Piejūras klimats

Par govīm un karalienēm jeb sākas Rīgas Pasaules filmu festivāls

Piejūras klimats

Parunāsim par 'film noir'!

Kaspars Znotiņš par filmu "Klusa upe": Šādu filmu dēļ tiek taisīts kino...

Šādu filmu dēļ tiek taisīts kino. Pirmizrādi piedzīvojusi filma «Klusa upe»

Šonedēļ kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvojusi Grieķijas, Latvijas un Francijas kopprodukcijas filma “Klusa upe”. Aktieris Kaspars Znotiņš, kurš filmā atveido beļģu zinātnieku, saka: "Šādu filmu dēļ tiek taisīts kino.”

Grieķu režisora Angelosa Francisa filma stāsta par jaunu grieķu pāri - Annu un Petrosu - kuri ir uzsākuši dzīvi Sibīrijā. Petrosu nomoka problēmas darbā, kā arī izrādās, ka Anna ir stāvoklī. Tā kā pāri jau kādu laiku nomoka intimitātes trūkums, Petross sāk Annu turēt aizdomās par krāpšanu. Tikmēr Anna satuvinās ar vietējo, fanātiski reliģisko kopienu, kura viņas bērnu uztver kā Dieva dāvātu brīnumu. 

Viens no filmas producentiem ir "Tasse Film", un filmā līdzās grieķu aktieriem Andreasam Konstantinū un Katjai Gulioni redzami arī daudzi Latvijas aktieri - Indra Burkovska, Ivars Puga, Kaspars Znotiņš, Leonīds Lencs un citi. Filma “Klusa upe” saņēmusi arī 9 Grieķijas nacionālās kino balvas “IRIS” nominācijas - kā labākā otrā plāna aktrise ir nominēta Indra Burkovska, bet kā labākā māksliniece - Laura Dišlere. 

Vaicāta, kā skatītāji uztvēra filmu tās pirmajā seansā, "Tasse Film" producente Aija Bērziņa ir atklāta: "Par to, kā skatītāji uztver, man vienmēr ir ļoti liels uztraukums... Grūti spriest. Producents jau filmas veidošanas procesā atrodas tik ilgi, ka nekādi nespēj būt objektīvs. Katra pirmizrāde vai pirmais seanss ir liels, liels uztraukums, un tas arī ir tas paliekošākais – pārdzīvojums un uztraukums, kā skatītāji uzņems filmu."

"Filma nav šovs, kuru skatoties, varēs labi izklaidēties un atpūsties no grūtās darbadienas," spriež Kaspars Znotiņš.

"Filmas plūdums ir kā rāma upe, bet apakšā zem mierīgā spoguļa notiek vētras un stihijas, un kaut kādā dīvainā veidā tas notiek, arī skatoties filmu. Kaut tajā tiek rādītas diezgan trakas lietas, par tām tiek runāts kaut kā rāmi. Tu pats esi kā vērotājs, upes malā stāvot. Protams, nevaru nepiezīmēt, ka man šī filma ļoti atgādināja mūsu pašu "Pirmdzimto".”

Izrādās, ka projektam ir ļoti gara vēsture. "Filmējām gan 2016., gan 2017. gadā, jo pirmajā gadā nokusa sniegs, un mums bija jāgaida līdz nākamā gada janvārim,” stāsta Aija Bērziņa.

"Mūs uzrunāja Grieķijas puse, jo viņi meklēja, kur varētu nofilmēt industriālo Sibīrijas pilsētu – skaidrs, ka Grieķijā nav ne šādas arhitektūras, ne filmai nepieciešamo laika apstākļu.

Tad viss noklusa, bet vienā brīdī projekts atkal aktualizējās jau ar citiem producentiem. Viņi atbrauca apskatīties, un viņiem šeit ļoti, ļoti patika. Mums izveidojušās ļoti tuvas attiecības gan ar kompāniju, kas to veido, gan režisoru – arī režisoram ar latviešu komandu. Cerams, sadarbība turpināsies vēl kādā projektā."

