"Es jums varu parādīt – šis ir pats senākais 6. gadsimta vainags – ar spirāļu rindiņām. Tie ir tolaik vispopulārākie vainagi, un pirmie parādās zemgaļu teritorijā," Irita Žeiere, Vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece, pievērš uzmanību senākajam vainagam, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos Tērvetes pagasta Ķūros.
Daļai seno vainagu raksturīga interesanta detaļa – piekari to aizmugurē, izstādē redzamie senākie piekari atrasti Jaunsvirlaukas pagasta Kaukužēnos.
Senie vainagi darināti no bronzas, tāpēc daļa no tiem ir vēl salīdzinoši labi saglabājušies. Irita Žeiere stāsta: "Tie bija arī ļoti dārgi tam laikam. Jo bronza un citas izejvielas bija jāieved, šeit mums nekā tāda nebija. Tos gatavoja īpaši meistari: amatnieki – rotkaļi. Tos nevarēja katrs pats mājās izgatavot. Tāpēc arī šajā laikā vainags bija arī kā tāds statusa simbols."
Ko šajos tālajos gadsimtos vainags īsti simbolizēja, mūsdienās uzzināt vairs nav iespējams, var tikai izteikt dažādas versijas un minējumus. Diezgan droši gan, ka tas toreiz nebija neprecētas, jaunas meitenes simbols, jo šī nozīme sāk parādīties ar aptuveni 17. gadsimtu. Irita Žeiere turpina: "16. gadsimta beigās, 17. gadsimta sākumā vēl ir arī rakstītajās ziņās, ceļotāju aprakstos minēts, ka šeit, Livonijā, sievietes staigā visas vaļējiem matiem un gan vecas, gan jaunas sievietes liek galvā vainagus, kas ir īpaši izrakstīti ar pērlēm un gliemežvākiem. Bet kā tur īstenībā bija, mēs diemžēl nezinām, jo tādu nopietnu rakstīto liecību – garu, izsmeļošu – mums nav."
Nav skaidrības, ko nozīmēja arī tradīcija likt galvā vairākus vainagus, vienu virs otra, kas bija raksturīga latgaļiem. "Te jūs redzat tādu iespaidīgu burtiski kaudzi. Tas jau arī ir liels smagums galvā – šie metāla vainagi," stāsta Irita Žeiere. "Dažkārt ir pat četri vainagi likti viens virs otra. Tā ka tas jau arī liecina par to, ka vainagam ir pilnīgi cita nozīme tajā laikā. Tas nav ne kāzu, ne līgavas vainags. Mēs vainagus atrodam arheoloģiskajos izrakumos arī pavisam mazām meitenēm – piecus sešus gadus vecām."
Izstādē senāko vainagu daļu pārstāv vainagi, darināti no 6. līdz 17. gadsimtam, tos dēvē par arheoloģiskajiem vainagiem, jo tie pamatā atrasti arheoloģiskajos izrakumos senajās apbedījuma vietās.
Izstādi turpina etnogrāfiskie vainagi, lielākoties atrasti etnogrāfiskajās ekspedīcijās un darināti un lietoti galvenokārt 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā.
Tolaik tie bija jaunas, neprecētas meitenes galvas rota, atspoguļoja arī turību, ar īpaši grezniem vainagiem līgavas rotājās kāzās. Stāsta muzeja Etnogrāfijas nodaļas tekstilkolekcijas galvenā glabātāja Inita Heinola: "No vainagiem, kas lietoti kāzās, visgreznākie, protams, ir Dienvidkurzemes vizuļu vainagi, kas savu nosaukumu ir ieguvuši no šiem mirdzošajiem elementiem, kas pie jebkuras sīkākās gaisa vēsmiņas kustas un mirguļo. Šie priekšmeti bija arī ļoti dārgi, tie nebija pieejami jebkuram. Ir tādi pieraksti, kas liecina, ka ar vienu vainagu ir vairākas līgavas laulājušās. Tie tika glabāti ne tikai kā lieli dārgumi, bet arī tika mantoti no paaudzes uz paaudzi."
Ekspozīcijā, protams, varēs papriecēt acis arī ar Latvijā tik iemīļotajiem Nīcas zīļu vainagiem un izpētīt dažādas to nianses: "It kā motīvs visiem strikti ir viens un tas pats, arī ornamenta sakārtojums, bet, ja jūs ieskatāties, tomēr katrs elements katrā vainagā ir savādāks, tur tomēr ir visādas niansītes. Arī materiālu izvēle, piemēram, brokāta lentes arī ir dažādas. Materiālu bagātīgais klāsts ir devis iespēju veidot lietas vienu otrai līdzīgas, bet tai pašā laikā ļoti dažādas," teic Inita Heinola.
Arī mūsdienās joprojām attīstās vainagu veidi un mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, ko uzskatāmi apliecinās izstādē skatāmie Mākslas akadēmijas studentu darinātie laikmetīgie vainagi.
Izstāde "Vainagošanās" Vēstures muzejā apskatāma no rītdienas līdz gada nogalei.
