Ginta Zilbaloža animācijas filma "Projām" jau guvusi starptautisku atzinību dažādos festivālos, nominēta “Lielā Kristapa” balvai trijās kategorijās, un ar to 17. oktobrī tika atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls jeb "Riga IFF". Latvijas kinoteātros tā būs skatāma no 15. novembra.
Savukārt 18. oktobrī festivāla ietvaros pirmizrādi piedzīvoja Emīla Alpa debijas dokumentālā filma “Koris. Diriģents. Kamēr…”, kas nominēta “Lielā Kristapa” balvai kā labākā debijas filma un būs redzama arī 10. novembrī “Lielā Kristapa” filmu skates ietvaros.
Abu jauno režisoru darbus saista dziļi personiska piesaiste savu darbu tēmai. Kā īsti tie tapuši, vai režisoram vieglāk strādāt vienatnē vai komandā, un vai personīgā piesaiste palīdz mākslas darbu radīšanā vai reizēm arī traucē?
"No tā nemaz nevar izvairīties, ja filmu taisa personīgi!” uzskata Zilbalodis. "Tas ir svarīgi. Ja filma jātaisa par to, ko tu zini, ir vairāk motivācijas strādāt, ja tur ir kas personīgs priekšā un tas nav vienkārši pasūtījuma darbs."
Zilbalodis atklāj: "Mana filma ir par puiku, kurš pēc lidmašīnas avārijas nonāk uz vientuļas salas, un viņam uz pēdām seko liels, tumšs, garš, kas viņu mēģina apēst. Puika mēģina nokļūt mājās un atrast saikni ar citiem cilvēkiem un sabiedrību. Personīgais aspekts ir tas, ka šā puikas ceļojums ir līdzīgs ar mani - veidojot filmas, es arī biju viens pats uz salas.
Tumšais gars varbūt citiem nozīmē ko citu, bet manā gadījumā tas ir stress un negatīvās emocijas – kad tu mēģini sasniegt mērķi, vienmēr ir kaut kas, kas jāpārvar.
Puikam galamērķis ir nonākt pie sabiedrības un rast saikni ar cilvēkiem, jo viņš ir viens pats. Mans galamērķis ir veidot filmu, kas var palīdzēt cilvēkiem rast saikni, – tas varbūt ir pārāk liels mērķis, bet man šķiet, ka kino ir kas tāds, kas to var izdarīt, jo kino skatās kopā - cilvēki, ejot cauri kopējiem pārdzīvojumiem; tas ir labākais veids kā iepazīties un diskutēt par filmu."
Arī Emīls Alps uzskata līdzīgi: "Ir grūti, pat neiespējami uztaisīt filmu par ko tādu, ar ko tev nav nekādas sasaistes."
Arī Alpa filma ir ļoti personīga. "Tas ir neliels ieskats apmēram divu trīs mēnešu garā ceļojumā, kora notikumā – kopā ar jauniešu kori piedalījos Tolosas starptautiskajā koru festivālā: esmu dziedājis koros visu mūžu, jau kopš otrās klases, tādēļ tas man ir ļoti aktuāls un tuvs temats,” stāsta režisors, kurš jauniešu korī "Kamēr..." dzied jau piekto gadu. "Tādēļ varētu teikt, ka mans izpētes periods bija četri gadi, un tikai piektajā gadā sāku kaut ko par to visu filmēt. Mūzika man vienmēr bijis ļoti, ļoti aktuāls temats – visi šie iemesli bija tie, kas ļāva atrast stāstu un arī uzdrošināties to kaut kādā veidā notvert un parādīt citiem."
