ĪSUMĀ:
- Cik viegli šodien saglabāt neatkarīgās koncertzāles statusu?
- Lielākie izaicinājumi nama 10 gadu pastāvēšanas laikā.
- Daudzās sadarbības – ar mūziķiem, aktieriem, komponistiem un režisoriem.
Inta Pīrāga: Kā jūs pati teiktu – vai šie desmit gadi pagājuši kā viens mirklis, vai arī šis laiks tomēr ir kā sātīgs pīrāgs, kurā kārtu pa kārtām nogulsnējušies gan iespaidi, gan notikumi, gan sajūtas?
Anda Zadovska: Man tiešām tas ir nozīmīgs notikums, jo desmit gadi – tas patiesībā nav nekāds joks. Līdz ar to, ka pilnībā strādājam bez valsts finansējuma, šajā laikā mums gājis arī ne tik viegli… Bet tik un tā ar lielu prieku sagaidu desmit gadu jubileju, jo tagad, apkopojot visus notikumus, kas "Dailes" namā bijuši šo desmit gadu laikā, varu tiešām lepoties ar to. Uz "Dailes" skatuves uzstājušies visi mūsdienu labākie komponisti un mūziķi, izpildītāji, un kopā ar Vili Daudziņu esam ieviesuši tādu kā poētisko lekciju žanru, kas arī kļuvis ļoti populārs. Tā ka, atskatoties uz šiem desmit gadiem, varu teikt – ir labi pastrādāts!
Vai atceraties arī pašu pirmo notikumu šajā namā?
Protams, ka ļoti labi to atceros! Tieši pirms desmit gadiem ap šo laiku nekas nebija vienkārši: ņemot vērā, ka mums nekāda finansējuma nebija, viss izrādījās gana sarežģītāk, nekā biju domājusi, bet ļoti labi, ka pašā sākumā to nezināju – iespējams, ka būtu nobijusies no tā... (smejas). Toreiz Ojāram Vācietim bija 80 gadu jubileja, un komponists Jānis Lūsēns speciāli uzrakstīja jaunu dziesmu ciklu kā rokkoncertu ar Ojāra Vācieša vārdiem "Pus es". Solists bija Ģirts Ķesteris, režisors un scenogrāfs – Reinis Suhanovs. Ar tādu vērienīgu muzikālu iestudējumu mēs atklājām "Dailes" namu. Jā, tieši pirms desmit gadiem! Šogad tieši šajā pašā datumā – 13. novembrī – svinēsim Vācieša 90 gadu jubileju, un "Dailes" namam – jau desmito dzimšanas dienu. Pilnīgi neticami!
Vienīgā neatkarīgā koncertzāle Latvijā – skan lepni. Bet ko tas īsti nozīmē – neatkarīgais statuss? Vai no daudz kā nācies atteikties, varbūt daudz ko nācies arī upurēt?
Nē, es neteikšu, ka tā. Man jau liekas, ka būt neatkarīgam – tās tieši ir lielākas iespējas. Protams, ņemot vērā visu materiālo pusi, nav jau tā, ka notiek tikai koncerti – ka ir tikai vieni prieki, dziesmas un dejas. Ir tam arī otra puse – koncertzāles uzturēšanas izmaksas, kas nebūt nav vienkāršas, un mūsu gadījumā mēs jau nekad neko nevaram prognozēt. Piemēram, šī gada sākumā komunālās izmaksas pēkšņi pieauga trīsarpus reižu. Ar to nebijām rēķinājušies. Plānojot nākamo gadu, arī nezinu: visi saka, ka it kā nekas lielāks nebūs, it kā varbūt arī būs, bet man jau šobrīd tas viss jāsaplāno un jānosedz tikai un vienīgi no mūsu biļešu ieņēmumiem.
Jūsu koncertzālei daudziem pārbaudījumiem nācies iziet cauri, tostarp viens no smagākajiem noteikti bija arī Covid-19 laiks.
Bija gan, jā.
Bet mēdz jau teikt – kas nenogalina, padara tikai stiprāku.
Jā, un tas ir tik interesanti.
Liekas, ka tikko, nesen tas viss bija, visas tās šausmas, es pat teiktu, kad nācās domāt, ka varbūt pat būs jāslēdz viss, bet tagad tas ir aizmirsies, tā kā nodzēsies.
Mēs gatavojamies jubilejai, ir visādi notikumi, un tāds virpulis tagad ir iegriezies ar jauniem projektiem, un skatītāji ir atgriezušies! Tas bija tikko, bet pilnīgi liekas kaut kas neticams, kad atceramies, ka mums bija Ziemassvētku koncerti ar Daumantu Kalniņu un Raimondu Paulu ar visām tām distancēm. Viss tas patiesībā bija tikai pirms pusotra gada, bet kaut kā nav iespiedies atmiņā. Toreiz šķita, ka no tā mēs nekad netiksim ārā, bija jautājumi, vai vispār kādreiz vēl kaut kas varēs notikt normāli. Tagad mums tas tiešām ir aizmirsies.
Sakāt, ka neatkarība – tā ir lielākas iespējas un tāds brīvs lidojums, taču tas nav arī abstrakts peldējums izplatījumā. Jūsu darbība tomēr notiek pēc strukturēta plāna un saviem likumiem?
Jā, protams, es ļoti plānoju, bet no manis neatkarīgu apstākļu dēļ ļoti bieži nākas tos plānus mainīt, un tad ir jādomā: varbūt izvēlamies nestandarta risinājumus, kā nosegt robus budžetā? Bet mums līdz šim tas ir izdevies. Varbūt tāpēc, ka esmu beigusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti, un tas man nācis par labu kādās reizēs.
Vai šie desmit gadi jums iemācījuši arī uzminēt klausītāju vēlmes?
Man jau pašai liekas, ka jā, jo tas bija tieši mans mērķis, kad sākām strādāt, domāju – tā labākā lieta būtu, ja mēs iegūtu savu pastāvīgo publiku un klausītāju. Tagad, atskatoties uz šiem desmit gadiem, gribētu pat teikt, ka tas tā arī ir.
Skatītāji nāk un jau meklē, kas notiek jauns "Dailes" namā, un man par to ir vislielākais prieks – ka esam nostiprinājuši savu skatītāju loku.
Gan pašos pirmsākumos, gan arī šobrīd "Dailes" nams darbojas pēc teātriem pietuvinātas repertuāra politikas. Tās ir programmas, kuras mākslinieki piedāvā vai nu reizi mēnesī, vai divreiz mēnesī. Bet ir arī tādas ilggadīgas programmas kā, piemēram, Jāņa Lūsēna "Mazu brīdi pirms", kuru sākāt, manuprāt, vēl tad, kad mūzikas nams "Daile" nemaz vēl nebija plānots.
"Mazu brīdi pirms" ir mans pats pirmais rīkotais koncerts, kas notika 2008. gada 11. novembrī. Šogad 11. novembrī svinam 15 gadus kopš šis programmas pirmatskaņojuma, un vēl joprojām šī programma ir mūsu repertuārā. Par godu tās 15 gadu jubilejai mūzikas namā "Daile" 11. novembrī atkal notiks koncerts "Mazu brīdi pirms", kurā dziedās mana māsa Kristīne Zadovska un Ingus Pētersons, un Jānis Lūsēns būs pie klavierēm. Tas ir ļoti īpašs notikums, jo tā bija tiešām pati, pati pirmā programma, ko savā dzīvē organizēju kā producente.
Starp citu, zinu daudzus, kuriem ir pat tāda tradīcija, ka ap Ziemassvētku laiku viņi katru gadu mēģina aiziet uz šo koncertu, un tad, ja nav bijuši, nav tikuši pie vajadzīgās svētku noskaņas.
Tā tas ir. Programma patiešām šo gadu laikā noteikti izskanējusi jau vairāk nekā simt reižu. Plūdoņa un Kārļa Skalbes dzeja Lūsēna mūzikā ir klasika. Arī man pašai šis cikls ir ļoti, ļoti tuvs.
Šajā jubilejas mēnesī jūs balstāties uz tiem māksliniekiem, ar kuriem izveidojusies tāda ilga draudzība. Te mēs līdzās Lūsēnam varam saukt arī Raimondu Paulu, Daumantu Kalniņu, Zigfrīdu Muktupāvelu, Anci Krauzi, arī aktierus Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu, Andri Keišu.
Jā, jo tā mana doma tieši tāda arī bija, ka jubilejas nedēļu mēs atklājam ar jubilejas koncertu, uz kuru tiešām ļoti ātri pazuda biļetes, par ko man ir ļoti liels prieks. Es tajā nedēļā katru dienu lieku vienu tādu, teiksim, zelta programmu. Piemēram, 14. novembrī būs akustisko ģitāru trio – Aivars Hermanis, Kaspars Zemītis, Mārcis Auziņš, kas mums arī jau iepriekš bijuši kādos 80 koncertos vismaz. Tad 15. novembrī būs "Kamēr vien gliemeži skrien" – Imanta Kalniņa dziesmu programma, kuras tapšanā savulaik piedalījās pats Imants Kalniņš, Māra Ķimele bija režisore, un to izpilda Daumants Kalniņš un Kaspars Zemītis. Tas ir tāds kā iestudējums, tas nav vienkāršs koncerts. Kādreiz uz Imanta Kalniņa jubileju mums tas tapa, un tas ir ļoti skatītāju iemīļots. Tad būs "Sasala jūriņa" ar Anci Krauzi un Raimondu Paulu pie klavierēm, un "Tikšanās "Dailē"" – mums bija arī tāda programma ar Daumantu Kalniņu un Raimondu Paulu, un stīgu kamerorķestri Kaspara Ādamsona vadībā. Tas būs piektdienas vakars. Svētdien mums būs "Vēstule draugam", tur satiksies abi šī gada lielie jubilāri – Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis, jeb Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš lasīs Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša vēstules. Tā mums ir tāda programma, kas patiesībā ir jau 10 gadus, jo pirmo reizi mēs to parādījām "Dailes" namā 2013. gada 13. decembrī.
