"Ienākot jaunajā stikla ēkā, mēs redzam pils teritorijā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastas atslēgas. Arī apmeklētājs šeit saņems simbolisku atslēgu, ar ko atslēgt dažādos ekspozīcijas stāstus. Atslēga ir interaktīva, ar to varēs gan iedarbināt video, gan uzsākt spēli, gan izgaismot Hanzas ceļus un vēl dažādos citos veidos atslēgt Valmieras stāstus," par telpu, kur būs arī Valmieras Tūrisma informācijas centrs, stāsta Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītājs Alberts Rokpelnis.
"Arī pirmie stāsti ir balstīti tajos atslēgvārdos, ko visbiežāk cilvēki jautā par Valmieras vēsturi. Tie ir par Valmieras vārdu, par Gauju, par Valmieras dibināšanu, par ģerboni. Šeit arī ir apskatāms senākā zināmā oriģināldokumenta, uz kura ir Valmieras ģerbonis, atveidojums. Oriģināls ir Lībekas arhīvā, tas datēts ar 1381. gadu, un uz tā – Valmieras ģerboņa nospiedums dzeltenā vaskā," stāsta Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Liene Rokpelne.
Pie pils sienas lasāmi grāmatas nosaukuma cienīgi vārdu virknējumi, piemēram, "Aplenkums un lopu kari", "Miķelis pārbauda Valmieras raganas".
"Te ir atainoti vairāki spilgti notikumi Valmieras vēsturē, kuros sniegts neliels ieskats. Piemēram, zem virsraksta "Stipra un nocietināta" ir kāda ceļojoša bruņinieka stāsts – viņa pirmie iespaidi par Valmieru," atklāj Liene Rokpelne.
"Ekspozīcijā "Dizaina birojs H2E" veidotais risinājums ir roku rokā ar vēstures stāstu. Stāsti ir visur. Arī skapītim, kur apmeklētāji varēs atstāt mantas, nebūs ierastā numerācija, bet gan gada skaitlis, – atverot savu skapīti, uzzināsi konkrēto stāstu. Ekspozīcijā priekšmeti ir kā akcenti, kas pastāsta lielo domu. Piemēram, vitrīnā otrajā stāvā, kur ir monētas, kas atrastas Valmierā. Tās pierāda, ka tirgošanās ziņā Valmieru nevarēja uzskatīt par mazu. Tur ir Vācijas, Zviedrijas, Krievijas, Polijas un vēl citas monētas. Dažas maza izmēra monētas, kas stāsta, cik liela te bijusi starptautiskā kustība un tirdzniecība," teic vēsturniece.
"Šīs dažas epizodes, protams, neizstāsta visu, bet dod akcentu. Piemēram, "Valmieras rāte pret jūras laupītājiem" – stāsts sākas, jau ienākot ekspozīcijā, bet plašāk par to var uzzināt, izstaigājot arī citas telpas," skaidro Alberts Rokpelnis. "Esam izveidojuši arī bukletu bērniem komiksa veidā, kur divi varoņi – Anna un Olivers – dodas meklēt pazudušās monētas. Dodoties ceļā kopā ar viņiem, bērnam būs vieglāk orientēties."
Ekspozīcija veidota tā, ka viss, kas nav novietots aiz stikla, ir aptaustāms, saklausāms, apmeklētāji aicināti darboties, gan izmēģinot svaru, gan veidojot maketus, uzlaikojot tērpus u.c. Padomāts, lai ekspozīcija būtu saistoša un pieejama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, vecākiem ar bērnu ratiņiem, kā arī apmeklētājiem ar redzes traucējumiem. "Gaidīsim arī apmeklētājus ar suņiem-pavadoņiem. Jāsaka, ka, iekārtojot ekspozīciju, konsultējāmies ar Valmieras invalīdu biedrību "Atspēriens". Tās biedri testēja pieejamību un satura uztveršanu," stāsta Liene.
Savukārt bērniem paredzēto testējuši paši bērni. "Piemēram, pils koka makets. Paredzams, ka tas būs viens no visiemīļotākajiem priekšmetiem, jo šo koka maketu bērni drīkst izjaukt un salikt. Vienīgais ieteikums no deviņgadīga ziķera bija, ka pietrūkst cilvēciņu figūras, lai var spēlēties maketā, bet to, iespējams, arī ieviesīsim."
"Turpinot par dizaina mijiedarbību ar saturu, saspēles mēs varam redzēt visur. Piemēram, jaunajā stikla ēkā ekspozīcijas priekšmeti ir izvietoti stendos, kas stilistiski atgādina ķieģeli, turklāt ir caurskatāmi arī no sāna. Tāpat kā pati ēka ir no stikla, cauri tai un zem tās redzot vecos pils mūrus, tāpat arī, skatoties ekspozīcijas priekšmetus, cauri stendam redzēsim arī kādu pils daļu," stāsta Alberts Rokpelnis.
Jaunajā stikla ēkā ir stāsti par Valmieras pili un Hanzu. Ap pili veidojās Valmiera, darbojās tirgotāji, auga pilsēta.
"Smagākais priekšmets ir apmēram 100 kilogramus smagā lode, kas ir pirmais eksponāts, ko šeit ienesām ar svarcēlāja palīdzību, vecākie – rotas.
