Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 programmā iekļautā poļu vecmeistaru darbu izstāde “Ja tu mani aizmirstu” (kurators Adams Mazurs, Polija) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāma līdz 19. septembrim, savukārt vēl līdz 28. oktobrim ISSP galerijā aplūkojama Andreja Strokina personālizstāde “Kosmiskās skumjas” (kuratore Evita Goze).
Ar tālruni mūsdienās var arī filmēt, tomēr tad tehnika ilgstoši jānotur stabili un nākas iejusties operatora ādā. Fotodokumentācija ir vieglāka. Ir tīkami sazināties ar fotoattēliem un veikt piezīmes, teiksim, izstādes apmeklējuma laikā. Tehnikas lietojums ietekmē attēlošanas estētiku un izpratni.
Šodien pavisam parasts momentuzņēmums var veiksmīgi tikt pasniegts kā mākslas darbs un fotomākslas uztveri biežāk kā citos medijos darināto pavada jautājumi par attiecīgā darba vērtību.
Biennālē šogad tika atklātas divas izstādes, kuras no pretējiem rakursiem aktualizē fotogrāfijas parastumu un apstiprina, ka tā vēl arvien ir aktuāla problēma. Poļu vecmeistaru darbu izstāde “Ja tu mani aizmirstu” bija skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 19. septembrim. No vairākiem 20. gadsimta otrās puses fotomāksliniekiem bija izlikti pāris darbi ar izvērstiem tekstiem. Ieskatam tāds piedāvājums ir pietiekams, tomēr, atjautīgais ekspozīcijas risinājums dziļāku priekšstatu veidot liedz. Autoru dzīves apraksti un piezīmes par viņu daiļradi nepalīdz saprast padomju valstīm raksturīgā estētikā veidotos darbus. Savukārt kurators Adams Mazurs ievadtekstu uzskaņo ar teikumu, ka “fotogrāfijai nav nepieciešami epiteti: mākslinieciskā, dokumentālā, sadzīviskā, amatieru.”
Tātad, runa ir ne tikai par personībām un mākslas darbiem, bet pašu fotogrāfiju un tās izpratni.
Izstādei atlase ir veikta no Varšavas Fotogrāfijas arheoloģijas fonda krājumiem un tie nav ikoniski poļu fotomākslas paraugi. Mazurs tikpat rotaļīgi norāda uz fotoattēlu skaistumu un to spēju raisīt emocijas. Domājams, runa ir par fotomākslas kvalitāti un iespējām to atpazīt. Sena tēma, kura acīmredzami vēl arvien nav atrisināta. Nopietnais izstādes pieteikuma kodols nepārprotami vēsta, ka fotomākslas vērtību un kvalitāti ir iespējams noteikt. Un problēma tā ir fotogrāfijas valdošās izpratnes dēļ, kuru laikmetīgā māksla principā tikai padziļina, nevis atrisina. Fotogrāfija ir parasta. Fotografēt prot ikviens. Mākslinieciski fotografē daudz vairāk ierindas pilsoņi, nekā amatieriski glezno vai zīmē.
Andreja Strokina “Kosmiskās skumjas”, kura līdz 28. oktobrim skatāma ISSP galerijā, ir otra izstāde un minēto problēmu risina no pretējās puses. Mākslinieks apskatei piedāvā it kā nesvarīgu realitātes fragmentu tvērumu virkni; vieni smieklīgi, citi garlaicīgi, bet ar odziņu. Trīs bruģa akmeņi veido pimpja tēlu, meitene pozē starp milzīga lāča skulptūras kājām, cilvēka sejai noplēsta lielākā daļa un cauri saskatāma aiz žoga ainava – tātad plakāts.
Strokina rakstītajā jūtams pārgurums no tā sauktās ikdienišķās fotogrāfijas, kura dažādās formās ir izplatītākā starp mūsdienu māksliniekiem.
Nesvarīgajā saskatīt svarīgo, parastajā neparasto. It kā reālistiskāk, objektīvāk, tuvāk fotogrāfijas dabai. Tiešām? Skatoties uz mazsvarīgām lietām daudz un dikti vai nu sāc justies mazisks, vai apnīk. Strokins, turklāt, ir šādas pieejas meistars un savas spējas pierādījis arī atrastu fotogrāfiju izmantošanā, no tām veidojot fotosērijas. Izcils piemērs ir kinoteātrim “Palladium” veltīta grāmatiņa. Strokina izstādi noslēdz vai papildina uz palodzes izlikti spilventiņi ar sirsniņu apveidiem un uzrakstiem “Lohs”.
Abās izstādēs risinātā fotogrāfijas problēma ar laiku uzsūksies un kļūs nesvarīga. Tikpat nesvarīga, kāds ir piemājas paksis, kārtējais balodis, kurš knābā uz trotuāra izbērtus graudus vai neveikls garāmgājējs. Fotogrāfijas nostiprināšanos starp mākslām var paātrināt mākslas zinātnieki un vēsturnieki, uztverot to adekvāti un savus pienākumus veicot atbildīgi. Vēl arvien nav izkoptas zināšanas par fotogrāfijai raksturīgu valodu, tās likumsakarībām un stilistikas vēsturi. Tātad, iespēja izpausties ir atvērta.
