ĪSUMĀ:
- Žurnāla "Rīgas Laiks" atbalsta biedrība trīs mēnešus meklē jaunu piepildījumu tukšajam namam Elizabetes ielā 2.
- Arhitekts Uldis Lukševics joprojām saglabā vīziju par Elizabetes ielas 2 namu kā kultūrtelpu, kurā katram ēkas spārnam būtu veltīts savs virziens.
- "Valsts nekustamo īpašumu" gatavotajā ziņojumā, kas līdz gada beigām tiks iesniegts valdībai, ēka paredzēta 1500 valsts ierēdņu darba vietām.
- Kultūras ministrei Agnesei Loginai ("Progresīvie") "Rīgas Laika" aktivitātes patīk, bet viņa uzskata, ka risinājums ir tikai "Valsts nekustamo īpašumu" ziņā.
"Brīvības teritorijā" valda sarunas, mūzika un māksla
Fotomākslinieks Valts Kleins ir viens no radošajiem aktīvistiem, kuri šobrīd nodarbojas ar bijušās komunistu citadeles transformāciju "Brīvības teritorijā". Viņam ir piešķirta 226. telpa, kur notiek tikai tas, ko viņš vēlas: "Esmu baltā ziloņa padišahs, respektīvi, man ir pilnvaras šeit realizēt jebko, ko es vēlos, es atbildu par visu balto koridoru pa šo stāvu, pa šo spārnu, un mans templis ir šeit." Saraksts ar māksliniekiem, zinātniekiem, mūziķiem, literātiem un domātājiem, kuri atbalsta jaunas dzīvības iepūšanu no nomniekiem atbrīvotajā "komunisma rēgā", ir garš, bet viņu visu flagmanis ir žurnāla "Rīgas Laiks" redakcija. Žurnāla atbalsta biedrība "Artsound" ir noslēgusi bezatlīdzības nomas līgumu ar "Valsts nekustamajiem īpašumiem" par īslaicīgu uzturēšanos Rīgas modernisma laikmeta pērlē līdz 15. novembrim.
"Šeit ir iespēja sarunāties, rakstīt, lasīt, klausīties un galu galā domāt. Visas šīs nosauktās darbības ir tādas, kas lielākoties mūsu valsts cilvēkiem nepiemīt,
un mēs esam priecīgi ar tām dalīties, jo "Rīgas Laiks" 30 gados ir ar to nodarbojies, tādēļ "Rīgas Laiks", iemājojot vai kļūstot par šīs mājas daļu vai pārņemot šo māju kā tāda mušmire, viņš mēģina atdzīvināt cilvēkus taisni šajā viņu kapacitātē domāt, rakstīt, lasīt, sarunāties," "Brīvības teritorijas" principu skaidro žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors, režisors, filozofs Uldis Tīrons.
Jaunie ēkas iemītnieki nolēmuši "izdzīt komunisma rēgu ar jautrības garu". Te notiek diskusijas, koncerti un performances. Oktobra beigās ieplānota pat masku balle. Arhitektu biroja NRJA vadītājs Uldis Lukševics to sauc par sociālu eksperimentu: "Tiek darīts tas pats, ko mēs mēģinājām piedāvāt iepriekšējam kultūras ministram Naurim Puntulim (Nacionālā apvienība) – uzdāvinot to ideju, ka šī māja būtu izcila kultūrvieta, kur katrā no tiem trīs zariem varētu izvietoties sava kultūras nozares sadaļa – arhitektūra, māksla un dizains. Un vidū būtu centrbēdze, viss tur satiktos, un iekšā varētu būt gan muzeji, gan mūsdienu mākslas, gan rezidences, gan izstāžu zāles, gan veikaliņi. Un tas būtu tāds riktīgs kultūras habs publiskās telpas vidū ar izcilu pieeju no visām pusēm, modernisma arhitektūra tieši to ļoti labi tā kā atļauj."