Kas valmierīgākais, tas būs katram apmeklētājam savs. Man interesants šķiet stāsts, ka ādas apavus darināja no kazas ādas, turklāt tepat netālu ir Kazu krāces. Savukārt, runājot par Hanzu, te interesanta varētu šķist karte, ko apmeklētāji var iedarbināt ar savu atslēgu, izgaismojot Hanzas ceļus," stāsta Liene Rokpelne.
Pieejama būs arī interaktīva spēle par Hanzas kuģa piekraušanu ar precēm. Tāpat apmeklētājus visā ekspozīcijā pavada ēnu tēli, kuros, iespējams, var saskatīt līdzību ar Valmieras muzeja darbiniekiem. Tie sagaidīs stikla apjomā un pavadīs restaurētajās ēkās izvietotajās ekspozīcijas daļās.
"Autentiska ēkas iekšējā veidola atjaunošana bija iespējama, jo, noņemot apšuvumu, tapetes un citu padomju laika uzslāņojumu, tikām līdz oriģinālajai guļbūves ēkai. Šāda tipa ēkai var labi redzēt iezāģējumus, kur ir stūru salaidumi, varēja saskatīt, kur sākotnēji ēkai bijušas starpsienas. Varbūt interesanti, ka manteļskurstenis jeb apvalkdūmenis nav būvēts pret ārdurvīm, kas ir atšķirīgi, salīdzinot ar citām 18. gadsimta ēkām. Turklāt varam redzēt, ka pie skursteņa laika gaitā bijušas piemūrētas krāsnis, pat dažviet gruzdējuši baļķi starpstāvu pārsegumā," stāsta vēsturnieks Alberts Rokpelnis.
Pēc padomju laikā tapušo kārtu noņemšanas seno ēku jaunatklātais telpu izskats rosinājis idejas.
Vietā, kur atklājās baznīcas mūriem līdzīgas skaistas ķieģeļa sienas, būs stāsts par garīgo dzīvi viduslaikos.
"Iepriekš ekspozīcijas stendi simboliski bija puscaurspīdīgi ķieģeļi, bet šeit tie ir skriptoriji, mūsdienās – stāvgaldi, pie kuriem mūki veica rakstu darbus, pārrakstīja grāmatas. Kas ir īpaši, dzirdēsim arī mūku runājam. Ordenbrāļu lūgšanu viduslaiku latīņu valodā ierunāja Latvijas Universitātes profesors, Latvijas vadošais medievists Andris Levāns," stāsta Liene Rokpelne.
Stendu stilistiskā līdzība ar tēmu, par ko konkrētajā telpā ir stāsts, turpinās visā ekspozīcijā. Ja runa ir par naudu, tad stendi ir kā naudas lāde, ja par ēdienu – tad virtuves kumodes, ja par ādas kurpēm, tad ādas miecējamā muca.
Ekspozīcija, kas izvietota restaurētajā senajā ēkā, stāsta par dzīvi pilsētā. "Te mēs redzēsim atveidotu oriģināldokumentu, kas ir senākais, uz kura tika atrasts Valmieras ģerbonis. Līdz šim pētījām uz tā atveidoto ģerboni, bet arī dokumenta saturs ir interesants. Var teikt, ka tas ir rātes sēdes protokols. Saturs ieskicē par ēkām pilsētā, par sadarbību ar Tallinu. Fonā dzirdēsim Hanoveres Universitātes (Vācija) profesora Manfrēda fon Betihera balsi, kurš ierunāja protokola tekstu. Tāpat arī te staigās ēnas, palīdzot iejusties stāstā," atklāj Liene Rokpelne.
"Manteļskurstenī būs digitālais pavards, kur katrs varēs, digitāli liekot kopā sastāvdaļas, pagatavot viduslaiku ēdienu. Kad būs atrasts pareizais sastāvdaļu virknējums, ikviens aicināts šo ēdienu arī savās mājās pagatavot, jo visas receptes ir izmēģinātas," saka vēsturniece.
Visu diennakti pieejama "de Woldemer" ārtelpa, aicinot izstaigāt pils mūra labirintu zem stikla ēkas. Turpat arī metālā atliets pils makets.
"Īpašais ekspozīcijā "de Woldemer" ir tas, ka, tā kā Valmieras arhīvs ir nodedzis, mums vēstures stāsti jāliek kopā pa gabaliņiem, meklējot pierādījumus dažādos avotos. Tāpēc pieredzam gadījumus, ka kāds labi zināms vēstures stāsts atklājas no cita skatpunkta. Piemēram, par seno Valmieras vārdu "de Woldemer". Valmierai ir bijuši vairāki vārdi, pierastākais un skanīgākais ir Wolmar, bet šādi izstāstām stāstu par vēl senāku dokumentu, pie kura ir ģerbonis ar Valmieras vārdu," skaidro muzeja Vēstures nodaļas vadītāja.
"Ekspozīcijas stāsts ir krustpunkts starp precīzi zināmiem faktiem un hipotēzēm. To ataino arī dizaina saspēle ar vēsturisko saturu – tā aicina saskatīt simbolus, rosina domāt, uzzināt plašāku informāciju, iekustinot dažādas maņas. Apmeklētājam, nākot vairākkārt, iespējams, katru reizi atklāsies kas jauns," piebilst Alberts Rokpelnis.
