Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

"Kultūrdevā" viesojas animācijas filmu režisore Roze Stiebra

Nekad nedomāju, ka taisu filmu bērniem. Saruna ar animācijas filmu režisori Rozi Stiebru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Es nekad nedomāju, ka taisu filmu bērniem. Taisu to cilvēkiem, taisu sev," par savu radošo darbu teic animācijas filmu režisore Roze Stiebra, kura martā nosvinējusi 80. jubileju. Viņas jaunākā filma "Sirds likums" top kopā ar gleznotāju Alekseju Naumovu, kuram šī ir pirmā pieredze animācijas filmas mākslinieka lomā.

Animācijas režisores Rozes Stiebras jaunā pilnmetrāžas filma "Sirds likums" top pēc Jāņa Ezeriņa noveles "Jaunais likums" motīviem. Filmas scenārists ir Matīss Gricmanis, mākslinieks Aleksejs Naumovs, producents Roberts Vinovskis.

Henrieta Verhoustinska: Redzot jūsu dzīvesprieku un jūtot jūsu izstaroto enerģiju, gribas jautāt, kas būs jūsu jaunākais darbs, ko redzēsim?

Roze Stiebra: Tas ir ļoti interesants un komplicēts darbs, Jāņa Ezeriņa pasaka "Jaunais likums", ko esam nosaukuši par "Sirds likumu", jo tur ir runa par to, kas sirds vispār ir, vai cilvēkam ir vajadzīga sirds.

Tur ir runa par valsti, kurā nevienam nav sirds, tā ir aizliegta ar likumu.

Jā, tā ir aizliegta ar likumu, tāpēc ka varai sirds traucē. Karalis to labi apzinās un ir aizliedzis zināšanas par sirdi. Sirds kā tāda ir dzīvības avots, tā piemīt katrai dzīvai būtnei, bet viņš aizliedzis zināšanas par to, pieminēt to, arī sirds vērtības. Tagad, kad mums ir karš, lai arī bumbas mums vēl nemet virsū, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks. Tas gadījās pilnīgi netīšām.

Cilvēki var karot tikai tad, ja viņiem nav sirds. Tas man liekas vistīrākais pierādījums.

Ir kaut kāds veids, kā var aizliegt zināšanas par sirdi, un nelietot to. Jānis Ezeriņš ir vairāk filozofiski un pasakas veidā pieskāries šim jautājumam, arī mēs to darām samērā vieglā, romantiskā veidā. Tā būs filma bērniem, bet tādiem nopietniem bērniem. Ne tādiem bēbīšiem, kā saka.

Cik ilgi jūs jau strādājat pie tā?

Man liekas, ka ļoti sen, lai gan varētu būt trešais gads. Bija ilgi sagatavošanas darbi.

Pandēmija droši vien patraucēja…

Pandēmija mums paslīdēja garām, tāpēc ka mēs ar cilvēkiem daudz nekontaktējamies. Mums ir diezgan šaurs loks, cilvēki var strādāt mājās, šo darbu var veikt animatori… Vienīgi mums bija jāieraksta aktieri. Tās bija ļoti skaistas trīs dienas. Jaunā Rīgas teātra studentu kurss mums ierakstīja tekstus, darba materiālus.

Vai jūs, skatoties uz saviem kolēģiem, jūtaties gandarīta par to, kā ir attīstījusies animācija Latvijā?

Jā, zināmā mērā pat ļoti. Tā ir sazarojusies un turpina sazaroties. Ir arī viens mīnuss, ka esam tik atšķirīgi, ka nejūtamies kā kopība. Tagad, paskatoties televīzijā, mēs redzam, ka tas ir viens virziens, ka esam kolēģi, bet, kad ejam atpakaļ savās būdiņās, tad esam atsevišķi.

Vai jūs vienmēr ir saistījusi zīmētā animācija?

Jā, man [tuvāka] zīmētā. Man pirmā bija leļļu filma, kur lelles ir uz rokām, tāpēc mani paņēma strādāt televīzijā. Biju beigusi Leļļu teātra nodaļu institūtā, un viņiem vajadzēja režisoru. Lelles man bija tuvas, es tās sapratu, bet zīmētā animācija man bija nepazīstama. Man gribējās uzzināt, kas tas ir. Man arī ļoti patīk glezniecība un vispār viss plakanais zīmējums.

Jūsu jaunās filmas "Sirds likums" mākslinieks ir Aleksejs Naumovs, un es, zinot Naumova glezniecību, nebūtu iedomājusies, ka viņš varētu būt animācijas mākslinieks.

Ziniet, es arī nevarēju iedomāties, kamēr zināju tikai Naumova glezniecību, bet viņam ir arī bērnu grāmatiņas. Tās ir ārkārtīgi atšķirīgas no viņa glezniecības, ļoti brīvas, rotaļīgas, košas. Ļoti skaistas grāmatas. Mēs tieši bijām beiguši uzņemt filmas, un es domāju: "Tāds mākslinieks, cik skaistas filmas var iznākt ar viņu", un te gadījās tāda iespēja, ka varēja viņu uzaicināt. Protams, tas nav viegli ne mums profesionāļiem, ne viņam, profesionālam, varētu teikt, ģeniālam gleznotājam, tagad pēkšņi taisīt kaut ko citu.

