Latvijas filmas Latvijas šodienai

Latvijas filmas Latvijas šodienai. "Dzīve pārtraukta"

Latvijas filmas Latvijas šodienai

Latvijas filmas Latvijas šodienai. Mana brīvība

Latvijas filmas Latvijas šodienai. Sirds likums

Nav tāda ceļa, kas ļautu nekļūdīties. Saruna ar režisori Rozi Stiebru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Režisore Roze Stiebra ir zīmētās filmas radītāja Latvijā un tandēmā ar Ansi Bērziņu izveidojusi sava veida Latvijas animācijas filmas kanonu, kurā svarīga bija gan garīgo vērtību vertikāle, gan sapņu horizonts. Viņu filmas kļuvušas par vairāku paaudžu kinoskatītāju bērnības atmiņām, bet pēc Anša Bērziņa aiziešanas mūžībā Roze Stiebra jau vairākus gadus strādā pie jaunas pilnmetrāžas zīmētās animācijas filmas "Sirds likums", kas tiek veidota pēc latviešu novelista Jāņa Ezeriņa literārā darba "Jaunais likums".

"Sirds likums" būs animācijas režisores Rozes Stiebras 40. filma! Ar dedzinoši spilgtām krāsām animācijas filmā debitēs filmas mākslinieks Aleksejs Naumovs. Pirmo reizi ar režisori sadarbojas jaunais scenārists Matīss Gricmanis, atrodot mūsdienīgu atslēgu stāstam par cilvēkiem karaļvalstī bez sirds.

Režisore Roze Stiebra savām filmām arī iepriekš izvēlējusies latviešu literārā mantojuma pērles, īpašu uzmanību pievēršot ne tikai tekstiem, bet arī filmu vizualitātei. Filmas veidošanā iesaistīti daudzi jauni un arī pieredzējuši Latvijas animatori.

Roze Stiebra: Man nav neērtu jautājumu, to es varu uzreiz pateikt. Saproti, mans dzīves ceļš… Esmu sen pāri pusei. Salīdzinājumam: kad tu tirgū iepērcies, piemēram, pērc ogas vai kādas zāļu tējas, tantiņa tev ieber pilnu glāzi un pēc tam viņa ņem saujiņu un uzber pa virsu. Nu, lūk, tad es uzskatu, ka tas laiks, ko es tagad dzīvoju, ir tas, kas uzbērts pa virsu. Saproti?

Daira Āboliņa: Un tu esi par to laimīga?

Man tāds jautājums nerodas, jo ir lietas, kurām nav nozīmes. Un atbilde uz šo jautājumu arī ir beznozīmīga, un tai nav nekādas nozīmes. Saproti, tam, vai tu esi laimīgs, ir nozīme 18 gados, bet ne jau 80.

Cik veca tu jūties?

Tev vajadzētu prasīt, vai es jūtos veca vai jauna? Nu, veca, protams, kad es nevaru paiet, kad man ir aizdusa, šūpojos kā veca pīle vai kaut kā... Es to redzu, jā. Bet to nevar nekādīgi atrisināt. Tāpēc es skatos un mēģinu domāt par tādiem jautājumiem, kuri ir mūžīgi, kuriem nav vecuma un laika ierobežojuma.

Vai tavā jaunajā filmā ir skarti šādi jautājumi?

Filma ir viens no saziņas veidiem, kā es sazinos gan pati ar sevi, ar citiem cilvēkiem un ar sabiedrību. Režisors tomēr, grozies kā gribi, vienmēr ir filmas autors, kaut arī viņš pats var neko nedarīt tur. Tas ir tā kā sarunāties. Ir dažādi apstākļi, kādā veidā top filma, un es ļoti priecājos un brīnos, kā uzrodas cilvēki, kas vēlas strādāt pie filmas. It kā nav animatoru. It kā daudzas filmas vienlaicīgi, it kā ir tur izdevīgāki projekti, un tomēr cilvēki parādās. Šogad man beigsies animācija, kas ir galvenais kodols filmā. Kaut arī darbs ir diezgan komplicēts un sarežģīts, bet tas  tomēr virzās uz priekšu. Tas man zināmā mērā ir brīnums. Un es sapratu, ka man jāpaļaujas, nu, uz to pašu Visumu kaut vai. Vai ne?

