Filma 2023. gadā saņēma Kannu kino festivāla galveno balvu – "Zelta palmas zaru". Triē ir tikai trešā sieviete, kuras režijas darbs ieguvis šo balvu. Francijā filmas pirmizrāde notika pirms mēneša, un tās kases ieņēmumi rāda, ka to apmeklējuši jau vairāk nekā miljons skatītāju. Daži no filmas iedvesmas avotiem: Oto Premingera (Otto Ludwig Preminger ) "Slepkavības anatomija" (Anatomy of a Murder), Ričarda Fleišera (Richard Fleischer) "Bostonas žņaudzējs" (The Boston Strangler), kuru pati režisore nodēvējusi par spēcīgāko ietekmi, kā arī Rūbena Ēstlunda (Ruben Östlund) "Force Majeure". Filmas scenārija autori – pati režisore un viņas dzīves biedrs Arturs Harari (Arthur Harari) ar apbrīnojamu meistarību atklāj divu rakstnieku kopdzīves, kura rezultējas slepkavībā vai pašnāvībā, aizkulises. Jāatzīmē arī vācu aktrises Sandras Hilleres (Sandra Hüller) izcilais sniegums, kurš lieliski iemieso inteliģentu, taču vienlaikus saltu, egocentrisku tēlu.
Šķitums un īstenība
Filmas abi galvenie varoņi nes aktieru vārdus un ir rakstnieki. Tuvošanās filmas tēliem notiek ļoti pamazām, viņu piedzīvotais ar katru filmas minūti kļūst arvien niansētāks un smalkāks. Varētu pat teikt, ka visiem filmas varoņiem ir fasāde, kura palēnām tiek gāzta tiesas sēdē izskanējušo pierādījumu un liecību rezultātā. Sandra iesākumā šķiet pārliecināta, nesatricināma, ļoti racionāla, viņu pat būtiski neietekmē dzīvesbiedra nāve. Daniels (Milo Machardo-Granier), viņas dēls, savukārt šķiet parasts puika ar suni, taču tikai, kad pagājusi filmas trešdaļa, atklājas, ka Daniels četru gadu vecumā cietis negadījumā. "Ģimenes galvu" Samuelu (Samuel Theis) skatītājs nesatiek dzīvu, bet gan dzird skaļās mūzikas dēļ, kura filmas pašā sākumā traucē Sandras interviju ar kādu doktoranti. Lai arī jau šajā ainā jūtama spriedze un konflikts, jo tuvāk skatītājs nonāk ģimenes dzīves detaļām, ko izgaismo tiesas prāva, jo tumšāka kļūst kopaina. Taču filma nebūt nav nomācoša, lai arī tās galvenais jautājums ir: "Vai kritiens bija slepkavība vai pašnāvība?".
Ar asprātību un virtuozitāti, tieši paša negadījuma izmeklēšanas tēlojumā un dažbrīd arī tiesas zālē, redzamas arī komiskas detaļas un izspēles, kas stāstījumā ienes smieklus.
Tiesa vai teātris?
Gan Samuela nāves izmeklēšanā, gan arī tiesas zālē notiekošajam režisore piešķir īpašu teatralitāti. Vairākas reizes, gan ģimenes kalnu namiņā, gan Grenobles tiesas zālē tiek "izspēlēts" notikušais. Šajā teatralitātē īpaši jāatzīmē apsūdzības advokāta (Antoine Reinartz) tēlojums. Šis tēls, šķiet, ir advokātā noslēpies traģēdijas aktieris, kurš laiku pa laikam šķērso cieņas un goda neaizskaramības līniju. Skatoties filmu, man bija sajūta, ka tēls, kas dažbrīd pat runā ar atskaņām, sāks izpildīt Sandru atmaskojošu repa dziesmu. Arī izmeklēšanas metodēs, kuras filmas tēli redz no tālienes vai piedzīvo tiesā, ir sava komisma daļa – piemēram, cilvēka izmēra lelles mešana no trešā stāva, vecāku sarunas izspēle mūzikas pavadījumā vai arī inovāciju stārtapa cienīga kritiena vizualizācijas prezentācija tiesnesei.
Domājot par šiem filmas aspektiem, nevar ignorēt, ka pat tiesas zālē notiek sava veida tirgošanās.
Tajā nepieciešamas pārdevēja pārliecināšanas iemaņas, lai tiesnesim un žūrijai "pārdotu" savu versiju par kādas ģimenes dzīvi un grūtībām, ko neviens no prezentētājiem vai advokātiem nav piedzīvojis pats uz savas ādas. Šajā aspektā var minēt arī trīs skatu punktus uz filmas varoņu intimitāti, ar kuriem sastopamies. Ir policijas un izmeklēšanas darbs, kura forma filmā atainota VHS kasešu estētikā, ir mediju darbs, kuru skatītāja priekšā rāda izvilkumi no žurnālistu komentāriem un ziņu sižetiem par tiesu, un ir kameras acs, kura patiesībā ir vistuvākā Danielam, jo negadījuma brīdī kamera seko viņa pastaigai ar suni.
Atmiņu rekonstrukcija kā stāsta pamatprincips
Kādā no tiesas prāvas brīžiem uz apsūdzības advokāta uzdoto jautājumu Daniels atbild ar, manuprāt, gan šo filmu, gan arī kino darbu kopumā raksturojošu atbildi. Viņš saka, ka gan viņa, gan arī tiesas prāvā iesaistīto (un beigu galā arī kino stāsta veidotāju) rokās ir tikai atmiņu fragmenti ar iztrūkstošām detaļām, kuras nepieciešams salikt kopā. Tas jādara, lai izvērtētu to, kas noticis, un pietuvotos tam, ko neviens no šiem cilvēkiem pats nav piedzīvojis. Šī atbilde iezīmē gan cilvēka atmiņas darbu un mūsu spēju "aizpildīt tukšumu" ar iztēli, gan arī stāsta veidošanu, vai tas būtu mākslā (kino, literatūrā), vai tiesas zālē. Tā ļoti precīzi raksturo arī darbu ar filmas dažādajām ainām, ko veic pašas filmas radošā komanda. Un vai tas nav stāsts par mūsu subjektīvo skatienu vai versiju par jebkuru cilvēku, kuru pazīstam, vai viņa dzīves stāstu, kurā mums nezināmas dzīves epizodes vai rakstura iezīmes tiek pakļautas mūžīgai interpretācijai? Mākslas vai īstās dzīves gadījumā gan no tā nav atkarīgs kāda cilvēka liktenis vai sods, ko tas varētu vai nevarētu saņemt. To arī uzskatu par vienu no interesantākajiem filmas aspektiem.
Mēs taču tik bieži cita cilvēka dzīvi, uztveri un atmiņas mazliet izdomājam, mēs veidojam par to subjektīvas interpretācijas, lai arī cik precīzi mēs nezinātu viņa anatomiju!
Tā arī notiek šajā filmā, tikai tajā runa ir par noziegumu vai pašnāvību, kurš no variantiem ir īstais, mēs tā arī neuzzināsim, lai cik rūpīgi lipinātu kopā tik dažādās stāsta detaļas un pierādījumus!