No kreisās: Marta Elīna Martinsone, Kaspars Znotiņš un Aija Bērziņa


Aktieru atlase no režisora puses bijusi ļoti rūpīga, tas bijis ilgs process.  "Mums bija saruna ar režisoru, un sākumā viņš mani mēģināja arī vēl uz citu lomu – tur ir tāds dīleris, aizdomīgs tipiņš, bet beigās iedeva beļģu zinātnieka lomu,” stāsta Kaspars Znotiņš.

"Abi ar Ivaru Pugu esam galvenā varoņa zinātniskajā komandā, un interesanti, ka uz provēm nācu pa taisno no filmēšanas "Pirmdzimtajā", kur todien bija filmēšana baseinā. Viss notika paralēli."



"Režisors bija ļoti prasīgs, un tas ir labi – režisoram ar aktieriem jājūt radošais process, jāsajūt enerģētika, lai rastos kopēja izpratne vai neizpratne, tas ir ļoti, ļoti jūtīgs process. Latviešu aktieriem šajā filmā bija brīnišķīga iespēja, jo grieķiem bija nepieciešami krieviski runājoši personāži. Tā ir reta iespēja, jo parasti šādās kopprodukcijas filmās aktieriem jārunā holandiešu, somu valodā, labākajā gadījumā angliski. (..) Aktieru izvēle bija ilgs process, tāpat kā filmēšanas vietas – režisoram vajadzēja ļoti lielu piedāvājumu, viņš ļoti iedziļinājās, tas bija ietilpīgs, radošs process – atrast īsto vizuālo izskatu, īsto aktieri, kas iemiesos tēlu un ideju. Prieks, protams, par rezultātu. Ar lepnumu un prieku skatījos, ka īstenībā aktieriem nejūt akcentu,” atzīmē producente Aija Bērziņa.

"Esam Eiropas Savienības robežvalsts ar Krieviju, un tādā ziņā mēs ārzemju filmu veidotājiem esam interesanti – it kā Eiropas Savienība, bet pie mums var filmēt to, kas attiecas uz Krieviju vai Austrumeiropu – Latgalē vēl var atrast brīnišķīgas vietas, tā pati Foļvarkas vecticībnieku baznīca, pie kuras tika filmēts; brīnišķīgi skati ir no Aglonas līdz Dagdai. Rietumnieki var braukt un filmēt Sibīriju cik tik uziet!

Protams, mēs paši atpazīstam, ka tā ir Baltijas ainava, nevis Sibīrija, bet nu – grieķiem ir labi, jo ik pa laikam kadri tiek pārtraukti ar reāliem kadriem no Murmanskas," stāsta Znotiņš.

Filmas vide atgādina kaut ko no Kafkas romāniem, tā ir absurda, dīvaina pasaule. Kā veidojas zinātnieka tēls šādā kontekstā? Kaspars Znotiņš atklāj, ka režisoram apzināti vajadzējis radīt atsvešinātības un vientulības efektu galvenajiem varoņiem – kā viņi ir pazuduši, nomaldījušies svešajā pasaulē, turklāt viņiem patvērumu nesniedz nedz krievu draugi, nedz komanda, ar kuru viņi kopā atbraukuši. "Ivars Puga spēlēja vācieti, es – beļģi. Filmā runājām angliski, bet ritms un izturēšanās ir enerģiska un jautra, ļoti lietišķa un mērķtiecīga.

Taču galvenie varoņi itin kā peld, it kā viņiem būtu izsists pamats zem kājām. Katrai mazajai epizodei režisors veltīja lielu uzmanību, saskaņoja katru kreklu, žaketi, tauriņu... Kā gleznotājs viņš strādāja!"



Aija Bērziņa pasmaida: "Viņš tik ļoti iedziļinājās katrā detaļā, reizēm tas pat likās kaitinoši. Bet tas ir veids, kā uzburt savu pasauli, kas ir tik specifiska un spēcīga, ka varoņi ir iemesti sirreālā vidē un nejūtas savā vietā un savā laikā."

Kā īsti ir – filmēšanas procesā runāt angliski? "Nemaz tik bieži nenākas spēlēt angliski,” atzīst Znotiņš. "Esmu spēlējis krieviski, vairākkārt arī uz skatuves, un šajos gadījumos parādās vesels izteiksmes kopums. Arī kino tas ir ļoti labi, jo vajag savāktību, un to tev iedod koncentrēšanās uz tekstu, kurš šoreiz nav tik vienkārši izrunājams kā tad, ja jārunā dzimtajā valodā. Tā ir lielāka koncentrēšanās un savākšanās. Varbūt arī mazāk brīvības.

Te ir tā mūžīgā tēma par akcentu, kā mūsu politiķi runā angliski un kā mūsu aktieri runā krieviski un angliski.

Ir vesels cilvēku pulks, kam ļoti nepatīk jebkādu akcentu dzirdēt, sevišķi sāpīgi uztver to akcentu, ko tu dzirdi no sava tautieša, ka viņš mēģina runāt citā valodā. Bet cittautietis, kurš dzird, kā tu runā viņa valodā, attiecas daudz lojālāk pret tavu akcentu."



Kāpēc Latvijas kino ir tik svarīgas ārzemju kopprodukcijas? "Pirmo reizi piedalījāmies kā mazākuma partneri – neesam šīs filmas galvenie producenti. Tur ir savi plusi un mīnusi, jo, būdams galvenais producents, tu tiešā veidā esi atbildīgs par rezultātu, tu vari to ietekmēt. Ja esi mazākuma kopproducents, tu esi daļa no kaut kā, kur tu ieliec savu darbu, un vienmēr ir interesanti, kāds būs galarezultāts – jo tu neesi galvenais kontrolējošais mehānisms. Arī šīs filmas gadījumā mēs ar nepacietību gaidījām, kāda tā iznāks.

Šādi projekti ir ļoti svarīgi – tā mums ir iespēja strādāt pilnīgi citā līmenī, nevis palikt savas valsts robežās. Mūsu profesionāļiem tas iedod papildu iespējas strādāt arī ārzemēs pie lielākiem projektiem.

Filmas māksliniece tika nominēta Grieķijas ''Lielajam Kristapam'', un tas ir būtiski – kad mūsu mākslinieki pastrādā ar šādiem ārzemju projektiem, viņi šo pieredzi pārnes uz mūsu pašu filmām, un tas ļoti ceļ pašmāju kvalitāti. Nemaz nerunājot par finansiāliem ieguvumiem – šajā gadījumā filma tika nofilmēta Latvijā, šeit būtībā tika iztērēta lielākā daļa filmas budžeta. Tā ka ieguvumi ir vairākos līmeņos. Un vēl man svarīgi šķiet tas, ka mēs izejam ārpus mūsu valsts robežām, tas ļoti ietekmē mūsu produktu kvalitāti, turklāt dažādu pieredžu apkopošana rezultējas kvalitatīvākās filmās."

Visbeidzot, kāpēc Latvijas skatītājam būtu nepieciešams šo filmu redzēt? "Tur ir daudz spēcīgu tēmu, kas saistās ar pamatlietām mūsu dzīvē,” uzskata Aija. „Viena no tēmām – situācija, kad cilvēka attiecībās racionālais sastopas ar iracionālo. Vai cilvēki spēj saprasties situācijā, kad attiecībās iezogas neuzticība, un cik ļoti mēs spējam uzticēties, neprasot visam paskaidrojumus? Un cik ļoti cilvēki attiecībās spēj viens otram uzticēties un viens otram arī piedot? Man pašai tas ir ļoti personiski, un par to ir filma tieši manā skatījumā, taču tā ir ļoti universāla tēma jebkuru cilvēku attiecībās – ne tikai pāra vai draugu, bet arī biznesa partneru attiecībās."

"Filma ir arī tīri vizuāls piedzīvojums – tas ir tas kino spēks, ko var izbaudīt, filmu skatoties tieši kinoteātrī. Šādu filmu dēļ tiek taisīts kino,” atzīmē Znotiņš.

"Ja aktīvi risinām sižetu un gaidām, kas notiks tālāk, filmu var skatīties arī datora ekrānā. Šeit filmas ritējums un atmosfēra ir tas, kā dēļ šo filmu būtu vērts skatīties kinoteātrī."

Filmas īpašie seansi ar radošo grupu vēl gaidāmi 3., 7. un 8. maijā.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti