Karš Ukrainā likumsakarīgi daudz ko mainījis mūsu pagātnes uztverē un licis pārskatīt okupācijas mantojumu arī Latvijā.
Šai saistībā pērn jau nojaukti vairāki desmiti padomju varai veltīto pieminekļu. Bet šogad pēc Publiskās atmiņas centra iesnieguma Rīgas pieminekļu padome pieņēma konsultatīvu lēmumu demontēt vai no Rīgas centra pārvietot vēl vairākus pilsētvides objektus. Starp tiem ir arī pieminekļi kultūras personībām – Andrejam Upītim, Annai Saksei un Aleksandram Puškinam.
Par šo lēmumu sabiedrībā ir krasi pretēji viedokļi, un šodien diskusijā iesaistīsies arī mākslas zinātnieki, stāsta diskusijas iniciatore Ieva Astahovska: "Viedokļi ir ārkārtīgi polarizēti. Manuprāt, publiskajā telpā vairāk izskan viedoklis, ko es nosauktu par vairāk populistisku viedokli, proti, ka pieminekļi ir jāaizvāc, mūsu publiskā telpa ir jāattīra no padomju laika uzslāņojumiem. Mans personiskais viedoklis ir, ka šāda telpas attīrīšana ir diezgan bīstama tendence. Jo mūsu vēsture, mūsu pagātne ir ārkārtīgi sarežģīta, un šie pieminekļi arī ir kā tādi marķieri vai zīmes mūsu pagātnes daudzveidībai, neviennozīmībai. Tos aizvācot, mēs savā ziņā izdzēšam šo sarežģītību un, var pat teikt, kultūras atmiņu."
Ko tad darīt ar šiem sarežģītajiem pagātnes slāņiem šodienā, kāda ir citu valstu prakse līdzīgu situāciju risināšanā, ko varam mācīties paši no savām pagātnes kļūdām – šie būs daži no jautājumiem, ko mākslas zinātnieki apspriedīs diskusijā.
Ieva Astahovska uzskata, ka svarīgāk būtu pieminekļus nevis aizvākt, bet padarīt par aktīviem publiskās telpas līdzdalībniekiem: "Piemēram, tāpēc kā publicitātes attēlu mēs izvēlējāmies Ivara Drulles priekšlikumu – Andreja Upīša pieminekli pāršķelt uz pusēm, kas ilustrē to polarizēto skatupunktu, kas tad ir tā labā un sliktā puse šiem pagātnes "varoņiem".
Patiesībā ir ļoti daudz piemēru, kur laikmetīgā māksla arī aktīvi iesaistās jau esošo pieminekļu rekontekstualizēšanā, jaunu nozīmju radīšanā."
Nebūtu prātīgi pieņemt sasteigtus lēmumus un ar vieglu roku šos pagātnes lieciniekus aizslaucīt – uzskata arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese: "Domāju, ka katrs gadījums ir ļoti jāizvērtē, pirms mēs ķeramies ar āmuru tam klāt un jaucam nost. Manuprāt, pieminekļi varētu būt lielisks veids vēstures pārrakstīšanas procesā, tieši mācot jaunāko paaudzi un stāstot, kā mūsu vēsture ir veidojusies un kā mēs to lasām šobrīd, un ka piemineklis ir tāds pieturpunkts visā šajā procesā.
1990. gados bija brīnišķīgs piemērs Ģediminam un Nomedai Urboniem, kas ir mūsu pašu kaimiņu mākslinieki. Viņi skulptūrām uz zaļā tilta Viļņā, kas ir padomju laiku ideoloģiju slavinošas, bija uzlikuši galvās spoguļu kastes un darbu nosaukuši "Vai mēs nākam vai mēs ejam?". Tādējādi pagriežot skulptūru interpretāciju citā virzienā."
Par pieminekļu saglabāšanu, bet pārinterpretēšanu iestājas arī Mākslas akadēmijas profesors, filozofs Jānis Taurens: "Mums jāsaprot, ko mums darīt un kā attiekties, lai pilnībā arī neizdzēstu kaut kādas vēstures lappuses un lai šie artefakti – gan mākslinieciski vērtīgāki, gan nevērtīgāki – pilnībā neizzustu. Attiecībā uz Andreja Upīša pieminekli – to bija priekšlikums pārvietot uz Skrīveriem, bet skaidrs, ka šis milzīgais piemineklis ir domāts lielai pilsētai, lielam laukumam, un tas īsti nav pārvietojams.
Man iepatikās viena publiskajā telpā dzirdēta ideja, ka varētu to noguldīt guļus stāvoklī – horizontāli, nevis vertikāli, kas attiecīgi arhitektoniski šo ideju noformējot, būtu interesants risinājums.
Vai varbūt novietot nedaudz slīpi, un tad tas leņķis būtu maināms, atkarībā no tā, kā nu kurš vērtē viņa to politisko un kultūras lomu Latvijas vēsturē."
Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrības diskusija par padomju okupācijas pieminekļiem notiks 12. aprīlī Mākslas akadēmijas pagalma korpusā pulksten 18.00, tajā aicināts piedalīties ikviens interesents.