Es paļaujos. Jo faktiski mēs tikai paši sev esam vienīgais šķērslis, un viss, kas mums neveicas, ir mūsos pašos.

Tu esi uztaisījusi 39 filmas. Nu, tātad ar laiku droši vien kaut kā citādāk sāc izturēties pret to kārtējo stāstu. Tas aizņems no tavas dzīves trīs vai četrus gadus varbūt. Tas ir milzīgs laiks. Tu nedrīksti kļūdīties ne ar autoru, ne ar mākslinieku, ne ar tēmu. Cik ilgi tu zināji, ka Ezeriņa stāsts būs tava jaunā filma?

Es atceros arī savu pirmo filmu, bet tad tas viss likās daudz jautrāk un piedzīvojumiem pilns. Tu nezini, ar ko tas beigsies! Un arī tagad vēl joprojām tā piedzīvojumu garša ir palikusi!

Saproti, nav tāda taisna ceļa, kas ļautu nekļūdīties. Tu kļūdies nepārtraukti. Bet varbūt to arī sauc par dzīvi.

Filma "Sirds likums"
Filma "Sirds likums"

Kāpēc tu izvēlējies Ezeriņu?

Producents Roberts Vinovskis teica, ka jātaisa "Lāčplēsis". Mēs vēl nebijām pabeiguši "Sauli" ("Saule brauca debesīs" – aut.), un viņš man pēkšņi to saka: tas varētu būt "Lāčplēsis". Es negribēju "Lāčplēsi", jo es neesmu no cīnītājiem, bet man, protams, glaimoja tāds piedāvājums. Es biju viņam ļoti pateicīga. Sāku pētīt materiālu, pat uzrakstīju pieteikumu. Es paņēmu gan Raini, gan "Lāčplēsi" un nosaucu "P.S. Lāčplēsis". [..]

Es pagājušajā gadā noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Jāzeps un viņa brāļi", un es domāju – vai tiešām mēs jau būsim sasnieguši Raiņa domāšanu? Vai tiešām mēs gandrīz jau esam klāt? Viņš tik tālu bija priekšā savai sabiedrībai. Un Ansis (Bērziņš – aut.) vēl arī izlasīja to visu… Saproti, un es noliku to visu malā un pateicu Robertam, ka es netaisīšu "Lāčplēsi". Bet es viņam piedāvāju tā vietā Ezeriņu, jā. Mēs gribējām ar Ansi to darbu taisīt dziļajos, tumšajos padomju laikos, un mums neļāva cenzūra. Tur aprakstīta valsts, kurai nav sirds. Kad karalis beidzot ir ar mieru visiem atļaut iegādāties sirdi, tad ir jāatver robežas un jāaicina no ārpuses visi, kas atvedīs tās sirdis. Jāiet ārpusē sirdi pirkt. Šodien mēs to saprotam, vai ne?

Bet diez vai Ezeriņš tā bija domājis.

Tā viņš, protams, ka nebija domājis, jo viņš dzīvoja brīvvalstī. Bet padomju laiki tomēr bija padomju laiki, un tādā jau kariķētā veidā tas parādās Ukrainas karā. Kādas morālas vērtības, kādas garīgas vērtības?

Un zināmā mērā es esmu pateicīga liktenim, ka es esmu piedzīvojusi šo šausmīgo karu, kas pašreiz notiek, jo viņš notiek arī manī. Un es atbrīvojos no bailēm. 

No kādām bailēm?

