"Pārsvarā uzturoties centrā, ir grūti nojaust, ka Rīga patiesībā ir piejūras pilsēta," tā grāmatas "Mangaļsala – stāstos, bildēs, radurakstos" ievadā raksta pētniece Dace Bula. Mangaļsalu viņa savulaik iepazinusi, ciemojoties pie draugiem. Un, iespējams, tieši iebraucēja skats ļāvis ieraudzīt šīs vietas neparasto citādību un potenciālu pētniecībai.
Mangaļsalas savpatnība un salinieku ciešās attiecības
"Man liekas, ka Mangaļsala ir Rīgas interesantākā vieta," teic pētniece. "Pirmkārt, ģeogrāfiskā novietojuma dēļ – tā ir pussala, kādreiz bijusi sala, visapkārt ir ūdeņi. Otrkārt, tas, ka tur joprojām ļoti nelielā apjomā ir saglabājies tradicionālais Daugavas salinieku nodarbošanās veids, ka cilvēki nodarbojas ar zvejniecību. Kad mēs sākām iepazīt Mangaļsalu 90. gados, gandrīz katra ģimene bija tā vai citādi saistīta ar zvejniecību, tur bija bijis zvejnieku kolhozs, un tā bija pilna laika kopiena gan pēc dzīvesvietas, gan pēc nodarbošanās. Treškārt, interesanti ir arī tāpēc, ka tur ir īpašas attiecības cilvēku starpā. Ir ļoti daudz cilvēku, kas savā starpā ir saistīti ar radniecības saitēm. To ir noteikusi gan zināmā mērā ģeogrāfiskā izolētība, gan dzīvesveids, ka cilvēki nav meklējuši dzīvesbiedrus tālu ārpus kopienas. Tāpēc vienu daļu Mangaļsalas apbūves veido māju puduri, kur blakus dzīvo vienas un tās pašas dzimtas piederīgie."
Grāmatā Dace Bula apraksta, kā savulaik kopā ar draudzeni no autobusa pieturas devušās uz viņas māju – nevis pa ielu, bet cauri privātīpašumu sētām, pa īpašiem, caurstaigātājiem domātiem vārtiņiem. Ciemojoties novērotā Mangaļsalas savpatnība un salinieku ciešās attiecības raisīja arī zinātnisku interesi, un 1992. gadā Bula tur atgriezās jau ar pētnieku grupu: "Mangaļsala man bija sava veida pētnieciskā laboratorija. Kad 1990. gados sāka ieplūst jaunas pētnieciskās vēsmas, kas interesējas par cilvēku subjektivitāti un personiskās pieredzes stāstiem, cilvēku vides izjūtu un pieredzi, man likās, ka Mangaļsala ir īstā vieta, kur mēģināt to pētīt.
Jautājums, uz ko es sākotnēji mēģināju sev atbildēt: vai ir iespējams kaut kādā veidā pētnieciski izmērīt to, ka šī vieta ir īpaša?
Un to, protams, ir iespējams izdarīt, galvenokārt sarunājoties ar cilvēkiem un uzzinot, kāda ir viņu pieredze, dzīvojot šai vietā."
Dace Bula kopā ar kolēģiem sāka iztaujāt vecākos, vēl ar zvejniecību vairāk saistītos apkaimes iedzīvotājus, vēlāk – arī ar armiju saistīto dzimtu pārstāvjus. Grāmatā fiksētas fotogrāfijas un sarunas ar ļaudīm, kas dzimuši vēl 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pētnieki Mangaļsalā turpināja atgriezties arī vēlākos gados un fiksēja krasās pārmaiņas, ko nesa zvejniecības nozīmes mazināšanās, augošā ostas ietekme uz piejūras apkaimēm un jaunu iedzīvotāju ienākšana.
Ar vietas vēsturi aizraujas arī Mangaļsalas iedzīvotāji
"Bija publicēti vairāki raksti zinātniskos žurnālos un citviet, bet tā cilvēku un pieredzes stāstu bagātība patiesībā nebija necik daudz izmantota. Tā bija izmantota atsevišķu piemēru veidā, iestarpinot pa vidu zinātniskos tekstos, bet šis ļoti interesantais materiāls bija palicis neizmantots," stāsta pētniece. "Kad pirms 10 gadiem iepazinos ar Ģirtu Strazdiņu, caur viņu un arī caur nesen izveidoto Mangaļsalas iedzīvotāju biedrību es sajutu, ka cilvēkiem pašiem ir liela interese par vietas vēsturi un stāstiem, ko cilvēki stāsta. Tāpēc tika iecerēta šāda grāmata."
"Esmu ļoti aizrāvies ar vēsturi," saka mangaļsalietis Ģirts Strazdiņš, kad lūdzu viņu pastāstīt mazliet par sevi. Strazdiņš ir veidojis otru grāmatas daļu – par Mangaļsalas zvejnieku dzimtām. Bet skolā vēsture viņu īpaši neesot aizrāvusi, gribējies kļūt par sporta žurnālistu. Beigās gan Ģirts aizgāja uz politologiem un pamazām iepazina arī vēstures pētniecību, bet lielais pagrieziena punkts sava ciltskoka un Mangaļsalas vēstures pētniecībā Ģirtam Strazdiņam bija brīdis, kad nomira tēvs.
"Tas nāca pēc 2007. gada, kad man radās vēlēšanās izveidot dzimtas ciltskoku. To es aicinu darīt ikvienu – kā tas aizrauj!
Sevišķi pie mums, Mangaļsalā un Mangaļu pagastā kopumā, migrācija bija tik maza, ka, tikko tu pēti vienu ģimeni, sanāk uzreiz pētīt gandrīz visu apkaimi.
Jo mums Mangaļsalā ir ļoti maz ģimeņu, kas nav savstarpēji saistītas. Liela daļa bija asinsradinieki. Un, sākot veidot ciltskoku, tu saproti, ka šī informācija ir tā kā mazliet par sausu. Gribas redzēt, kā šie cilvēki izskatījās… tu sāc meklēt fotoalbumus, ej pie citiem cilvēkiem, lai tos dabūtu. Tad viņi kaut ko sāk stāstīt, un tu saproti – bet tas taču ir interesanti! Varbūt vajadzētu fiksēt ne vien ciltskoku, bet arī to, kas ar šiem cilvēkiem noticis? Laikam ejot, sāku veidot arī savu dzimtas grāmatu, kas joprojām top. [..] Iedziļinoties visā arvien vairāk, beigās vari dot lielu devumu visai apkaimei kopumā. Un varbūt ar savu enerģiju piemest "dzirksti" arī kādam citam," aizrautīgi stāsta Ģirts Strazdiņš. Viņš pats ir mangaļsalietis jau vismaz 13. paaudzē. "No 16. gadsimta 80. gadiem, tālāk neesmu izpētījis," viņš smaidot piebilst.
Pilsoņu zinātne
Sākumā domas par publiski izdodamu grāmatu neesot bijis. Tik vien kā stipra vēlme savākt iespējami daudz informācijas par Mangaļsalas pagātni un nodot to nākamajām paaudzēm. Zinot, ka Mangaļsala ir arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku lokā, Ģirts Strazdiņš uzrakstīja vēstuli Dacei Bulai, un tā pārauga desmit gadus ilgā un abpusēji vērtīgā sadarbībā. Bula pierunāja Strazdiņu kļūt par grāmatas līdzautoru.
"Man izdevās viņu pārliecināt, ka cilvēkus interesē šī dzimtu vēsture Mangaļsalā, un es ļoti priecājos, ka viņš piekrita piedalīties šīs grāmatas izveidē. [..]
Tā ir diezgan mūsdienīga zinātnes tendence, ka zinātnieki mēdz sadarboties un interesēties par vietējām zināšanām.
Tas kādreiz tiek saukts par "pilsoņu zinātni" – zinātnieki ar savu darbību rosina, ka tiek aktivizētas arī vietējās zināšanas, kas ir uzkrātas vietējā kopienā. Es Ģirtu noteikti nesauktu par amatieri – viņam ir politologa izglītība, un viņš ir paveicis tiešām milzīgu darbu, pētot visdažādākos arhīvus," teic pētniece.
Ar Ģirtu Strazdiņu sākotnēji esam sarunājuši satikties Mangaļsalā, bet mūsu plānus izjauc vīruss. Bet iepriekš viņš ir noraidījis manu stereotipisko piedāvājumu tikties autobusa galapunktā netālu no mola, vietā piedāvājot pieturu ar simbolisku nosaukumu "Aizvēja". Kāpēc?
Viņš skaidro: "Jau vēsturiski Mangaļsala ir bijusi sadalīta. Tā Mangaļsala, ko vismaz es uzskatu par Mangaļsalu, ir zvejnieku daļa, tātad visa Mangaļsalas dienvidu daļa pie Audupes. Tālāk no mums bija meži, armijas daļa un jūra. Un lielu daļu laika armijas daļa bija slēgta. [..] Šī konkrētā grāmata ir tikai par mūsu zvejniekciema daļu un to, kādas ģimenes dzīvoja tieši šeit. [..] Ja mēs tiktos klātienē, visdrīzāk no pieturas "Aizvēja" mēs ietu pa Traleru ielu uz leju, pa Albatrosu ielu…" Ģirts min skanīgos zvejniekciema ielu nosaukumus un bez minstināšanās sauc vienas mājas pēc otrām. "No "Aizvēja" ejot uz vecā pasta pusi, kreisajā pusē ir viena no senajām mājām, kas vēl ir saglabājušās – "Bērtuļu Reņģīši". Iespaidus var gūt arī vietā, kur bija "Miķeļu Reņģīšu" māja – visvecākā zināmā Mangaļsalas māja. Tālāk ir Alkšņu dzimtas saimniecība, Kalniņu, Spalvaiņu, vecā Dūmiņu mājas vieta… Tagad jau daudz kas ir mainījies. Tika saceltas "jaunās mājas", kā mēs saucam 80. gados celtās mājas, kur iepriekš bija vairākas no šīm saimniecībām. Dažas mājas nodega, citu saimnieki atrada līdzekļus un uzcēla jaunas."
Līdzīgs stāsts ir arī par paša Ģirta Strazdiņa dzimtas māju, kas šodien vairs nav saglabājusies. Vecajai zvejnieku mājai līdzās vecvecāki uzcēla jaunu, viņš stāsta: "Ilgu laiku vecā saimniecība stāvēja tukša. 70. gadu sākumā no Brīvdabas muzeja atbrauca, meklējot zvejnieku mājas, kas vēl ir normālā kondīcijā un ko varētu pārvest uz muzeju un izstādīt. Es būtu pārlaimīgs, ja šodien varētu tur aizbraukt, kā tieši izskatījās manu senču mājas.
Bet mani senči bija ļoti praktiski cilvēki, kā lielākā daļa te, Mangaļsalā. Kāpēc gan atdot kokmateriālu, ja to var izmantot saimniecībā?"
Vēstures izpēte nostiprina piederības sajūtu vietai
Ironiskā kārtā pašam Ģirtam Strazdiņam kā senas zvejnieku dzimtas pārstāvim nav ne saistības, ne lielas intereses par kuģošanu, zivīm un jūru. Ikdienā viņš ir eksporta menedžeris santehnikas uzņēmumā un vada arī savu biznesu, taču caur Mangaļsalas vēstures pētniecību ar uzviju atdevis godu dzimtas pagātnei. Un ne tikai.