Elizabetes ielas 2 nams izrādās gana drošs īslaicīgai apdzīvošanai
Arhitekts Uldis Lukševics pēdējos gadus ir bijis viens no aktīvākajiem cīnītājiem par 1974. gadā celtās ēkas likteni. Viņš neticēja ne politiķiem, ne ierēdņiem, ka ēka atrodas kritiski bīstamā stāvoklī, kā apgalvoja toreizējais kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš 2020. gadā vēlējās Elizabetes ielas 2 namu pārbūvēt par Nacionālo akustisko koncertzāli. 2020. gada 16.decembrī intervijā "Latvijas Radio" Nauris Puntulis apgalvoja, ka saskaņā ar pētījumiem "Elizabetes ielas 2 ēkas ārējā fasāde atrodas kritiskā stāvoklī, tā ir dzīvību apdraudoša, 54% no smagajām flīzēm ir tādā stāvoklī, ka jebkurā brīdī var nogāzties." Uldim Lukševicam ir pārliecība, ka toreizējais verdikts bija politiskais pasūtījums: "Iepriekšējā kultūras ministra laikā visas šīs tehniskās apsekošanas tika pasūtītas ar konkrētu mērķi, lai parādītu, ka šī ēka ir sliktā tehniskā stāvoklī un lai viņu varētu dabūt nost. Tāpēc arī es vairākkārtīgi par apšuvumu jau mēģināju stāstīt, cik viņš bijis specifiskā veidā veikts. Tie pētījumi tika veikti, neņemot vērā to, kā tās plāksnes ir stiprinātas."
Kopš 2021. gada pavasara, kad Elizabetes iela 2 tika atbrīvota no īrniekiem, namā nekādi kapitālieguldījumi nav veikti, bet cilvēku uzturēšanās ēkā pēc īpašuma pārvaldītāja vērtējuma vairs netiek uzskatīta par dzīvībai bīstamu.
"Drošības uzlabojumi tika apsekoti un veikti, ja mēs runājam par perimetra ierobežošanu vai arī apsekot drošības aspektus pašā ēkā, bet nekādi kapitālieguldījumi netika veikti. Un arī jāsaka, ka ēka ir izmantojama pie noteiktiem nosacījumiem, visas ēkas apjoms nevar tikt izmantots un arī apkure nav ēkai pieslēgta, līdz ar to šī iespēja ēku izmantot bija noteiktā laika periodā, par ko mēs arī vienojāmies ar biedrību izmantot līdz 15. novembrim," stāsta "Valsts nekustamo īpašumu" valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.
Kultūras ministre Agnese Logina Elizabetes ielu 2 neredz kā savu potenciālo darba lauku
Ēkas pagaidu iemītniekiem tātad ir vēl trīs nedēļas laika atklāt Elizabetes ielas 2 potenciālu sabiedrībai. Tikmēr "Valsts nekustamie īpašumi" turpina darbu pie ziņojuma, ko iesākt ar milzīgo namu, kas nodokļu maksātājiem, stāvot tukšs, rada vairāk nekā 300 000 eiro zaudējumu gadā. Renāra Griškeviča vīzija ir mazliet atšķirīga: "Mēs no "Valsts nekustamo īpašumu" puses redzam, ka tā ir milzīga iespēja valsts pārvaldes efektivizācijai un centralizācijai konkrētajā adresē. Pašlaik mēs redzam, ka tās ir trīs ministrijas un potenciāli 1500 darbavietas, kas varētu tikt izvietotas Elizabetes ielā 2 kopā ar Kronvalda bulvāri 6, kas ir blakus ēka šajā adresē."
Arhitekts Uldis Lukševics cer, ka šobrīd īstenotais "Brīvības teritorijas" projekts var ietekmēt ēkas iezīmēto likteni: ""Valsts nekustamie īpašumi", kā jau liela organizācija, kas ir uzlikta uz sliedēm, vienkārši brauc uz priekšu. Viens uzdevums ir uzlikts – vēl joprojām turpina zīmēt plānus, kā šajā mājā izvietot birojus, pārcelt ministrijas, varbūt arī blakus mājai vēl kaut ko pa vidu uzbūvēt. Un šis process notiek paralēli, un tā mijiedarbība – liels sociāls eksperiments ir ļoti interesants, uz kuru pusi tad tas kauss nosvērsies. Vai, piemēram, šo iespēju ieraudzīs jaunā kultūras ministre, ir liels jautājums, nu teorētiski ar partijisko ministru maiņu varētu cerēt, ka notiek arī tā maiņa tīri idejiski, kad neviens vairs šeit to komunisma rēgu nesaskata, nu tā komunisma rēga te toč vairs nav."
Jaunā kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") uzskata, ka viņas priekšgājējs Nauris Puntulis, raksturojot Elizabetes ielas 2 namu kā "komunisma rēgu", ir pārspīlējis: "Manuprāt, komunisma rēgs nav tikai ēkas vai pieminekļi, bet tas ir primāri domāšanā. Tas ir tas, kur mēs varam redzēt visvairāk šo komunisma rēgu.
Domāšanas pieminekļi ir tie, kas mums visvairāk ir jānojauc, kas vēl ir palikuši no tā perioda."
Agnesei Loginai filozofu un mākslinieku aktivitātes Elizabetes ielā 2 patīk, bet pagaidām viņa ar savu vīziju un iniciatīvu negrasās visus pārsteigt: "Ēkai ir apsaimniekotājs, tātad tas nav grausts, tā ir ēka, kas ir VNĪ pārvaldībā un par ko viņi atbild. Un viņiem ir jāatrod risinājums, un viņiem ir jāatrod pielietojums. Un, manuprāt, tiešām šī jaunā interese ir viens no, manuprāt, pozitīvāk vērtējamiem iznākumiem no sarunas par koncertzāles potenciālo atrašanās vietu, šī jaunā interese var rezultēties pozitīvā iznākumā ēkai."
Tukšais nams Rīgas centrā nodokļu maksātājiem izmaksā arvien dārgāk
"Valsts nekustamie īpašumi" pirmo ziņojumu par Elizabetes ielas 2 pielietojumu nākotnē Finanšu ministrijai sola jau mēneša laikā. Taču prognozēt, kad valdība varētu pieņemt izšķirošo lēmumu, ir grūti. Pirmais konceptuālais lēmums par Ekonomikas ministrijas pārcelšanu uz Elizabetes ielu 2 tika pieņemts jau 2018. gadā, bet tā arī projekts netika apstiprināts, turpinot vairot zaudējumus, ko sākumā radīja ar 40% no iespējamiem īrniekiem piepildītais, bet pēc tam pilnībā atbrīvotais nams. Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents Andris Grafs negrib nosaukt vienu vainīgo valsts līdzekļu izšķērdēšanā: "Pie tik sadrumstalotas lēmumu pieņemšanas struktūras, kuru tik daudzi resori iesaistīti – ministrijas, amatpersonas, un šī politiskā loģika – es nelieku lielas cerības, ka mums izdosies atrast kādu, kurš tad ir īsti vainīgs, bet kopumā nepieņemts lēmums – tās ir vairākas valdības, arī iepriekšējās valdības. Noteikti arī jautājums, kuram būtu jābūt tam līderim, kurš šo projektu virza uz priekšu. Un šeit gan es nevarētu pārmest arī "Valsts nekustamajiem īpašumiem", kas jau savulaik ir proaktīvi piedāvājuši un skatījušies iespējas. Viņi arī no savas puses dara visu, lai jautājums virzītos uz priekšu."
Šobrīd tukšā nama uzturēšana gadā izmaksā jau virs 300 tūkstošiem eiro. Lielākā daļa no šīs summas – 250 000 eiro – ir nekustamā īpašuma nodoklis.
"Jo ilgāk ēka ir neapdzīvota, ilgāk stāv tukša, jo, protams, tas maksā dārgāk, līdz ar to galvenais jautājums ir, vai un kad tiks pieņemts lēmums par nākotnes ēkas attīstības ieceri, kādam nolūkam šo konkrēto adresi izmantot, kurš varētu būt lietotājs konkrētā adresē, un attiecīgi tad uzsākt darbu pie šīs konkrētās ēkas attīstības scenārija," norāda "Valsts nekustamo īpašumu" valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs. Līderim, kas pieņems lēmumu par Elizabetes ielas 2 nākotni, būs jābūt drosmīgam. Pēc Griškeviča aplēsēm, lai ēku piemērotu ministriju vajadzībām, būtu jāiegulda līdz 100 miljoniem eiro.
