļoti pieklājīgs skaits. Apcepināšana ilga astoņas, deviņas diennaktis. Šis ceplis diemžēl nav saglabājies, no tā palicis vien dūmenis, un katrā gadījumā jau no laba attāluma to var redzēt," norādīja Ābelnieks.
Par to vairāk stāsta nesen izdotā Jāņa Rupkus grāmata "Mežotnes Cepļa skurstenis vēl kūp". Izrādās, vietējie iedzīvotāji reizi gadā, ap Jāņiem, lielā skursteņa viducī ko aizdedzina, lai radītu iespaidu, ka ceplis vēl darbojas, lai gan patiesībā 1980. gadu beigu un 1990. gadu sākuma pārmaiņas cepli likvidēja.
Šobrīd uz "Cepli" dodas ekskursiju grupas no visas Latvijas, kas ierasti to iekļauj kā apskates objektu lielākā maršrutā. Vienlaikus tā ir arī radoša vieta, kurā radīt. Mākslas centrā patiesi darbojas keramikas darbnīca, kurā tiek radīti un apdedzināti trauki un dažādi trauku dekori.
"Mēs noteikti šeit radām, un tūrisms ir tā pakārtoti īstenībā. Mēs esam priecīgi uzņemt šeit cilvēkus un sarunāties ar viņiem, un redzēt viņu sejās pārsteigumu, bet, es domāju, mēs iedvesmojam arī citus radīt un sakārtot kādu vietu. Bieži vien cilvēkiem ir stāsti, ka, jā, mums ir sena lauku sēta vai īpašums, un tagad mēs saprotam, ka arī varam. Šī ir tāda ķēdes reakcija, kas, es ceru, iet tālāk," vērtēja māksliniece Gita Straustiņa.
Igo mūzikas un mākslas centrā "Ceplis" tiešām valda māksla – ēkās nav veikti eiro remonti, nav paslēpti senie ķieģeļi un apmetums.
"Ir doma, ka šeit mēs, protams, apvienosim seno, un te būs veselas sienas, kuras mums dvesīs pretī tādu simtgadīgu vēsturi, un būs arī modernas lietas, bez kurām šodien neiztikt, lai šeit notiktu izstādes, lai šeit varētu cilvēki dzīvot un muzicēt. Domāju, ka tā būs tāda ļoti interesanta vieta, kurā senais satiksies ar ļoti mūsdienīgo," uzsvēra Igo.
"Ceplī" jau šobrīd notiek dažādi koncerti, un bieži vien muzicē un savus viesus tur pārsteidz arī pats Igo.