Ja būtu jāsalīdzina ar spēlfilmām, kas ir mākslinieks animācijā?

Mākslinieks ir galvenais aktieris spēlfilmā. To vienmēr esmu teikusi, –

kā spēlfilmā režisors izvēlas galvenos aktierus, tā animācijā režisors izvēlās mākslinieku.

Ja tā ir Vija Artmane, tad tā ir Vija Artmane, tur nevar prasīt, lai viņa būtu kāda cita, piemēram, Olga Dreģe. Mums ir jādomā tajā stilā un jāizvēlas sižeta risinājumi tādā veidā, kā tas piestāvētu Alekseja Naumova glezniecībai.

Sižets tiek iespaidots…

Jā, jo glezniecībā tu visu taisi ar plašiem vēzieniem, tas nav tā kā grafikā ar maziem, sīkiem burtiņiem. 

Jūs esat kādā intervijā teikusi, ka mākslinieks, tas ir viens, bet, ka ir ļoti grūti atrast cilvēku, kas šos mākslas darbus pārvērstu kustībā – animatorus. Vai mūsdienās tā ir liela problēma?

Tā tiešām ir. Profesionālu animatoru mums praktiski nav, tā varētu teikt. Viņi nevar pastāvēt pie lēcienveida animācijas attīstības. Tev ir filma, tad kādu laiku nav filma, un tad tev atkal ir filma, tev zvana un saka, lai tu nāc, bet tu saki: "Es jau bankā strādāju, es nevaru…" Tā tas ir, un tādā veidā uz katru filmu tu savāc jaunu brigādi. Mums palīdzība šajā ziņā ir Mākslas akadēmija, kurā ir nodaļa, kur cilvēki tiek apmācīti. Mēs pašreiz turamies uz viņiem, dažiem profesionāļiem, un pārējais ir Mākslas akadēmija. Studenti – bijušie, esošie. Viņi ir pavisam jauni, zīmē pirmo reizi. 

Kā ir sadarboties ar ļoti jaunajiem cilvēkiem?

Interesanti un arī grūti, jo atstarpe starp mani un viņiem arvien palielinās. Es kļūstu arvien vienaldzīgāka pret izklaides vai vienas dienas lietām, kuras esmu jau izbaudījusi pietiekami un kuras man vairs nav interesantas. Bet viņi ar to saskaras pirmo reizi un saka: "Bet es esmu jauns, man jādzīvo". Un es saprotu un saku: "Pagaidi, tev tas viss vēl priekšā". Kas attiecas uz animāciju, mēs ļoti labi saprotamies, jo viņi patiešām grib iemācīties. Es varu daudz ko pastāstīt no savas pieredzes. Viņiem pasaku, kāpēc tas neizskatīsies un kāpēc viņiem vajag to kaut kā citādāk darīt. Viņi to ļoti novērtē un labprāt grib. Tas man ļoti patīk.

Jūsu filmās liela nozīme ir mūzikai. Var teikt, ka sākot ar "Zaķīšu pirtiņu" jūsu filmas ir muzikālas filmas?

Varbūt pat ātrāk. Pirmā mūsu muzikālā filma bija "Zelta sietiņš", un ziniet, kā tā radās? Mēs izdomājām, ka būs trīs Raiņa dzejolīši, tos varētu noskaitīt un filma būtu desmit minūtes. Katram dzejolītim trīs minūtes, bet to noskaita nepilnā minūtē. Es nezināju, ko lai dara pārējā laikā? Aktieris taču nevar to dzejoli tā sadalīt uz visu filmu. Tad domāju: "Bet viņi var dziedāt!" Dziedāt, atkārtot var ilgi, piedziedājums arī ir. Tieši no "Zelta sietiņa", no Raiņa mums sākās sadarbība ar Imantu Kalniņu. Viņš šīm dziesmiņām uzrakstīja mūziku, un es sapratu, ka tur ir kapitāls.

Ar Imantu Kalniņu jums ir bijusi visintensīvākā sadarbība?

Jā, viņam bija Jānis Blūms, skaņu režisors un grupas "Menuets" vadītājs, un Imantam Kalniņam vajadzēja tikai uzrakstīt melodiju. Blūms teica: "Viņš iedod man to ģeniālo meldiņu, es paņemu, mēs to apstrādājam un iedziedam." Toreiz tas bija ļoti svaigi, nebija pieņemts, ka tāds ansamblis kā "Menuets" dzied bērnu dziesmiņas, tas grupai ļoti patika. Viss bija drusku citādāk, mēs pārrāvām kaut kādu saiti. Tāpat arī šodien. Šodien visu vajag taisīt pa jaunam. Lūk, Māra Liniņa uztaisījusi filmu "Čuči čuči", Gints Zilbalodis, kurš izmanto kustīgu kameru, tas ir grūti, bet vajadzīgi multenē. Lai arī multfilma balstās uz zīmēto, tā tomēr ir laika māksla. Tas ir kino, un to māksliniekam ir grūti apgūt – kino kustību, dabu, montāžu. Ne katram māksliniekam tas ir dots. Tur ir daudz interesantu lietu, kas jāpārvar un jāiemācās.

Atgriežoties pie mūzikas, gribu nosaukt arī citus komponistus, ar kuriem esat sastrādājusies – Imants Zemzaris, Zigmars Liepiņš, grupa "Iļģi", ar kuriem tapa filma "Spēlēju, dancoju", arī "Dzelzs vilka" Juris Kaukulis jūsu pēdējā filmā "Saule brauca debesīs".

Jums būtu grūtāk atrast, ar ko mēs neesam sastrādājušies, jo tas bija mūsu princips. Kopā ar Ansi Bērziņu teicām, ka ņemsim tikai pašus labākos, spilgtākos. Mēs nebaidījāmies no tā, ka viņi būs labāki par mums. Mums bija svarīgi paņemt labāko mūziku. Ar Zigmaru Liepiņu bija interesanti, ka es piedāvāju ciklu "Pasaciņas" rakstīt Imantam Kalniņam, kurš tajā laikā jutās nepiederīgs mūzikai un visu laiku teica: "Zigmars Liepiņš, Zigmars Liepiņš", es teicu: "Nē, Imant, Zigmars nekad to neuzrakstīs". Viņš mani gandrīz vai piespieda. Es saņēmos, un Zigmars uzrakstīja fantastisku mūziku. Kopš tā laika mums sākās ļoti sirsnīga sadarbība. Juris Kaukulis ir unikāla parādība folklorā, jo mums ir daudz sieviešu balsu, interpretācijas, bet viņš ļoti vīrišķīgi pasniedz folkloru, un tas man likās ļoti kaislīgi, aizrautīgi. Viņam bija sava folkloras balss. To vēl nav atšifrējuši, nav tā izcēluši viņa folkloras interesi. 

Vai tas, ka vairs nestrādājat filmu studijā "Dauka", jums ir nozīmīgi?

Nē, kad sākās brīvvalsts, veidot savas studijas bija kā aizraušanās. Katrs grib savu, bet tam nav lielas nozīmes, jo vienai studijai pastāvēt ir ļoti grūti. Kad sākās Latvijas simtgade, es jutos atbildīga uzņemt filmas. Jutu, ka man vēl ir enerģija, ka kaut kas jādara šajā lietā, nedrīkstu to izjust kā pienākumu, bet kā aicinājumu piedalīties šajā pasākumā. Kā jūs redzējāt, mēs rādāmies kā Latvijas kultūras sastāvdaļa.

Tas nebija netīšām, tas bija apzināts solis. Mēs ar Ansi Bērziņu nolēmām, ka taisīsim filmas tikai ar latviešu autoriem, mūziku, māksliniekiem un latviešu literatūru, jo neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad mēs to vairs nevarējām darīt, es meklēju studiju, kur varētu realizēt filmu, un izvēle krita uz Robertu Vinovski, studijas "Lokomatīve" vadītāju. Esmu viņam ļoti pateicīga. Viņš ir gudrs vadītājs ar labu intuīciju, sirdi, dziļu prātu. Tas man palīdz.

Vai ir kaut kāda starpība starp animāciju bērniem un pieaugušajiem? Es labprāt skatos jūsu filmas, kas droši vien domātas bērniem…

Jā, ļoti liela starpība, bet es nekad nedomāju, ka taisu filmu bērniem. Taisu to cilvēkiem, taisu sev. Tas ļoti egoistiski izklausītos, ka sev. Tā gluži nav, cenšos būt pietiekami patiesa. Es saprotu to, ko daru, bet bieži vien atduros pret to, ka bērni šo lietu sapratīs vislabāk. Tā vienmēr iznāk, jo bērni nav tik sabojāti. Viņi ir tīrāki, sirsnīgāki, viņiem arī vairāk vajag. Pieaugušie var izvēlēties ļoti daudz, bet bērniem izvēle ir ļoti maza. Tas zināmā mērā ir arī pienākums – taisīt bērniem to, ko viņi drīkstētu skatīties. Netaisīt filmas, ko viņi nedrīkstētu skatīties.

Ansis Bērziņš par to ļoti uztraucās, teica: "Ja tu raksti, ka bērni skatīties nedrīkst, tad tas darbs ir netikumīgs."

Ja bērns nedrīkst skatīties, tad kas tur varētu būt ielikts tāds, ko bērns nedrīkstētu redzēt?

Žanru, kurā strādājam, gribētu nosaukt par bērnu filmām pieaugušajiem. Viņiem ir ļoti vajadzīga saite ar bērnību, varbūt ne ar bērnību, bet nākotni, nezinu... Pieaugušajiem dažreiz atbalsts vajadzīgs vairāk nekā bērnam. Bērnam ir vecāki, bet kas atbalstīs vecākus?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti