"Jābūt visai Latvijai, visām galvām vainagotām. Meitas, sievas, māsas pin vainagus vīriem, brāļiem, iecerētajiem, draugiem, un kopā mēs esam viena liela saime. Tas ir tas vienotības vainags. Tā ir īsta lieta, ko mēs esam mantojuši, un Dievs dod mums nepārtraukt," Helmī Stalte sacīja pirmsjāņu laikā pirms vairāk nekā 10 gadiem Latvijas Radio latviešu tradicionālās kultūras raidījumā "Laika ritu raksti". Helmī Staltes vārds cieši saistīts ar latviešu folkloru, tautas tradīcijām un arī ar devumu lībiešu valodas un kultūras saglabāšanā. "Līvu lieta" viņai bija vissvarīgākā – par to viņa iestājās, vēl bērns būdama, jo par līvu atzīšanu un eksistenci cīnījās viņas tēvs Oskars.
Pateicoties Helmī un Daiņa Staltu pūliņiem, šodien līvu valodu grūti nosaukt par mirušu. Kopš bērnības Helmī piemitis arī organizatores talants, atceras Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite: "Mēs bijām Sīkragā, vienā no lībiešu ciemiem, bērnu bariņš, un tad ieradās meitene no Rīgas, vārdā Helmī. Un viņa mūs uzaicināja uz savas dzimšanas dienas svinībām 7. augustā. Es domāju, ka te dzima liela mīlestība pret to, kā vajag organizēt, kā vajag rīkot dažādas rotaļas un dziesmas, lai mēs justos visi labi."
"Viss, ko viņa darīja, bija īpašs. Par Helmī Staltes nopelniem varētu runāt stundām."
Tā saka folkloriste un mūziķe Ilga Reizniece. Kā vēl viena ģimene Helmī un viņas vīram Dainim Staltam bija 1976. gadā pašu izveidotā folkloras draugu kopa "Skandinieki". Ilgu Reiznieci tai pievienoties Stalti uzaicināja 1981. gadā: "Tie 80. gadi, kas it kā ir ļoti tumši mums vēsturē, daudziem tā liekas, bet "Skandiniekiem" tas bija fantastisks posms, jo, lai arī apkārt bija nebrīve, tieši caur Staltiem, jo viņi mums bija tā kā skolotāji, tā kā tēvs un māte, mums bija tāda iekšēja brīvība! Un caur folkloru, caur tautasdziesmu mēs bijām garīgi tiešām ļoti brīvi cilvēki."
Helmī Staltei un "Skandiniekiem" bija milzu loma tautas Atmodā 80. gados. Ilga Reizniece atceras, kā folkfesivāla "Baltica" atklāšanā 1988. gadā dalībnieku gājiena laikā "Skandinieki" pagāja garām Ļeņina piemineklim un turpināja ceļu līdz Brīvības piemineklim, kur nolika ziedus: "Kā tad to var aizmirst! Tas gājiens ir gājienu gājiens manā mūžā. Mēs, muzikanti, gājām uzreiz aiz [sarkanbaltsarkanajiem] karogiem. Bija tā jocīgi – priekšā gāja kaut kādi oficiālie cilvēki, pēc tam bija liels tukšums, pēc tam nāca "Skandinieki" un arī pārējās grupas ar karogiem. Un karogi visi pirms tam bija jau sadabūti, slepeni ienesti Sporta pilī. Slepeni! Un tikai tur, svētku atklāšanā, viņi tika izvilkti. Cilvēki apkārt visās ielas pusēs stāv un raud, un mēs paši arī. Tas ir neaizmirstami, protams, jā. "
Folklora tomēr nebija tikai "Skandinieku" vai kādu festivālu ikdiena, tautas tradīcijas bija un ir klātesošas Staltu ģimenē. Tikai pieaugot Helmī pastarītis Dāvis aptvēris, ka vairākumā citu latviešu ģimeņu galda dziesmas pirms maltītes, buramvārdi saslimšanas reizē vai visu latviešu godu svinēšana nav gluži parasta lieta. No mammas dziedātajām šūpuļdziesmām gan Dāvim mīļākā bijusi latviešu, nevis lībiešu valodā: "Es viņai pieprasīju bērnībā vienu vienīgo šūpuļdziesmu latviešu valodā "Pelīt’ brauc, ratiņ’ čīkst". Man tās līvu šūpuļdziesmas nebija toreiz tik aktuālas, tās man vecaistēvs vairāk mēģināja dziedāt. Mātes mīļā balss un šī konkrētā šūpuļdziesma man jau toreiz pielipa sirdij, un tā viņa visu mūžu ir ausīs skanējusi."
Helmī Stalti pavadot pēdējā gaitā, jāskan ne tik daudz garām runām, bet dziesmām, tā uzskata Ilga Reizniece, kurai uzticēts vadīt atvadu sarīkojumu. Arī Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite saka: "Kur Helmī, tur dziedāšana."