No bailēm, ko radīja padomju sistēma. Tās ir tādas eksistenciālas bailes. Nespēja būt brīvam, nespēja izlemt jautājumus. Neatklāties, neteikt to, ko tu domā. Mēs jau ļoti agrā vecumā iemācījāmies dubulto morāli. Teikt vienu, bet domāt citu. Pie visām filmām man vienmēr ir bijuši divi scenāriji. Viens tāds, ko nododu redaktūrai un sakot, par ko ir filma, un otrs, par ko es patiesībā domāju, par ko es gribētu taisīt filmu. Tur bija tās atšķirības. Tā es atgriezos pie Ezeriņa.

Vai tev bija svarīgi tas, kā Ezeriņš bija definējis žanru stāstam?

Nu, tas man bija tāds attaisnojums. Viņš ir uzrakstījis, ka tā ir pasaka. Es pat nezinu, kāpēc viņš to tā ir nosaucis, bet, iespējams, viņš to ir rakstījis par sevi. Cilvēks iedod meitenei sirdi, bet viņas līgavainis ir bezsirdis. Kad viņas izredzētais arī sev dabū sirdi, kārtības sargi viņu nogalina. Es vēl īsti nezinu, bet, man liekas, mums filmā neviens nemirs. Varbūt.

Rozīt, tu kādreiz skaties uz tām savām filmām kā cilvēks no malas? Tu domā – ā, šī režisore tajā laikā ir jutusies tā. Iedomājies, gandrīz katrs, kurš ir, piemēram, par tevi 70 gadus jaunāks, zina tavu "Zaķīšu pirtiņu". Nu kā tu varēji uztaisīt tādu filmu, kura der katram cilvēkam neatkarīgi no vecuma?

Es priecājos, jā. Man bija tāds mērķis. Saproti, mēs ar Dzintriņu (Aulmane – aut.) ilgi domājām – ne tur filozofija, ne tur psiholoģija. Nu ko tur? Tur grūti ir kaut ko, kādu citu jēgu palikt apakšā. Un norunājām, mums jāuztaisa tāda filma, kuru noskatoties cilvēkiem būtu tāda sajūta, ka viņiem tā kā noglaudīja galviņu. Nu, bērnam, teiksim. Mums visiem pietrūkst mīlestības. Lai kādi citiem nebūtu labi apstākļi, bet vienkārši kāds uzliek roku uz galvas vai uz pleca... Tu sajūti siltumu. Tāds bija filmas uzdevums.

Neizpildāms uzdevums, Rozīt.

Nu, jā, bet censties jau var. Tāpēc mēs visi… Tāpēc mēs to zaķīti palaidām tumsā. Visi, kas kaut kur pazūd, lai viņi zina, ka mamma viņu atradīs, paņems rokās un paglaudīs.

Arī tad, ja mammas vairs nav, ja?

Jātic, ka ir. Es domāju, ka tu man noteikti jautāsi kaut ko par Ansi…

Zaudējot tuvus cilvēkus, mēs zaudējam viņu ķermeni. Tas ir vienīgais.

Mēs zaudējam viņa siltumu, mēs zaudējam viņa balsi.

Ļoti daudz ko mēs varam sajust. Svarīgi, kā mēs skatāmies uz pasauli.

Bet šī būs tava pirmā filma bez Anša Bērziņa.

Es šo filmu viņam veltīšu. Viņš teica, ka vairāk neko negribot, tikai līdz pirmizrādei nodzīvot. Es vēl viņu apcēlu un teicu – priekš kam tev? Mēs ļoti daudz runājām par esamību, par nāvi, par dzīvību un visādām tādām lietām. Nu, protams, tur ir arī tādi slāņi, kuriem es, protams, nepieskaršos. Kas varbūt arī nemaz man nav pa spēkam, kas ir sāpīgi. Un tomēr kaut kādā veidā es visu laiku jūtu tomēr to siltumu, to balstu. Ne konkrētā veidā.

Dzīve ir pilna ar noslēpumiem. Tas varbūt arī manī uztur to interesi.

Par dzīvi?