"Ik pa laikam ir citu cilvēku palīdzības saucieni – gan atrast kapavietas Vecmīlgrāvja kapos, gan palīdzēt pie ciltskoka veidošanā. Mēs santehnikā sakām, ka mums ir profesionālais idiotisms – nevienu publisko tualeti nevar apmeklēt bez jaucējkrāna pataustīšanas. Un arī pie ciltskoka veidošanas – ja man kāds paprasa, man gribas ātrāk tikt mājās un apskatīties, vai es tiešām visu zinu un varu atrast! Ja nevaru, mēģinu pa visiem kanāliem skatīties – draudzes arhīvu dokumentus salikt kopā… Kad izdodas – uzdevums izpildīts!" smejas Strazdiņš. Mangaļsalas dzimtu un vēstures izpēte viņā spēcīgi nostiprinājusi piederības sajūtu šai vietai.
"Iepriekš likās – es te vienkārši dzīvoju.
Bet, uzzinot, cik sen jau mani senči te dzīvo un cik ļoti esmu saistīts ar pārējām dzimtām – tas tiešām veido papildu piederības sajūtu." Par grāmatu autors saņēmis daudz labu atsauksmju un arī vēlmi pēc vēl kādas grāmatas, kas vairāk koncentrētos uz pašas Mangaļsalas vēsturi, attīstību un spilgtām vietām. "Tas atkal manī iedod papildu dzirksti – jā, varbūt! Jo informācijas man ir ļoti daudz par to, kāda bija Mangaļsalas ikdiena, kā te dzīvoja. Ja būs kāds, kas pavirzīs un piepalīdzēs – es domāju, ka tas ir iespējams!"
Šodienas Mangaļsala
Sarunas gaitā ar Ģirtu Strazdiņu aizrunājamies arī par šodienas Mangaļsalu, kur reizē ir un nav Rīgas sajūtas; kur joprojām nav centralizētā ūdensvada un kanalizācijas un joprojām var atrast dažus vietējos, kas mēdz doties zvejā; kur vairs nav savas skolas un bērnudārza, bet ir aktīva vietējā kopiena, kas lepojas ar Mangaļsalas savdabību un iestājas par vienlīdzīgu vietvaras attieksmi citu Rīgas apkaimju vidū. Bet es arī pēc sarunas kā piedzīvojumu stāstu turpinu lasīt grāmatu "Mangaļsala – stāstos, bildēs, radurakstos", kas atklāj gan unikālu fotogrāfiju krājumu un neparastu stāstu par to autoru, gan vecmīlgrāvieša Viļa Lāča "Zvejnieka dēla" saistību ar Mangaļsalas zvejnieku ciematu un vecāko salinieku atmiņas par kopīgu došanos zvejā ar pašu rakstnieku, gan maz zināmu faktu, ka Mangaļsalā vēl nesen runāja no pārējās Rīgas atšķirīgā izloksnē, noslēgumā stāsta pētniece Dace Bula: "Priecājos, ka mums šīs grāmatas veidošanā bija sadarbība ar valodnieci Daci Strelēvicu-Ošiņu, kura ir grāmatas redaktore un pati ir vecmīlgrāviete. Varēju atsaukties uz pāris viņas rakstiem, kuros viņa pētījusi lībiskā dialekta klātbūtni Rīgas iedzīvotāju runā.
Mangaļsala un Vecmīlgrāvis ir divas vietas, kur vecākā paaudze joprojām runā ar lībiskā dialekta iezīmēm."
Līdz ar grāmatas iznākšanu Dace Bula jūtas pielikusi punktu vairāk nekā 30 gadus ilgajai Mangaļsalas stāstu pētniecībai. Kad jautāju, vai tas veidojis arī viņu kā pētnieci un iemācījis ko tādu, kas citādi nebūtu ieraugāms, Bula atbild apstiprinoši: "Es domāju, ka ļoti lielā mērā. Mangaļsala bija vieta, kur likt lietā jaunu pētniecisko paradigmu, pārbaudīt, kā var izmantot kādas teorijas un metodes. Bet Mangaļsala lielā mērā bija tā vieta, kur es sapratu, cik cilvēkam ir svarīgas viņa attiecības ar vidi. Tas mani pa loģiski turpinātu ceļu ir aizvedis līdz vides humanitārajām zinātnēm un ekokritikai. Lielā mērā tas ir noticis, tieši pateicoties tai pieredzei, ko guvu Mangaļsalā."