Radošā inteliģence grib kopdzīvi zem viena jumta ar ierēdņiem un redz tai jēgu
"Brīvības teritorijas" veidotāji uzskata, ka ēkā vieta jāparedz arī viņiem, pat ja tiek izlemts par labu ministrijām. "Nav izslēgts neviens sadarbības partneris un būtu vēlams pat dzīvot kopā ar valsts pārvaldi vienās telpās, jo tā berze šobrīd ir lielāka nekā sadarbība, un katrs atsevišķi par sevi vēlas varbūt būt tas, kurš ienes kādas jaunas vēsmas un paveic revolūciju, bet kopā to darīt reti kurš ir gatavs, un tad mēs būtu šī māja, kas ir gatava sasaukt visas puses kopā un atrast jaunas iespējas, un pats process par sevi jau ir inovācija, kā mēs to darām, " uzskata "Rīgas Laika" atbalsta biedrības pārstāvis Jānis Nīgals.
"Brīvības teritorijas" apdzīvotājs – mākslinieks Valts Kleins ir pārliecināts, ka kopā būšana un sarunas ar ierēdņiem palīdzētu radīt jaunus valstiskos mērķus: "Šai valstij, sabiedrībai, latviešiem nav vispār nekādas vīzijas par nākotni. Viņi grib dzīvot 1000 gadus, bet nezina, ko viņi darīs nākošajā trešdienā. Tādēļ es domāju, ka šī māja ir vienīgā alternatīva. Acīmredzot šobrīd nav citas alternatīvas, kurš tad dos to dzīves jēgu. Ja Porziņģis iemetīs bumbu grozā, tad mēs kļūsim laimīgāki?"
Žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors Uldis Tīrons atzīst, ka jēga nav pašlabumā, bet kopēja labumā: "Visā pasaulē ir vietas, bieži vien tās ir universitātes vai kafejnīcas, vai dažādas anarhistu savākšanas vietas, kur savācās kopā cilvēki, kuri pēc tam reāli iespaido vēsturi, teiksim tā, vai vēstures attīstības gaitu vai iespaido nākotni, piemēram, tādi, piemēram, bija Oksfordas pulciņā."
Labas pārvaldības eksperts Andris Grafs šādu nama kopēju apdzīvošanu redz kā iespēju piešķirt namam jaunu veidolu, kas liks sabiedrībai aizmirst par mājas pagātni: "Ja tā problēma ir par ēkas uzbūvēšanas sākotnējo mērķi saistībā ar Centrālkomiteju vai tamlīdzīgi, tad vienkārši mums tā lapaspuse ir jāaizšķir ciet un tieši jāpiešķir jauna nozīme šai ēkai, kas ir atvērta sabiedrībai. Kas nav slēgta tipa, ka tikai ar caurlaidi pie durvīm var ieiet iekšā, un tad līdz ar to, īstenojot šo projektu, īstenībā mēs aizvērtu šo vēstures interpretāciju par to, ka mēs neko tādu Rīgā negribam. Ja to mēs nedarām, tad joprojām šīs iepriekšējais mantojums paliek gana dzīvs."
"Valsts nekustamo īpašumu" vadītājs Renārs Griškevičs neslēpj, ka diskusija par nama nākotni ar "Rīgas Laiku" notiek: "Noteikti mēs sadarbojamies ar viņiem (aut. – Arni Rītupu un Uldi Tīronu) un esam atvērti idejām." Arhitekts Uldis Lukševics ir pārliecināts, ka pasauli kustina tikai "trakie": "Šī māja noteikti ir pelnījusi tos nosacīti trakos. Man liekas, ja šīm lietām, kas jau tagad notiek, būtu politiska griba un vēlme pieslēgt vēl kaut kādus valstiskus resursus, te varētu sanākt lielas lietas."