Jā. Interesi par dzīvi. Un tā interese mani notur pie arī pie šīs filmas. Un tad vēl es esmu domājusi, kas ir tas, kas notur cilvēkus pie animācijas. Nu, tas ir tomēr ļoti grūts darbs. Un ne tu tur lielu naudu vari nopelnīt, nekā. Tikai iztiku. Bet ir tādas lietas dzīvē, pie kurām mēs nevaram pierast. Nu, teiksim, mēs nevaram pierast pie piedzimšanas. Mēs nevaram pierast, ka piedzimst bērns, vai ne? Un pie nāves mēs nevaram pierast.

Animācijā arī pastāv tāda lieta. Viņu pa gabaliņiem zīmē. Uz papīra vai arī uz ekrāna. Bet kad tie zīmējumi saiet kopā un atskaņojas… Tur ir dzīvība. Tāds brīnums.

Filma "Sirds likums"
Filma "Sirds likums"

Tu esi radītāja.

Skaidrs, ka tu tāpēc zīmēji, lai viņš kustētos. Bet tu nevari pierast, ka tas vienmēr notiek. Man vēl joprojām tas sagādā pārsteiguma prieku. Vai tev 100 filmas, vai tev 1000 filmas, vai tev tikai viena, vienalga. Bet šis process! Katrā filmā jau ir savādāk. Dokumentālajā filmā tev cilvēks atklājas vai spēles filmā notēlo. Katrā filmā, katrā žanrā ir kaut kas savādāks. Tāpat glezna, gleznošana vai zīmēšana. Šī lieta ir brīnums. Priekš kam tev 80 gados filmu taisīt, ja? Vispār it kā nav jau lielas vajadzības… Varētu arī netaisīt, vai ne? Es it kā esmu izpētījusi šo lietu. Tas ir tā, kā tu esi izlasījusi grāmatu vairākas reizes. Tu vari papaijāt no visām pusēm. Bet varbūt ir laiks sākt kaut ko citu?

Tu būtu gatava vēl kādu filmu taisīt?

Man šķiet, ka es būtu gatava, ja man būtu fiziskie spēki. Ja enerģija ir palikusi pāri… Nu, kā dzīve izlems.

Tas izklausās optimistiski.

Zini, optimistam būt ir interesantāk nekā pesimistam.

Kā tu saproties ar saviem jaunajiem kolēģiem studijā?

Visādi. Sākumā bija grūti. Liekas, ka viņi ir savādāki. Man nebija, ar ko parunāties, jo es biju zaudējusi Ansi. Tu paliec it kā viens. Katrs cilvēks to jūt… Tad kaut kā tas viss noviļņojas, un tu sāc viņus pieņemt.

Taisot kopā filmu, viņi patiesībā ir atzinušies mīlestībā tev.

Es viņiem esmu ļoti pateicīga. Man vajadzēja viņiem noticēt, un tad viņi kļuva par manējiem. Nevis viņi mainījās, bet es mainījos. Man parādījās pret viņiem mīlestība un atvērtība. Es ar viņiem dalos.

Vai ir kaut kas, ko tu gribētu šajā dzīvē piedzīvot?

Es it kā esmu piepildījusi visu, ko es esmu gribējusi piedzīvot. Es gribētu saglabāt skaidru prātu līdz pēdējam brīdim, cik man atvēlēts. Tomēr tā fiziskā sajūta tomēr tev vairs nav tāda. Es nevaru vairs rakt zemi. Man pat uz jūru grūti aiziet. Tāpēc tagad dzīvoklī man ir vieglāk. Nu, tās ir tās vecuma blaknes. No otras puses – vecumam nāk klāt arī ļoti liels pluss. Šī brīvā sajūta. Neatkarības sajūta. Man ar kolēģiem ir 50 gadu starpība. Tā ir ļoti liela vecuma starpība. Un tomēr mēs visi esam kā viens, veidojot šo filmu. Attīstības un izzināšanas iespējas joprojām vēl paliek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti