Filmas centrā ir kāda ģimene, kurā uz brīdi ienāk noslēpumains bērns no vietējā bērnunama. Jāatzīst, ka viena konkrēta tēla, kas filmas stāstu iznestu caur savu subjektīvo laika un telpas izjūtu, filmā nav. Kamera šķietami koncentrējas uz Izabelas tēlu, bet vienlaikus aizklīst arī pie citiem varoņiem. Tā ir tikpat nepieradināma un patstāvīga kā ģimenē nupat ienākušais Iļja.
Kamera filmas naratīvajā struktūrā uztur arī sava veida misticismu un noslēpumainību, ļaujot darbībai bieži palikt aiz kadra. Filma pastāv kā neatkarīgas kameras vērojums, kas daļēji ir ieinteresēts cilvēka (filmas tēlu) reakcijās un emocijās, ļaujot filmas varoņiem “runāt” tuvplānos.
Skatoties un analizējot šī gada festivāla filmas, jāatzīst, ka ir vērojama kāda interesanta tendence.
Respektīvi, līdzās filmai “Elpa marmorā” ir vairāki citi kino darbi, kuros parādās bērna figūra, kas ir noslēpumaina, dziļa (skatītājs uztver tā spēju domāt, analizēt) un vienlaikus pat daļēji biedējoša (tas, ko mēs nevaram izprast, šķiet biedējošs).
Turklāt tā galvenais ekspresijas līdzeklis ir acis, jo pārsvarā šie tēli vai nu runā ļoti maz vai nerunā vispār. Līdzīgi kā filmās “Ēnu ieleja” (2017), “Annas karš” (2018), “Džimijs” (2018), arī šīs filmas naratīvā ir bērns, kuram “kameras acs” atvēl vairākus spilgtus un suģestējošus tuvplānus.
Režisore Ģiedre Beinoriūte Beatričes lomas atveidošanai izvēlējusies aktrisi Gunu Zariņu, ar kuru, kā atzina pati autore pēc filmas seansa, viņai izveidojusies īpaša abpusēja komunikācija. Filmas kopējā naratīvā aktrise ienes arī sava veida apziņu, ka viņas atveidotā Beatriče ir cilvēks ārpus ģimenes. Gluži kā pati Guna Zariņa, kas ikdienā ir ārpus Lietuvas kino areāla un filmā ir vienīgā latviešu aktrise. Tāpēc režisores izvēle, šķiet, ir visai trāpīga un veiksmīga.
