ĪSUMĀ:
- Darbu sāk neatkarīgā radio "Tīrkultūra" veidotā "Audiovizuālā vasaras galerija".
- Galerijas vietu nācies mainīt birokrātijas un finansējuma dēļ – nomas maksa pārsniedz gaidīto.
- Zemāku nomu māksliniekiem neļauj piešķirt likums. Rīgas dome meklēs veidus, kā risināt problēmu.
- Pēdējā brīdī no Brīvības alejas uz Kronvalda parku pārcelta arī Latvijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas izstāde.
- Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padome skaidro, ka ir jāizprot zonējums un mākslas iederēšanās arhitektūras ansamblī.
- Kuratori atzīmē neveiksmīgo komunikāciju, kas apdraud kā mākslas procesu, tā identitāti, kas ir laikmetīga Latvija.
"Tīrkultūras audiovizuālā galerija" nespēja samaksāt "Rīgas namiem" augsto īres maksu, bet Latvijas Mākslas akadēmijas pilsētvides izstāde sastapās ar Brīvības alejas pārvaldītāju nevēlēšanos šajā vietā redzēt laikmetīgo mākslu.
Komūnas centri, kas Latvijā trūkst
Neatkarīgā radio "Tīrkultūra" veidotā Audiovizuālā vasaras galerija mājas radusi kādreizējā LU Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda parkā, kas tagad ir Latvijas Mākslas akadēmijas pārziņā. Idilliskā vietā starp nama aizmugures durvīm un Rīgas kanālu vakaros skan īpaši atlasīta mūzika. No iknedēļas radio raidījuma izaudzis par patstāvīgu interneta radio, "Tīrkultūras" projekts nu jau trešo gadu arī iziet ielās, stāsta skaņas mākslinieks un viens no "Tīrkultūras" veidotājiem Reinis Semēvics: "Tas ir tāds kā komūnas centrs, kas mums Rīgā, visā Latvijā, varētu būt un kas diezgan pietrūkst. Tajā pašā Viļņā ir "Palanga Street radio" vai radio "Vilnius", Igaunijā ir "Ida Tallinn" radio, bet mums tāda satura veidotāja, kas ir bezpeļņas un neatkarīgs, tāda bloka nav."
Līdz 19. augustam šeit trešdienu, ceturtdienu, piektdienu un sestdienu vakaros no sešiem līdz desmitiem ik stundu skanēs kāda "Tīrkultūras" komandas uzaicināta vieskuratora izvēlēta mūzika. To varēs baudīt, sēžot turpat kanālmalā vai apskatot kādu no četriem tapšanas procesā esošajiem mākslas darbiem, kuri savukārt veido audiovizuālās galerijas vizuālo daļu.
Kuratores Augustes Petres iecere ir stāstīt par mākslinieka attiecībām ar telpu, kurā viņš strādā: "Ideja bija sadarboties ar māksliniekiem, kuri savā praksē dažādos formātos – telpas, ideju – apspēlē un tiešā veidā reflektē par to, kā ir strādāt rezidencē. Tiek parādīta mākslas tapšana, kas ir ilgtermiņa process, un tieši tāpēc es arī vēlos uzsvērt to, ka mēs atklājam galeriju, nevis izstādi, kas varbūt dažiem apmeklētājiem būs vilšanās, ka viņi ieies iekšā un tur nebūs gatavi mākslas darbi, jo visa tā ideja balstās tajā, ka mākslinieks strādā šeit uz vietas. Mākslinieki Kronvalda bulvārī izvēlējušies pirmajā stāvā katrs savu vidi, kuru tad viņi mēneša garumā apspēlēs un veidos mākslas darbus."
Ar līdzīgu ideju – mākslas darbi top izstādes gaitā, skatītāju acu priekšā – Latvijas mākslas vēsturē iegājusi 1990. gada izstāde "Maigās svārstības" galerijā "Latvija". Līdzīgi arī "Tīrkultūras" audiovizuālajā galerijā Kronvalda bulvārī gatavi darbi būs skatāmi tikai pēdējā dienā – 19. augustā.
"Mums ir četri mākslinieki. Secībā – ieejot iekšā un izejot ārā – katrs gaiteņa garumā ir atlasījuši sev vietas. Ārā strādās Pēteris Vīksne, kurš darbojas gan vairāk ar fotogrāfiju un video, bet šeit viņš veidos instalāciju, kur parādīsies arī fotogrāfijas elementi. Linda Vilka, kas strādā ar diezgan lieliem baneriem, dažādiem uzrakstiem, un koncentrējas savā praksē uz ideju, kā veidot komūnu ap konkrētu mākslas žanru, arī veidos instalāciju. Tad būs Laimdota Malle, kura gaiteņa vidū, strādājot ap kāpnēm, veidos garu zīmējumu, un Atis Jākobsons, kas strādās pie oficiālās ieejas, bet Vasaras galerijā tās būs aizmugures durvis, un Atis uz vietas gleznos," stāsta Petre.
Kuratore arī uzsver, ka mērķis nav eksponēties, bet gan procesa rādīšana, un šis process bieži vien sastāv no domāšanas, no iepauzēšanas, atkāpšanās, sava darba uzlūkošanas: "Tas galvenais vadmotīvs, ko es vēlējos saglabāt šajā projektā, ir absolūta brīvība."
Mākslinieks kā ķīlnieks birokrātijas gaiteņos
Pilnīgu brīvību māksliniekiem gan nācies apvienot ar pēdējā brīža pārmaiņām plānotajā atrašanās vietā. Skumju ironiju tam piešķir fakts, ka galerija veidota tieši ar domu par mākslinieka un telpas saspēli. Trīs mēnešus Auguste Petre, Reinis Semēvics un viņu uzrunātie mākslinieki gatavojās izstādei pavisam citā vietā – pašlaik panīkušajā Vidzemes tirgū, kas pieder pašvaldības kapitālsabiedrībai "Rīgas nami". Lai gan pati pilsēta vēlas tirgus teritoriju atdzīvināt, "Rīgas namu" pieprasītā nomas maksa māksliniekiem izrādījās nepaceļama.
"Trīs mēnešu garumā mēs strādājām pie šīs konkrētās telpas, un principā nedēļas laikā mums bija jāmaina šī te telpa un jāmeklē kaut kādi risinājumi, jo mūsu sadarbību ar Vidzemes tirgu nevarēja realizēt. (..) Mums bija dažādi iesniegumi, dažādas sarunas par to, un beigās, kad tomēr šis cipars tika nosaukts, mēs sākām domāt dažādus veidus, kā mēs varētu no tāmes kaut ko pārbīdīt un atvēlēt tieši īres maksai, bet es neuzskatu, ka tas ir godprātīgi pieprasīt divus ar pusi tūkstošus no bezpeļņas organizācijas, kuras vienīgais finansējuma avots ir Rīgas dome, kuras kapitālsabiedrība ir "Rīgas nami". Manuprāt, tas ir absurds," teic Petre.
Tā par šīs situācijas ķīlniekiem kļuvuši mākslinieki, kurus pati pašvaldība aicināja veidot Rīgas kultūras programmu.
"Te jau arī parādās tas absurds. Mākslas darba tapšanas process ir ilglaicīgs, ir ieguldīts domāšanas darbs, ir ieguldīts izpētē, tas viss jāmet miskastē un jāsāk no jauna," saka kuratore.
Mazāk prasīt neļāva likums
"Šis ir diemžēl labs precedents, ar ko tālāk strādāt, lai saprastu risinājumu," tā atzīst Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone ("Jaunā Vienotība").
"Mēs redzam, ka tiem kultūras notikumiem vajadzētu būt vietai arī Vidzemes tirgū, jo teritorija ir liela un interesanta, pašā pilsētas sirdī. Ir jādomā veidi, kā to atrisināt," teic Andersone.
Politiķe skaidro, ka "Rīgas nami" māksliniekiem bija piemērojuši tikai pašizmaksu un mazāk prasīt neļāva likums. Viņa redz, ka nākotnē pašvaldība šādus nekomerciālus kultūras pasākumus savu kapitālsabiedrību telpās varētu subsidēt. Līdz šai vasarai gan tas joprojām nav atrisināts.
"Mums jāskatās, vai mēs veidojam kaut kādu speciālu kultūras programmu vai, ja mēs skatāmies kopā uz kapitālsabiedrībām, varbūt ir iespējams, ka mēs taisām kādu programmu. Piemēram, "Rīgas ūdenim" ir ūdens tornis, kur notiek arī pasākumi Āgenskalnā. Tur situācija arī bija ļoti līdzīga, ka kultūras organizatoriem ir jāmaksā diezgan liela nomas maksa par teritoriju. Mēs no domes sākām runāt ar "Rīgas ūdeni", kādas ir iespējas dot viņiem atlaides vai bez atlīdzības nodot, un viņi saka, ka viņiem ir kapitālsabiedrības regulējums, viņi to nevar darīt. Varbūt ir iespējams, ka mums ir kādi saistošie noteikumi, kas kapitālsabiedrībām ļauj dot zem pašizmaksas un tad piestādīt rēķinu domei par subsidēto laiku, kas ir izmantots. Ir jāmeklē risinājumi," skaidro Andersone.
Nebrīvā Brīvības aleja
Vienā dienā ar "Tīrkultūras" vasaras galeriju turpat, Kronvalda parkā, tika atklāts vēl viens pašvaldības atbalstīts kultūras projekts – Latvijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas izstāde pilsētvidē, un arī tā šurp pārcēlusies pēdējā brīdī – jo saņēma atteikumu izstādei Brīvības alejā pie Ministru kabineta.
Izstādes kuratore Antra Priede stāsta, ka šī nav pirmā reize, kad Mākslas akadēmija izmanto aleju: "Šim bija jābūt trešajam ekspozīcijas piedāvājumam, un arī šī sadarbība un aicinājums nāca no Rīgas Drosmes un prieka vasaras programmas puses, tieši iedzīvināt šīs telpas pilsētvidē, kas varbūt līdz šim nebija apgūtas kā eksponēšanas vietas. Līdz ar to tas bija nedaudz nepatīkams pārsteigums, secinot, ka izstrādātais darbs un visa izstāde tur netiks eksponēta."
Tā kā Brīvības aleja atrodas Brīvības pieminekļa aizsardzības zonā, izstādes iecere tajā bija jāsaskaņo ar Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomi, kā to nosaka pirms trim gadiem pieņemtais likums. Divas reizes izstādi atļāva, un arī šajā reizē kuratore ar māksliniekiem gatavoja darbus tieši Brīvības alejai.
"Sākotnējā iecere arī jau tika izstrādāta vairākus mēnešus, plānojot ekspozīciju konkrētai vietai. Attiecīgi strādājot ar Brīvības aleju kā telpas novietojumu, jo viņa ir trokšņaina, pilna ar satiksmi, putekļiem, un bija vēlme arī par to runāt plašākā kontekstā, saprast, kur cilvēks atrodas pilsētā un kā viņš var justies droši, baudīt zaļo Rīgas daļu. Tādējādi reflektējot par to, kā arī mēs kā indivīdi jūtamies droši publiskā telpā un cik droši publiskā telpā jūtas un var atrasties māksla," stāsta Priede.
Taču jūlija vidū Mākslas akadēmija saņēma Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomes atteikumu, un līdzīgi kā "Tīrkultūras" galerijai, arī šai izstādei nācās īsā laikā atrast jaunu vietu un tai pielāgoties, jo mākslinieki savus darbus bija veidojuši tieši ar domu par Brīvības aleju.
Kuratore atzīst, ka padomes lēmumā sajutusi novelkam sarkano līniju, kur un cik tālu laikmetīgā māksla pilsētvidē drīkst izpausties.
Mulsumu šāds lēmums radījis arī vienai no jaunajām māksliniecēm Kristinai Rezvihai, kuru satieku parkā pie viņas mākslas darba. Ironiskā kārtā tas runā tieši par mākslas intervenci memoriālu kultūrā.
"[Šādā situācijā] es bišķi nesaprotu, kā turpināt taisīt publisku mākslu, ja ir tik grūti sarunāt vietu. Mums tad nebūs nekādas iespējas taisīt instalācijas ārpus telpai. Nav jau nekādas problēmas taisīt iekštelpai, bet ārpus telpas vienmēr ir problemātiski. Man liekas, tas jārisina un jāturpina taisīt publiski mākslu, jo tad cilvēki mijiedarbojas ar darbiem," komentē Rezviha.
Nē cenzūrai, taču katrai mākslai "sava vieta"
Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomes argumentus, šogad atsakot Mākslas akadēmijai izstādes vietu Brīvības alejā, skaidro padomes priekšsēdētājs Valdis Zatlers: "Māksla var būt jebkurā vietā, bet jautājums, vai viņa papildina šo te arhitektonisko ansambli jeb viņa disonē ar to esošo arhitektonisko ansambli."
Viņš uzsver, ka laikmetīgajai mākslai publiskajā telpā noteikti ir vieta, runa esot tikai par Brīvības alejas specifisko novietojumu un tās pielietojumu kontekstā ar Brīvības pieminekļa īpašo nozīmi pilsētā un valstiskajā apziņā.
"Būtiskākais ir saglabāt šo formas tīrību, kas tur ir. Tur ir šī taisnā aleja, kas ved tieši uz Brīvības pieminekli, tāpēc viņa arī ir Brīvības aleja, un nekāda viņas, teiksim, izlīkumošana vai kaut kas tamlīdzīgs, tas, protams, tur neder," teic Zatlers.
Kamēr norit darbs pie Brīvības alejas labiekārtošanas koncepcijas un meklēti labākie veidi, kā šo arhitektonisko ansambli padarīt emocionāli spēcīgāku, padome nolēmusi, ka tur nevajadzētu novietot nekādus objektus, ne tikai konkrētas mākslas izstādes.
Par cenzūru nevar būt ne runas, saka Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs: "Nē, mākslas darbus mums vispār nav ne tiesības cenzēt un arī nedrīkst viņus cenzēt. Runa ir par to, kā mēs tieši redzam šo Brīvības alejas pielietojumu. Pats pielietojums ir tas, ko mēs apspriežam, nevis par to, kādi ir mākslas darbi, vai viņi ir labi vai slikti, vai viņi ir novietojami kaut kur ārtelpās. Protams, ka viņi ir novietojami, atrodiet tikai pareizo vietu. Tā nav cenzūra."
Zatlers gan nenoliedz, ka lēmumu šoreiz atteikt Mākslas akadēmijai ietekmējušas arī cilvēku negatīvās atsauksmes par iepriekšējo gadu izstādēm. Savulaik plašas diskusijas raisīja tēlnieka Egona Peršēvica skulptūra "Brīvību Brīvībai" – lotosa pozā sēdošs Brīvības tēls, tautā pazīstams kā Milda – Brīvības alejas galā, kur savulaik atradās Ļeņina statuja.
"Mēs sapratām, ka arī cilvēku atsauksmes bija diezgan negatīvas par to, kā tas notika un kas tas bija, un kādā veidā tas viss tika darīts. Gadu vēlāk jau mēs esam pieredzējušāki, mēs saprotam, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar jebkuru objektu izvietošanu šajā Brīvības alejā. Nav jau vienīgais precedents. Rīgas maratons gribēja dīdžeja, kā saka, stendu novietot tieši pie uzraksta "Tēvzemei un brīvībai". Mums jāsāk domāt, kāds ir šis pilsētas zonējums, kurā zonā mēs ko darām un kāpēc mēs to darām, bet pati epizode parāda vienu citu lietu – mākslai vajag telpu, mākslai telpas ir par maz. Jautājums, kāpēc ir kavēšanās ar modernās mākslas muzeju, kāpēc to neviens nesaprot, kāpēc uzskata, ka tas ir nevajadzīgs luksusa priekšmets. Nē, tas viss tā nav. Mums jādara sava pilsētvide arvien skaistāka, sakārtotāka, un katrai lietai un notikumam ir sava vieta mūsu pilsētā, un pie tā ir jāpiestrādā," uzskata Zatlers.
Neveiksmīgā komunikācija
Priede pieņem viedokli, ka mākslai var būt vairāk vai mazāk piemērotas telpas, taču ir vēlme, lai tas laicīgāk tiek nokomunicēts un pārmaiņu un argumentu cīņā necieš mākslinieki: "Mākslas process ir pietiekoši ievainojams, viņš ir emocionāls, un ļoti negribētos, lai šis process kaut kādā veidā tiktu apslāpēts vai ietekmēts, jo bez radošās mākslinieku vai kultūras vides radošā potenciāla atbalstīšanas, arī mēs varam ar laiku zaudēt šo identitāti, kas ir laikmetīga Latvija."
Kuratore Antra Priede ar prieku secina, ka Kronvalda bulvārī cilvēkiem par mākslas objektiem to uzstādīšanas procesā bijusi liela un labvēlīga interese. Viņa labprāt pastāsta par tiem plašāk: "Tur ir Ainas Bikšes darbs, kas arī reflektē par ikdienas trokšņainību, un caur savu tēlniecisko formu viņa veido šo slāpētāju, lai arī skatītāju aicinātu iedziļināties šajā ikdienas trauksmainībā un trokšņu pilnajā pasaulē. Kā mums ir jāatrod ceļš atpakaļ pie sevis, kā mēs paliekam droši šajā mainīgajā un turbulentajā vidē."
Vēl viens objekts, kam vērts pievērst uzmanību, ja esat Kronvalda parkā, ir šā gada Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles ekspozīcija, ko kopā veidojuši Scenogrāfijas nodaļas pasniedzēji un studenti.
"Tas būtībā ir kā veltījums mūsu scenogrāfijas nodaļas tēvam Andrim Freibergam, izvietojot šīs scenogrāfijas kastes, bet ar skatu debesīs. Sākotnēji šajā Brīvības alejā tie bija iecerēti pašā galā, noslēgt šo trauksmes, ierobežotības, sarežģītības ceļu ar skatu debesīs, jo visas telpas mums ir atvērtas, pieejamas, un šeit arī var noskanēt QR kodu un ieiet "SAN" lietotnē, ko ir izstrādājis Gints Gabrāns, un iepazīties ar atsevišķajiem mūsu studentu darbiem," stāsta Priede.
Mākslas akadēmijas pilsētvides izstāde "Caurspīdīgā trokšņa telpa" Kronvalda parkā būs skatāma līdz septembra beigām. To papildinās performances un dzejas lasījumi.