Tā ir programma, par kuru toreiz teicu, ka to varētu likt kaut vai pirmdien no rīta deviņos, un tik un tā būtu pilna zāle.
Skatītājiem tā ļoti patika. Noslēgsim to nedēļu mēs ar tādu pēdējā laika hitu – Andra Keiša un Raimonda Paula uzvedumu "Vīrieši labākos gados". Pirmatskaņojums tam bija pavasarī, bet tas tagad, šajā brīdī, mums ir tāds TOP projekts.
Es personīgi neesmu no tām, kas apmeklē vienkāršus notikumus vairākkārt. Kā tas ir ar tām programmām, kas dzīvo vairākus gadus, tās mainās?
Tās mainās, bet ir tā, ka skatītāji, kuri jau zina, kas tur būs, viņi tieši negrib, lai mainās, saka – man vajag, lai ir tieši tā dziesma obligāti. Teiksim, Daumanta Kalniņa dziedātā Frenka Sinatras programma, tā šogad būs jau laikam 134. reizi. Šogad tā atkal būs starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, un atkal tieši 31. decembrī 12.00 pa dienu. Mums ir tāda tradīcija, un tā būs arī šogad. Cilvēki jau nāk un pērk [biļetes], lai gan vēl nekādas reklāmas par to nav, jo vienkārši zina, ko tur sagaidīs. Man par to ir ļoti liels prieks, jo tie ir tādi koncerti repertuāra veidā. Nebaidīšos teikt –
mēs laikam esam vienīgie, kas tā strādā, ka koncerti iet repertuārā tieši tāpat kā izrādes, kamēr vien nāk skatītāji. Tā mēs visus projektus veidojam un strādājam, un tā mums diezgan labi sanāk, man liekas.
Kā ar tiem māksliniekiem, ar kuriem ilgus gadus sadarbojaties, – vai tad, kad viņi nāk ar savām ekskluzīvām, jaunām idejām, jūs ņemat pretī no viņiem pilnīgi visu, ko viņi piedāvā? Jeb tomēr padiskutējat, apdomājat..
Protams, ka mēs padiskutējam, bet lielākoties – kādas tur varētu būt diskusijas? Ja maestro Raimonds Pauls atnāk pie manis ar ideju veidot jaunu programmu, protams, ka tur nekādu jautājumu nav, tas viss tiek darīts. Mākslinieki, ar kuriem strādājam... nē, man šķiet, ka man nekādu jautājumu īpaši viņiem nav, ja tā ideja no viņiem nāk, tad zinu, ka tā būs laba.
Es jūs ļoti bieži, gandrīz uz katru pasākumu, kas notiek jūsu namā, esmu redzējusi klausītāju rindās. Vai jūs jau arī savu publiku pazīstat pēc sejas?
Jā, es pazīstu, jo man liekas, ka tiešām nav neviens pasākums bijis pa šiem gadiem, kad es neesmu bijusi "Dailes" namā uz vietas, jo man tas patīk. Man nepatīk, ka mani sauc par direktori, man labāk patīk, kad mani sauc par "Dailes" nama saimnieci. Jā, un tikai tā jau var uzzināt, ko skatītāji vēlas.
Es arī pie biļešu kases ļoti bieži esmu, jo tad pircējiem varu izprasīt, kurš mākslinieks patīk, kurš nepatīk, visādas idejas uzzināt. Tas ir ļoti interesanti.
Tagad, jubilejai tuvojoties, paskaitīju, ka mūsu namam ir izgājis cauri pusotrs miljons skatītāju pa šiem gadiem. Tas ir gandrīz tā kā visa Latvija.
Kā pietrūkst pilnai laimei vēl jums pašai, ko man jums sarunas noslēgumā novēlēt?
Jānovēl laikam ir daudz ideju un segumu tās realizēt, jo idejas– tās jau varbūt ir, bet, būsim atklāti, bez tā vai cita līdzfinansējuma tās ir visai grūti reizēm realizēt. Tā ka jānovēl spēks, izturība, veiksme un lai pasaulē ir miers, lai cilvēkiem būtu vēlme nākt un baudīt kultūras notikumus, jo, kā zināms, tā nav pirmā nepieciešamība. Galvenais, lai viss turpinās tādā pašā garā, kā līdz šim, un tad jau būs labi.
